Ārstēšana, Vēzis

Cīņā ar vēzi – precīzi kā snaiperi. Zinātniece Inese Čakstiņa – saprotami par vēzi un iespējām to uzvarēt

Foto - Matīss Markovskis

Kad pēc vidusskolas beigšanas bija laiks izvēlēties augstskolu, Inese Čakstiņa tēmēja uz medicīnu. Nebūdama rīdziniece, īsti nezināja, kur atrodas Medicīnas akadēmija (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte), tāpēc iesniedza dokumentus Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Iznākumā ieguva abas nozares – Inese veic pētījumus, kas cieši saistīti ar cilvēka veselību. Pašlaik zem viņas mikroskopa Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūtā, kas ir viena no jaunākajām pētniecības iestādēm Latvijā, ir vēža šūnas.

Pētījumi, kurus šajā jomā kopā ar kolēģiem patlaban veic Inese, ir sākuma posmā. Ja salīdzina ar dārzu, var teikt, ka tiek gatavota augsne. Taču molekulārās bioloģijas doktore ar šūnām ir uz tu jau daudzus gadus – viņa pētījusi A vitamīna ietekmi uz sirds attīstību, Stradiņa slimnīcas Šūnu transplantācijas centrā iedziļinājusies iespējā izmantot paša pacienta šūnas veselības uzlabošanā, analizējusi no dūņām iegūto humīnskābju iedarbību uz ādas šūnām un vēl, un vēl.

 

Vai, pētot šūnas, esat labāk sapratusi, ko tām īsti vajag – gan uztura ziņā, gan plašāk?

Drīzāk es teiktu, ka esmu ieguvusi skaidrāku sapratni par to, kā organisms darbojas šūnu līmenī. Apbrīnojami, kā viss ir organizēts, cik strikti regulēts! Organismu var salīdzināt ar sabiedrību, kurā katra šūna ir indivīds. Arī ikvienam cilvēkam taču ir sava vieta, sava nodarbošanās, pienesums sociuma darbībā.

Ja kāda šūna jūtas nelaimīga, tā par to signalizē apkārtējām. Iesaistās tuvākie radinieki, tad atskrien kaimiņi un iesaistās – vai, vai, cik viss slikti! Problēma izplatās aizvien tālāk, līdz mēs sajūtam – kaut kas nav kārtībā. Piemēram, sirds šūnas jau labu laiku pirms infarkta raida signālu – te nav labi! Cilvēks to jūt kā vājumu. Tāpēc ir vērts ieklausīties organismā. Teiksim, ja nav pietiekami daudz sarkano asinsķermenīšu, es jūtu – man vajag bietes vai upenes, kuras satur daudz dzelzs, kas varētu uzlabot hemoglobīna situāciju asinīs.

Jūtamies daudz labāk, ja pēc darba dienas pie datora sportojam, skrienam. Ja sēžam vienā pozā, šūnas, protams, dara to, kas tām jādara, bet kādā brīdī arī tām gribas kādu stimulu. Ja tā nav, organisms ieslīgst stagnācijā – ir grūtāk piecelties no krēsla, izrāpties no gultas. Galu galā cilvēks ir nelaimīgs, mokās sirdsapziņas pārmetumos…

Taču es nesaku, ka vienu dienu neko nedarīt ir milzu ļaunums.

Pati savas šūnas stimulējat volejbolā?

Reizēm ir tā, ka vakars klāt, jāiet uz treniņu, bet visu dienu esmu nostrādājusies kā zirdziņš, ir drausmīgs nogurums. Saņemos, aizeju… un pēc divām stundām esmu izkustējusies un atslogojusi smadzenes, jo volejbolā esmu daļa no komandas. Nevar stāvēt laukumā un domāt – man vēl vajadzēja uztaisīt praimera sekvences, vēl vajadzēja pasūtīt to un to… ā, re, bumba nāk!

Esmu arī sapratusi, ka individuālie sporta veidi man neder, jo, piemēram, skrienot es tik un tā domāju par darbu. Komandas sporta veidā to nevar atļauties, tāpēc tas ir veids, kā atslēgties no darba.

Protams, reizēm komandas biedrenes man kaut ko pajautā par darbu – kā īsti ir ar tām olšūnām, cik maksā saglabāšana (Inese ir arī auglības klīnikas Mama Rīga embrioloģijas laboratorijas vadītāja, – red.)? Bet lielākoties visas treniņos no darba atslēdzamies.

Kā sevi izjūtat, būdama zinātniece? Ne jau kā šūnu kopumu.

Zinātnieks ir tāda pati profesija kā citas. Jā, šāds cilvēks par kaut ko zina vairāk nekā citi, bet, piemēram, automehāniķis par manu mašīnu zina vairāk nekā es. Arī šajā ziņā sabiedrībā viss izlīdzinās tāpat kā organismā – ir šūnas, kuras virzītas pildīt noteiktu funkciju, bet nevar pateikt, ka tās ir labākas vai sliktākas par citām. Teiksim, nervu šūnas vai tauku šūnas. Mums vajag gan vienas, gan otras!

Ārpus darba cenšos savu profesionālo kretīnismu neizpaust, kaut gan, protams, gadās. Piemēram, ja dzirdu runājam, ka nevajag ēst saldumus, jo vēzim patīk cukurs. Ir taču jādomā ar galvu! Nevar kaut ko tā vispārināt. Jomās, ko nepārzinu, labprāt ieklausos cilvēkos, kas tajās ir eksperti, piemēram, par politiku man patīk parunāt ar Pēteri Zirni (viņš ir ziņu aģentūras LETA galvenais redaktors, – red.) vai palasīt, ko raksta politologs Ivars Ījabs.

Šodien ir sestdiena, bet tiekamies jūsu darbavietā. Ko šeit darāt brīvdienā?

Man bija jāmonitorē šūnas. Inkubatorā ir daudz trauciņu ar vēža šūnām. Jāskatās, kā tās aug, vai nav pāraugušas, jo tad populācija būs jāsadala, lai nebūtu pārāk liels blīvums.

Mums ir nopirktas šūnu līnijas un arī tādas, kas iegūtas no pacientes biopsijas.

Apskatīju, pierakstīju, kolēģe tagad tās arī pabaros.

Kādā nolūkā tās audzējat?

No pacientes iegūtās šūnas pagaidām kultivējam, lai iegūtu pietiekamu daudzumu analīzēm un novērtētu, kādi gēni tajās ir ieslēgti un kādi izslēgti. Lai varētu iegūt šūnu DNS, paskatīties, vai tur ir mutācijas vai nav. Lai to noteiktu, mēs iznīcinām šūnu – tur aiziet apmēram trešdaļa no saaudzētā.

Pietiekami daudz šūnu vajadzīgs arī tādēļ, lai tās novērtētu vizuāli, ar smukām fluorescentām krāsām iezīmējot proteīnus jeb olbaltumvielas, ko tās ražo. Tādējādi mēs varam vizualizēt, kāda saskare pastāv starp šūnām. Tur izlietojam vēl aptuveni trešdaļu.

Atlikušo sasaldējam, veidojot šūnu banku. Ja mums nākotnē kaut ko no šīm šūnām vēl vajadzēs, tās būs pieejamas.

Vai runa ir par krūts vēzi?

Tas ir tieši krūts vēža sakarā, bet man jāpaskaidro, kas ir tā sauktā molekulārās bioloģijas centrālā dogma. Tā izskaidro, kā šūnā esošie gēni var kaut ko ietekmēt organismā. Proti, katras šūnas kodolā ir DNS – plāns par to, kas šūnā būtu jāražo. Pastāv regulatori – noteikti DNS gabaliņi jeb sekvences, kas ir gēni. Ja gēns ir ieslēgts, sekvence tiks kopēta uz ribonukleīnskābi – RNS. No RNS ķēdes tā savukārt tiks pārtulkota, un atbilstoši kodam raksturīgajai aminoskābei, ko sauc par ģenētisko kodu, tiks veidots proteīns jeb olbaltumviela. No tā, kādas olbaltumvielas šūna ražo, būs atkarīga šūnas uzvedība.

Tas notiek nemitīgi un ļoti lielā ātrumā. Turklāt neviena šūna nav pati par sevi, tās ir savstarpēji saistītas un lielā vides ietekmē. Piemēram, ja kādai šūnai sāks trūkt skābekļa, tā darīs visu iespējamo, lai izdzīvotu – tāpat kā cilvēks, kurš tiek žņaugts. Protams, ja skābekļa nebūs, ar laiku šūna ies bojā.

Katrai šūnai ir sava darbības niša. Teiksim, cilmes šūnas, kas atrodas kaulu smadzenēs. Nav tā, ka tās tikai dalās un dalās! Tas notiek tikai tad, ja tiek saņemti attiecīgi signāli. Signāli var būt gan ķīmiskas molekulas, gan citu šūnu izdalītas olbaltumvielas.

3 Komentāri

  1. Nopietnas lietas izstāstīt tik saprotami ir reta parādība mūsdienu zinātnē! Man arī prieks par aizrautīgiem un izciliem pētniekiem.

  2. Dzelzs bietēs ir 0,8mg/100g, kas nozīmē, ka dienā jāapēd ap 2,3 kg biešu, lai uzņemtu dzelzs daudzumu, kas nepieciešams sievietēm reproduktīvā vecumā. Turklāt augu valsts produktos ir trīsvērtīgais dzelzs, kas neuzsūcas, kamēr to nereducē līdz divvērtīgajam.

Pievienot komentāru