Bērni, Bērnība

“Es esmu sistēmas bērns”. Trauslais Karīnas stāsts, kad dzīve iemeta internātskolā un bērnu namā

1. Beigu sākums

1no6
Foto no skudraruna.blogspot.com

Šī ir viena no manām pēdējām bērnības dienu bildēm, pirms nokļūšanas “Sistēmā”. Man ir apmēram pieci gadi. Patiesībā nav man daudz bilžu arī no šī dzīves perioda. Kad jau biju tādā vecumā, kad aizdomājos, ka tās vajag saglabāt – ļoti daudzas jau bija metamas ārā…

Nākamās bildes man ir no vienpadsmit gadu vecuma. Tās man tajā laikā sagādāja cilvēki, kuri uzskatīja par svarīgu man iedot atmiņas. Toreiz es to nemācēju novērtēt, bet tagad es esmu pateicīga katram, kurš iedeva man fotogrāfiju.

Es esmu bijušais “Sistēmas bērns”. No 1.klases līdz 3.klasei es dzīvoju kādā internātskolā, kura atradās 200 km no manas dzimtās pilsētas, un no 5.klases līdz 9.klasei, es dzīvoju bērnunamā, kurš atradās manas dzimtās pilsētas rajonā.

Ar šo stāstu es gribu pastāstīt kā jūtas bērns, kurš ir nokļuvis “sistēmā” un jau kā pieaugusi sieviete analizēt, kāpēc “sistēmā” strādājošie cilvēki nonāk pie tā, ka sāk lietot vardarbīgas metodes.

Mana mamma ir slima. Viņai ir šizofrēnija. To, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, viņa pirmo reizi saprata, kad mācījās 8.klasē. Viņa ļoti nobijās no savām domām un uzticēja savas sajūtas skolas direktoram, kurš viņu nosūtīja pārbaudīties pie psihiatra. Psihiatrs viņu nosūtīja ārstēties uz Jelgavas bērnu psihiatrisko slimnīcu. Un ar to sliktās domas arī beidzās. Gadi gāja, un mamma pavisam aizmirsa par šo savu dzīves epizodi. Mācījās, dzīvoja, priecājās, iemīlējās, piedzimu es.

Uzreiz pateikšu, ka tēvs manā dzīvē ir tikai garāmejoša persona, kuru vairāk neminēšu, jo stāsts ir par mani kā “Sistēmas bērnu”.
Es ļoti labi atceros to momentu, kad sajutu – kaut kas nav labi, kaut kas mainās. Mēs sēdējām zālītē pie autobusa pieturas, gaidot autobusu uz mūsu pilsētu, mamma izņēma no somas cigareti un sāka smēķēt. Es pirms tam nekad nebiju redzējusi viņu smēķējot.

Es prasīju: Mammu Tu pīpē?

Viņa: Tikai vienu. Nepīpēšu vairāk.

Es: Jā nepīpē. Man nepatīk.

Tad es uzsāku kārtējo reizi sarunu par to, ka man nepatīk bērnudārzs kurā eju un lūdzu vai viņa nevar mani nevest uz turieni. Un viņa pateica – jā labi. Nomainīsim.

Un tas bija brīdis, kuru atceros kā starta punktu tam kā viss aizgāja “grīstē”. Es sāku iet jaunā bērnu dārzā, kurā man patika, bet mājās viss vairs nebija kā agrāk. Mamma sāka arvien vairāk smēķēt, mūsu mājās parādījās mammas balsis, Amerikas prezidents Reigans, Dievs. Mani tas viss ļoti biedēja. Mamma arvien retāk izkāpa no gultas, smēķēja, sēdēja atspiedusi muguru pret dīvāna malu un vai nu skatījās vienā punktā sienā, vai aktīvi runāja ar balsīm. Ik pa laikam viņa atcerējās par mani, saņēmās, uztaisīja ēst, parunāja, bet tad atkal ieslīga savā pasaulē. Es nesapratu kas notiek, es nesapratu kāpēc mamma pazūd no manis. Ik pa laikam viņa pieskrēja pie loga un skaļi bļāva pa visu pagalmu. Tas uzjautrināja citus bērnus. Es stāvēju blakus, raudāju un lūdzos, lai mamma izbeidz. Man uzmanību sāka pievērst bērnu dārzā. Audzinātāji sāka uztraukties par mani, bērnu dārza direktore izrādīja īpašu maigumu pret mani. Es viņai ļoti pieķēros.
Tad kādu dienu, kad es spēlējos pagalmā, iznāca mamma, pienāca pie manis un sāka pīt bizes. Parādījās sveši cilvēki. Mamma sapina bizes un pazuda. Sveša tante man prasīja vai negribu aizbraukt pie bērnu dārza direktores. Es teicu, ka gribu. Kā jau teicu, tā sieviete man bija ļoti mīļa.

Svešs onkulis mani aiznesa uz mašīnu. Es jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bet nespēju līdz galam saprast kas. Kad mašīna bija kādu laiku braukusi, tantes man pateica, ka šodien nebrauksim pie direktores, ka mēs aizbrauksim uz kādu vietu, kur es padzīvošu ar citiem bērniem. Tad, manuprāt, man pirmo reizi pateica, ka mamma ir slima. Un tur es padzīvošu, kamēr mamma izveseļosies un tas noteikti nebūs ilgi. Es biju nobijusies un vainoju sevi. Es vainoju sevi, ka uzprasīju mammai nomainīt bērnu dārzu, jo ja es būtu palikusi iepriekšējā bērnu dārzā – mamma nesaslimtu. Ar šo vainas apziņu es nodzīvoju līdz 12 gadiem, kamēr neuzticēju to kādai sievietei, kura tajā laika posmā spēlēja svarīgu lomu manā dzīvē. Viņa man tad arī izskaidroja, ka tāda slimība nerodas no šādiem notikumiem. Līdz tam neviens man nepajautāja ko es jūtu un kā es jūtos.

  1. Beigu sākums
  2. Internātskola
  3. Mājas
  4. Bērnu nams
  5. Rīga
  6. Sistēma

9 Komentāri

  1. Smags stāsts un sāpīgi lasīt. Nekādā veidā nemazinot autores sāpīgo pieredzi, gribu tikai pateikt, ka tāda pati bērnība var būt arī augot ģimenē. Varbūt tas palīdzēs nepārdzīvot faktu, ka bijāt bērnu namā. Man bija abi vecāki, vadošos amatos, augstākā izglītība, teātris un kafejnīcas, bet iekšpusē mūs sita, pazemoja un apsaukāja pēdējiem vārdiem. Un neviens neticēja, ka viņi patiesībā ir ļauni un nežēlīgi. Manas sajūtas un domas par sevi bija ļoti līdzīgas, kā autorei. Skolā biju labā un talantīgā, mājās pēdējā stulbene. Ienīdu sevi, jo vecākus jau nevar ienīst. Tāpēc gribu tikai piebilst, ka arī ārēji laimīgajās ģimenēs var slēpties pamatīgi monstri. Lai autorei izdodas piedot citiem un iemīlēt sevi!

    1. Jā, diemžēl tā ir! Kad Tu esi kļuvis par “normālu” sabiedrības daļu, Tu saproti, ka nekā normâla te nav. Bērnu nams nav kaut kāda atrauta daļa no sabiedrības, kurā mīt viss pasaules ļaunums. Vardarbība notiek jebkur uz ielas, bērnudārzos, skolās, darba vietā, jā pat ļoti “normālās” ğimenēs. Un šīs normālās ğimenes vaino visus citus, t.sk.bērnu namu bērnus par visu slikto.
      Tas nekādi nemazina sāpi par bērnu namu.Man žēl, ka Tev nācās to piedzīvot savā pašas ğimenē. Jā, ja ārēji viss ok un ietekmīgi vecāki, tad neviens neuzdrošinās neko iepīkstēties. Tikai tiem, kas ir sabiedrības “pabiras” var atņemt bērnus.

    2. Tas laikam bija tāds laiks, kad vidē valdīja ačgārni uzskati par bērnu audzināšanu. Arī es augu it kā normālā ģimenē, vecāki strādāja, ārēji viss kārtībā, bet iekšēji- tika darīts viss, lai kultivētu mazvērtības kompleksus (sita, lamāja, uzsvēra, ka esi niecība, neko nejēdz, labāk vispār nebūtu piedzimis, lai gan skolā mācījos uz labi un teicami), no kuriem visu dzīvi mēģinu tikt ārā, vēl tagad. Var teikt, daudz mācījos no saviem bērniem – nekompleksot.
      Un vēl, gāju dārziņā- katorga. Spieda ēst un izēst visu to, kas bija uzlikts šķīvī, tikmēr nelaida prom no galda, ja tas turpinājās ilgi, lika kaktā un kad piekriti apēst, tad tiki ārā no kakta. Bieži ļoti bāra un kliedza- neatceros par ko. Atceros tikai to, kad pirmdienās, kad veda uz dārziņu 10.km attālumā (uz nedēļu), visu ceļu raudāju – brēcu. Bija bērnu dežūras dārziņā, pa divi. Man bija pieci gadi, māsa divus gadus jaunāka un klājām pusdienām galdus – likām šķīvjus, krūzes, karotes. Kad ne tā uzlikām, brēca. Pašas audzinātājas tikmēr kādā citā telpā sēdēja un pļāpāja. Vai visas audzinātājas bija tādas, neatceros.
      Skolu gan atceros labā nozīmē, tur mūs nemēģināja pazemot. Skolotāji bija labi un motivēja mūs mācīties, darboties.

  2. Bez šaubām gan mūsu ģimenēs, gan sabiedrībā kopumā problēmu pietiek. Tieši tāpēc tik lielā apmērā notiek cilvēku aizplūšana uz ārvalstīm, jo tieši ģimenes nesaņem pienācīgu atbalstu…. Bet par bērnu namiem – ko lai mēs nedomātu, vai nerakstītu , šī vieta nav un nebūs nekad dabiskā- mazi vai lieli, vienalga…. Tas tāpat ka laulība viendzimuma pārim – pamēģini tajā iemāci mātes vai tēva lomu, sievieškību, izskaidro bērnu piedzimšanas jautājumus un citas lietas… Tiek aizmirsts, ka katrā iestāde tagad cīnās par bērnu, gan skolas , gan bērnu nami, tādēļ būtu nepieciešami neatkarīgie eksperti, iespējams VBTAI speciālisti, kas izvērtē kur bērns varētu atrasties un kādi pakalpojumi vai atbalsts būtu vajadzīgs viņa ģimenei, bet sociālais dienests, lai to nodrošina. Smieklīgi un reizē skumji dzirdēt vai redzēt sabiedrības saprašanas līmeni par bērnu namiem- salasīs mantiņas, spēlītes, dāvaniņas… neapjaušot ka bērnu nama bērni materiāli 10 reizēs labāk nodrošināti, nekā bērni mājās, tikai viņiem trūkst galvenā- tuvu cilvēku mīlestības un atbalsta . Uz visu Latviju – 1500 bērnu atrodas bērnu namā, bet aizbildnībās – 7 vai 8 tūkstoši, vai tiešam visas labdarības organizācijas un masu mediji nevar aktivizēt Latvijas cilvēkus ar mērķi katram bērnu nama bērnam palīdzēt atrast savu ģimeni ?!

  3. Man pasam ir 69 gadi.ir lielas pieaugusas 2 meitas,ar4 mazberniem.Kad vinas aizgaja sava dzive paliku viens.Panemu aizgadiba caur barintiesu puiku.Tagad vinam 35 gadi un 2 berni,kuri tapat man ir mili.Ari pats esmu uzaudzis bernunama. Un mana laika Bauskas bernunams lidzinajas pusaudzu kolonijai.Kur bernus dauzija ar resnu aluminija kabeli.Es nelavu sevi salauzt sistemai,jo jau 1 klase zinaju kas tas ir.Iznakot no bernunama sapratu ka neesmu dzivei gatavs.Gaju un veroju citas gimenes un macijos saprast un veidot savstarpejas attiecibas ar lidzcilvekiem.Sodien varu teikt,ka pie visa vainiga ir cilveku vienaldziba.Gan tauta,gan valdiba.

  4. Es uzaugu ģimenē ar abiem vecākiem.Arī mani vecāki bija ļoti vardarbīgi.Sita ,apsaukāja.No mātes bieži dzirdēju vārdus: Tik liela govs un nesaprot vai neprot.Mātei neienāca prātā,ka bērnam vispirms jāpamāca ,jāpaskaidro.Tā ka biju vecākais bērns ģimenē man lika nest atbildību arī par jaunākā nepareizi izdarīto vai neizdarīto. Man bija izmisīga vēlēšanās, kaut mani vecāki nomirtu,lai es varētu mācīties internātskolā.Domāju,ka tur nevienu nesit,nepazemo,nelamā.Izrādās esmu kļūdījusies. Arī bērnu namu un internātskolu bērniem neklājas labi.
    Mani vecāki sen miruši.Braucu kopt viņu kapus,jo esmu viņiem piedevusi.Arī viņi ir bijuši upuri.Sava laika audzināšanas upuri. Cenšos nepieļaut savu vecāku kļūdas bērnu audzināšanā. Esmu pieļāvusi citas-pati savas. Droši vien arī mani bērni mani kādreiz tiesās…

  5. Man palidzeja gramatas ,dzeja.Apzina,ka dzives pabernu nav mazak par dzives lutinatajiem,ka tik daudziem klajas vel grutak.Atceros vel sodien,ka pirmoreiz lasiju Fr.Bardas teikto-,,No dzives es par dzilu ievainots,Mans prieks vairs nevar but bez slepam enam,Ka berzs,kas pavasari izrobots,Gan lapam ap[auzas lidz citiem lenam,Bet zaru kresla,draugiem nemanot,No vecas vats pa mizu sudraboto Sak leni skaidras lases asarot,Un klusas salkas iet par galvu vainagoto…,,

Pievienot komentāru