Dzīves māksla, Psiholoģija

Mammu, tas nav tā. Kādas meitas dvēseles kliedziens, kad māte ar viņu mūžam neapmierināta

Foto - Fotolia/JackF

Kāpēc tu mani ienīsti?

Viņa apsēžas, raud, izvēlas tumšāko stūri pie vakara loga, burza rokās lakatiņu. Dienā viņa pastaigājās ar bērnu – es lūdzu neļaut skraidelēt pa kalniņiem, jo viņš aizraujas un nejūt robežu. Neklausīja – skraidīja, bēga no vecmāmiņas par to nolādēto kalnu un pakrita, nobrāzums pa visu muguru. Es atgādinu, ka ne velti brīdināju. “Tas nav tāpēc, ka mēs tur skraidījām, viņš vienkārši paklupa, nav ko vainot visā mani.”

Mamma, tas nav naids, tā ir mana privātā dzīve ar saviem noteikumiem. Kad es lūdzu cilvēku iziet no tualetes, kuru esmu aizņēmusi, es to nedaru aiz naida, bet no sajūtas, ka mans privātums ir traucēts. Tā ir nepieciešamība, lai respektē manus noteikumus un normas. Tas ir sarūgtinājums, ka mans viedoklis neko nenozīmē pat manā mājā, kurā tu tagad esi viesis, nevis saimniece. Tās ir sāpes, ka mans bērns savainojās tikai tāpēc, ka vecmāmiņa neuzskatīja par nepieciešamu izpildīt manus kā mātes norādījumus.

Es tev devu dzīvību

Kliedz, sit ar kāju pa zemi. Es uzdrīkstējos atcerēties, cik nežēlīgi tika pārmeklētas mana galda atvilktnes, mana soma, izlasītas visas klasesbiedru zīmītes un aplūkoti zīmējumi. Tas saucās “sakārto savu galdu”. Man nebija savas istabas, nebija pat kastītes savai pašas nekārtībai. Man nebija nekā tikai sev. Viss bija visiem pieejams. Viss tika sadalīts pa molekulām.

Mamma – tas nav tas. “Es devu tev dzīvību” – tas ir tad, kad bende pārdomāja un tomēr palaida. Tu man to, protams, devi un nolēmi, ka tad vari arī ar to izrīkoties? Tas ir smieklīgi. Kad es dzirdu tādas lietas, iztēlojos Kādu, kurš parādījās sievietei un teica – “re, šis bērns, varbūt dzemdēsi viņu, jo citādi neviena nav, bet viņam vajadzētu dot dzīvību”. Un viņa – “Nu labi, pierunāji, dzemdēšu arī, lai gan, protams, tas nav ļoti ērti, bet, ja tas ir nepieciešams…”. Nē, māt, nepārmet man, ka tu realizēji savu mātes instinktu. Pretējā gadījumā piezogas doma, ka nemaz jau tik ļoti to nevēlējies. Man nepatīk šī doma.

2 Komentāri

  1. No Jūsu skatu punkta viss, ko Jūs rakstāt, ir pareizi. Man ir līdzīga situācija, katru reizi, kad satiekos ar mammu, es nemāku pareizi ravēt dārzu, uz mani ir vērts pacelt balsi, ja saulainā laikā atsakos izģērbties peldkostīmā, vai, ja vējainā laikā man nav pietiekoši biezas drēbes mugurā. Jo mamma zina labāk, ko nozīmē saaukstēta mugura… un es katru šādu reizi pie sevis nodomāju tā pat, kā Jūs. Bet patiesība ir tāda, ka es pati neesmu īpaši augstās domās par to, ko dara mana mamma, tikai to viņai nesaku, jo tā neklājas, tomēr tā domāju. Bet būtiskāk ir tas, ko cilvēks par otru domā, nekā tas, ko cilvēks otram saka. Iespējams, arī Jūs neesat īpaši augstās domās par savu mammu. Jums, protams, ir tādas tiesības un varbūt arī pamats. Taču, situācija neuzlabosies, ja tikai gaidīsiet, ka Jūsu mamma mainīs savu attieksmi pret Jums. Arī mēģinājumi viņai iemācīt Jūsu noteikumus, visticamāk, nevainagosies panākumiem. Mamma jau tāpēc ir mamma, ka visu zina labāk un Jūsu pamācības viņai bijušas nebijušas. Autors Robins Šarma savos darbos iesaka mums katram pašam būt pirmajam un mainīt SAVU attieksmi pret līdzcilvēkiem, īpaši pret tuviniekiem. Mainīt savas domas par viņiem no sliktām uz labām. Tad arī cilvēki mums apkārt mainīs savu attieksmi pret mums. IR jāsaredz otrā tas labais un izcilais, kā dēļ viņš ir īpašs cilvēks un īpašs tieši mūsu dzīvē. Pēc tam es pamēģināju katru reizi, kad braucu pie savas mammas, paskatīties ar ļoti augstu vērtējumu uz visu, ko viņa dara. Ja agrāk es redzēju tikai mammas nekārtīgi, pavirši izdarītos darbus dārzā, haosu viņas mājās, autoritatīvo manis komandēšanu, cenšanos mani dominēt vienmēr un visur, tad no sava jaunā skatu punkta es mammu ieraudzīju kā ļoti atbildīgu cilvēku, kurš nekad nenogurst, domājot un rūpējoties par saviem bērniem, cilvēku, kurš nekad neguļ gultā un nevaimanā, bet ceļas augšā un iet savos dienas darbos, lai cik arī slikti varbūt justos, cilvēku, kurš nekad nesūdzas par savu veselību, neaprunā citus, cilvēku, kurš savā dzīvē ir spējis uzbūvēt un uzturēt māju un vēl 3 citus nekustamos īpašumus, cilvēku, kurš ir apdāvināts ar gaišu un asu prātu un darba spējīgs vēl 80 gadu vecumā, un savu dzīves uzkrājumu lielāko daļu ir atdevis manas un brāļa dzīves materiālās bāzes izveidošanai, cilvēku, kurš strādā un visu nopelna pats, nevis gaida sociālos darbiniekus un valsts pabalstus. Un ziniet, kopš tā laika mana mamma nekad vairāk nav pacēlusi balsi pret mani un ir pārstājusi mani komandēt. Viņa ļoti cieņpilni mani palūdz izdarīt šo un to un vienmēr to atzinīgi novērtē. Viņa ir pārstājusi jaukties manos trauku skapjos un manos ēšanas paradumos. Varbūt ir vērts arī Jums pamēģināt saredzēt kaut ko izcilu Jūsu mammā. Un katru reizi, kad viņa pārkāpj noteikumus Jūsu mājā un Jūs nerespektē, piestājiet savās domās pie tā izcilā, kas viņai piemīt. Varbūt tā nav universāla recepte, bet noteikti tā vērta, lai pamēģinātu.

Pievienot komentāru