Ārstēšana, Vēzis

Ļauties dzīvei nevis diagnozei! Dzīve pēc vēža

Foto - Shutterstock

Pēc vēža terapijas pacients kādā brīdī paliek viens ar sevi, un sāk mocīt pārdomas. Ko man tagad iesākt? Kāda būs mana turpmākā dzīve? Nav viegli atrast kādu, ar ko kopā risināt šos jautājumus. Turklāt vēzis ievieš pārmaiņas visā ģimenē, jo slimniekam kopā ar tuviniekiem jāmācās saprasties no jauna.

“Diagnoze vēzis sākumā cilvēkam izraisa šoku, vēlāk – noliegumu. Pacients prāto: varbūt sajaukti analīžu rezultāti? Nejūtos taču tik slims, lai man būtu tik nopietna kaite. Vārdam onkoloģija līdzi nāk paziņu, tuvinieku stāsti, rūgtā pieredze, tādēļ pieņemt šādu diagnozi ir ļoti grūti,” uzskata psihologs Juris Zuitiņš. Sastopoties ar tādu slimību, tiek zaudēta ne tikai veselība, bet arī dzīves plāni, cerības un ilūzijas.

 

Pēc ķīmijterapijas – vissmagāk

Posms pēc operācijas, ķīmijterapijas vai staru terapijas ir visgrūtākais. “Ķīmijterapija ir ļoti smaga, agresīva iejaukšanās cilvēka organismā. Beidzoties terapijai, personāls savu darbu ir paveicis, bet nomocītais pacients tiek aizsūtīts mājās – apjucis, iztukšots, bez izpratnes par notiekošo. Iepriekš satraukumu varēja pārvērst cīņā ar slimību, bet tagad šī aktivitāte ir galā. Aizsūtīts mājās, cilvēks nesaprot, ko viņam vajadzētu darīt. Pastiprinās trauksme, sāk uzmākties drūmi, globāli jautājumi, kuri laupa mieru un kuru ignorēšana neveicina atveseļošanās procesu. Nomāc sadzīviskas un finansiālas raizes. Daudz līdzekļu iztērēts ārstniecībā, bieži tiek zaudēta karjera, jādomā par jaunu darbavietu.

Krūts vēža gadījumā daiļā dzimuma pārstāvēm aktuāls kļūst jautājums par savu sievišķību, identitāti. Iekšējās raizes nav viegli atklāt pat tuvākajam cilvēkam.

Kas ar mani notiek? Kas es tagad esmu? Vai es vispār dzīvošu? Kā es šo laiku nodzīvošu?

Kāds uzskata, ka apkārtējiem jāsāk par viņu rūpēties. Neiecietīgi uztver tos, kuri tā nedara.”

Pacients un ārsts ne vienmēr strādā kā vienota komanda. Slimnieks bieži saskaras ar informācijas un emocionāla atbalsta trūkumu. Daži slimnieki par savu slimību un ārstēšanu interesējas internetā, ārzemēs, jo Latvijā iespējas ir ierobežotas.

“Izraujot sāpošu zobu, drīz vien jūtamies atviegloti, un pēc pāris dienām tas sadzīst. To nevar teikt par vēža ārstēšanu. Analīžu rezultāti katru reizi tiek sagaidīti ar lielu satraukumu un bailēm par slimības atkārtošanos. Cilvēkam jācenšas atkal iekļauties dzīves ritmā, turklāt mainot ikdienas paradumus, jo onkoloģiskā diagnoze atstāj nospiedumu uz visu mūžu,” paskaidro speciālists.

 

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Nomāktība – laba pazīme

“Kādā brīdī slimnieku piemeklē nomāktība, tā ir neizbēgama. Dažkārt jāpriecājas, ka cilvēks līdz tam vispār nonācis, jo tas liecina, ka nolieguma fāze beidzas un tuvojas pieņemšana. Pamazām tiek meklēti jauni risinājumi, kā ar esošo stāvokli sadzīvot. Taču vispirms jāiziet cauri nomāktībai, nereti – depresijai. Šajā posmā ļoti būtisks ir tuvinieku un pārējās sabiedrības atbalsts. Jānodrošina psihoemocionālā rehabilitācija. Psihologa konsultācijas piedāvā pirms ārstēšanas uzsākšanas un tās laikā. Pēc tam parasti tiek novilkta svītra, pacients tiek palaists mājās it kā izārstēts. Tajā brīdī rodas lielie un dziļie jautājumi, uz kuriem atbilžu nav,” stāsta psihoterapeits.

“Tuvinieki vēlas palīdzēt, bet parasti nezina, kā. Viņi nereti pārsteidzas un mēģina uzmundrināt, bet ir ļoti grūti iepriecināt cilvēku, kuru nomoka uzmācīgas pārdomas. Slimnieks var justies nesaprasts, jo apkārtējie ar viņu runā citā valodā. Jāatrod pieeja, kā saprasties. Katrs solis nepareizajā virzienā izveido lielāku distanci, nesaprašanos un aizvainojumu.”

 

Jāmāk būt blakus

“Tuviniekiem iesaistīties smago jautājumu risināšanā ir ļoti grūti. Arī viņi iziet cauri sajūtu kokteilim: bailēm, apjukumam, dusmām. Ģimenes locekļi nereti sāk aizsargāties, sakot – būs jau labi! Tā viņi vairāk mierina sevi, nevis slimo. “Nevajag čīkstēt! Iziesim pastaigā! Paskatīsimies, kā čivina putni!” Ja ko tādu pasaka nepiemērotā brīdī, kad slimniekam ir slikti, viņš var justies nesaprasts. “Par ko tu runā? Onkoloģija taču ir nāvējoša slimība. Kādi tur putniņi un skaistais laiks!” Ja cilvēks ir nomākts vai aizņemts ar domām par savu eksistenci, ir ļoti grūti atsaukties aicinājumam un pārslēgties uz virspusēju prieku. Vispirms jāiziet cauri smagajiem jautājumiem. Vēzis mūsdienās ir ārstējams. Tomēr jāpieņem, ka ir arī otra, drūmā puse, kas ir absolūti reāla un iespējama. No vēža mirst ļoti daudzi. To nevar ignorēt,” ir pārliecināts speciālists.

“Cilvēki bieži vien otram velta frāzi: ir jāsaņemas, jāiztur. Mēs to prasām no līdzcilvēka, bet cik bieži paši to spējam? Vai varam pabūt, pasēdēt blakus kādam, kuram nepieciešams atbalsts, nemainot viņu un necenšoties padarīt sev ērtāku? Kaut vai desmit minūtes, bez savas palīdzības uzspiešanas? Pirms kādam palīdzam, ir šķietami elementāri pajautāt, ko viņš no mums sagaida. Vai grib, lai uzmundrina, palīdz saimniecības darbos vai vienkārši uzspēlē kādu galda spēli. Bet slimības nomāktam cilvēkam nevar pajautāt: ko tu gribi? Tas jādara pietiekami taktiskā un iejūtīgā veidā, jo tikai tad iespējams saņemt patiesu atbildi.”

Pievienot komentāru