Bērni, Bērnība

Neiroloģe Meikšāne: Mūsdienu bērni nav nepaklausīgi vai neirotiski

Foto - Shutterstock

Autore: Sertificēta pediatre, bērnu neiroloģe ar vairāk nekā 25 gadu darba pieredzi Vizma Meikšāne

“Kāds izlaists bērns!” – šādu frāzi nereti var dzirdēt sabiedriskās vietās, attiecinātu uz aktīvu bērnu, kas skaļi runā un nespēj nosēdēt uz vietas. Vai tiešām šāds bērns ir “izlaists”, vai varbūt šāda uzvedība ir atbilstoša vecumam? Vai mūsdienu bērni patiešām ir trauksmaināki un aktīvāki, kā mēs bērnībā? Cik gadu vecumā bērns ir pietiekami nobriedis, lai mācītos pieklājību un lai mācītos vispār? Vai sešgadnieki ir gatavi sēsties skolas solos, kā to vēlas Izglītības un zinātnes ministrija, un, kā ātrāka mācību uzsākšana var ietekmēt bērna nervu sistēmu?

Trauksmainākais periods bērna dzīvē

Smadzeņu garozas nobriešana un sinhronizācija starp abām puslodēm notiek pakāpeniski no divu līdz 11-12 gadu vecumam. Pieauguša, emocionāli nobrieduša cilvēka dominējošie smadzeņu viļņi ir alfa un beta, to ir iespējams noteikt ar elektroencefalogrāfijas palīdzību. Pirmajos dzīves gados smadzeņu garozā vēl pārsvarā ir teta viļņi, kas nozīmē, ka bērni ir viegli “programmējami”, jo apzināta pasaules uztvere tikko sāk veidoties, viņus nogurdina emocionāla slodze un ir vēl nepieciešamība pēc dienas miega. Aptuveni sešu gadu vecumā teta viļņu vietā nāk alfa viļņi, notiek t.s. nopietnā smadzeņu garozas nobriešana arī – tas ir laiks, kad bērns veidojas par patstāvīgu cilvēku, tas ir pārejas periods no neapzinātā “prāta” uz apzinātu dzīves uztveri. Katrs bērns šo periodu sasniedz individuāli, un pat pusgadam šajā attīstības periodā ir ļoti izšķiroša nozīme. Bērnam tas ir ļoti trauksmains periods – viņā pašā notiek fiziskas pārmaiņas, un tajā pašā laikā ir centieni izprast apkārtējo pasauli.

Tikai aptuveni astoņu gadu vecumā bērna smadzenēs veidojas tādi viļņi, kas jau liecina par analītiskās domāšanas spējām. Tikai šajā periodā iestājas emocionālais nobriedums, līdz tam bērns pārsvarā atrodas t.s. neapzinātā “prāta” iespaidā, kad pieredzi iegūst stereotipiskās darbībās, vienkārši pieņemot, ka lietas tā notiek, un tā tas ir, neanalizējot notikumus, Analītiskās spējas pieaug ar smadzeņu nobriešanu, kad bērns spēj mācīto uztvert caur savu personīgo pieredzi un spēj koncentrēties mērķtiecīgai darbībai, sajūt sava darba rezultātus un gūst no tiem gandarījumu. Dati liecina, ka smadzeņu šūnu darbība pilnībā nostabilizējās tikai 11-12 gadu vecumā.

Līdz deviņu gadu vecumam bērnam jāmācās caur rotaļām

Jāņem vērā, ka bērns tikai četru gadu vecumā sāk apzināties laiku, proti, ko nozīmē rīt, parīt, vakar u.tml. Šajā vecumā, pilnveidojoties centrālai nervu sistēmai, bērns sāk apzināties, ka viņš ir “ES”, ka viņš ir kaut kas arī ārpus savas ģimenes. Sāk parādīties autoritātes, kuri nav ģimenes locekļi, sāk salīdzināt, vērtēt. To dēvē par pirmo pusaudžu periodu, otrais pusaudžu periods ir deviņu gadu vecumā, un šis posms pa vidu ir pats trauksmainākais bērna attīstībā. No piecu vai sešu gadu vecuma bērns spēj mācīties no savas pozitīvās pieredzes, kuru viņš iegūst pārsvarā rotaļās, jo vēl smadzeņu darbība nav pilnveidojusies līdz apzinātai, analītiskai un loģiskai darbībai. Tas, protams, ir ļoti individuāli, bet aptuveni līdz deviņu gadu vecumam bērns spēs uztvert un koncentrēties mācību vielai, ja tas notiks atbilstoši viņa attīstības procesiem un sapratnei rotaļu veidā.

Pievienot komentāru