Dzīves māksla, Psiholoģija

Atliktās dzīves sindroms: Pazīmes un kā tikt vaļā no burvju loka

Foto - Shutterstock

Vai tu proti dzīvot tagadnē vai pastāvīgi kaut ko atliec uz vēlāku laiku? Vai esi kādreiz iedomājies, ka, dzīvojot nākotnē, dzīve “paiet garām”?

Brīnišķīgā nākotne mūs vienmēr piesaista un fascinē ar savām laimes perspektīvām. Tās dēļ mēs strādājam galvu nepacēluši, atsakoties no maziem dzīves priekiem, pārvaram grūtības, piedzīvojam neērtības un vienmēr ceram uz labāko. Jo tas viss nav nopietni, tas ir tikai pagaidām, kamēr pienāks kaut kas liels un gaišs, tiklīdz beigsies grūtības, sāksies īstā dzīve!

Ļoti bieži cilvēki ir tā norūpējušies par savu nākotni, ka tagadne viņiem kļūst tikai par ģenerālmēģinājumu gaidāmajiem svarīgajiem notikumiem, skaidro psiholoģe, rakstniece Jekaterina Gorškova. Īstā dzīve sāksies tad, kad:

• es kļūšu bagāts;
• izveidošu karjeru;
• apprecēšos;
• iepazīšos ar savu otro pusīti;
• došos atvaļinājumā;
• kad bērni izaugs;
• kad kļūšu slaida;
• nomainīšu darbu;
• pārcelšos uz citu dzīvokli;
• šķiršos;
• beigsies krīze utt.

Cenšanās sasniegt mērķus ir apsveicama, bet, kad tagadne pārvēršas nākotnes gaidīšanā, dzīve iet garām. Psiholoģijā šāda uzvedība ir pazīstama kā “atliktās dzīves sindroms”.

Cilvēks atliek vissvarīgāko uz nākotni un piepilda savu esamību vai nu ar pilnīgu koncentrēšanos uz vienu mērķi, vienlaikus noraidot citas dzīves aspektus, vai ar otršķirīgiem notikumiem, citu mērķu īstenošanu, cerot, ka brīnums notiks pats no sevis.

Kas atrodas uzgaidāmajā telpā

Cilvēki, kuri atliek dzīvi uz vēlāku laiku, iedalās trīs kategorijās.

Pirmajā grupā ietilpst tie, kuri skaidri zina, ko tieši nākotnē vēlas sasniegt un fanātiski iet uz savu mērķi, nepamanot to, kas notiek apkārt. Piemēram, darbaholiķis, pilnībā orientēts uz karjeru, neļauj sev ne atpūsties, ne atvēlēt laiku draugiem vai privātajai dzīvei. Viņš domā, ka, tikai sasniedzot mērķi, viņš varēs atslābināties un tad tas viss viņa dzīvē parādīsies. Diemžēl kamēr viņš rūpējas par materiālo labklājību, radiniekus un draugus jau tā ir aizvainojusi viņa vienaldzība, ka tie pakāpeniski atsvešinājušies. Savā dzīvē šis cilvēks redz tikai darbu, bet dzīve ir tik īsa, ka tad, kad viņš sasniedz savu mērķi, viss, ko viņš gribēja, var nebūt vairs pieejams.

Otrs cilvēku veids ir pilnīgi vērsti uz citu cilvēku mērķiem, bet savu sasniegšanu visu laiku atliek. Piemēram, sieviete var domāt, ka sāks rūpēties par savu izskatu, kad bērni paaugsies, vai lolot cerības, ka obligāti veidos karjeru, kad bērni pabeigs koledžu. Vai nelaimīgi precējusies sieviete nevar pamest vīru, jo baidās, ka viņš bez viņas neizdzīvos, un gaida, kad viņš atradīs labi apmaksātu darbu. Aiz tā stāv bailes no neveiksmes, un nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi. Daudz vieglāk ir dzīvot ar citu mērķiem un sapņiem.

Trešais cilvēku veids visu laiku gaida brīnumu. Viņi strādā darbu, kuru uzskata par atspēriena punktu kam labākam. Lūk, tad, kad būs “tas” darbs, tad gan viņi sāks dzīvot pa īstam! Ja viņu personīgā dzīvē neatbilst iecerētajiem ideāliem, viņi skumst un cieš, gaidot ideālo vīrieti (sievieti), kurš izkrāsos viņu garlaicīgo dzīvi.

Visi šie cilvēki nedzīvo, bet gaida mirkli, kad varēs sākt dzīvot pa īstam.

Pievienot komentāru