Dzīvesveids, Padomi

Pārbaudām: Kā ratiņkrēslā izbraukt Vecrīgu. Pieejamāka vide noderēs arī dāmai augstpapēžos

1. "Ratiņnieka" cīņa ar vēsturisko bruģi

1no3
Kaspara Zandberga  foto

Vecrīga ir mūsu brīnišķīgais kultūras mantojums, ko baudīt vajadzētu visiem, taču tā ir gluži neizbraucama ratiņkrēslā. Par to pārliecinājās vairāku sabiedrisko organizāciju pārstāvji, veicot eksperimentu, mēģinot izbraukt Vecrīgas ielas.

Akcijas dalībnieki stāsta, kāda bijusi šī pieredze, kas būtu maināms Vecrīgas ielās, kā arī runājām par mītu, ka speciāli veidotas vides pieejamības uzlabojumus izmanto šaura – cilvēku ar īpašām vajadzībām – daļa. To itin labprāt izmanto dāmas augstpapēžu kurpēs, tūristi ar koferiem uz ritenīšiem, seniori u.c. Turklāt vidi pieejamāku var veidot, neizjaucot kultūrvēsturisko mantojumu.

Saulainā maija dienā Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv”, Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo biedrības “Redzi mani” un Muguras smadzeņu bojājumu biedrības pārstāvji kopā ar vairākiem riteņbraucējiem 19. maijā pirms Personu ar invaliditāti NVO konsultatīvās padomes sēdes devās nelielā pastaigā pa Vecrīgu Rātslaukuma tuvumā.

“Kaut gan sākotnēji tika paredzēts pārbaudīt vides pieejamību arī cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem, iznāca tā, ka gandrīz visa uzmanību tika pievērsta “ratiņnieka” cīņai ar vēsturisko un ne tik vēsturisko bruģi, kura Vecrīgā un tās tuvuma netrūkst!” stāsta Baiba Bicēna no Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv”. “Jau pēc nepilniem simts metriem ratu ritenis kādā spraugā Kaļķu ielā iestiga pirmoreiz. Vēl pēc brīža trotuāru aizšķērsoja sastatnes – fasādes remonts. Izbraucams celiņš apkārt nebija izveidots.

Posmā no Līvu laukuma līdz Aspazijas bulvārim vēsturiskais bruģis nomainīts ar betona bruģakmeņiem. Te ripošana veicās labāk. Iepriecināja jaunā pāreja pie Brīvības pieminekļa. Diezgan viegli aizbrauām līdz Tērbatas ielas sākumam, kur pie Ministru kabineta vēlējāmies pārbaudīt citu nesen “uzlabotu” pāreju. Diemžēl izrādījās, ka apmales nebija nolīdzinātas pietiekami labi, un Mārtiņš to pārvarēt spēja tikai ar citu palīdzību!” vērtē Baiba Bicēna.

“Atpakaļceļā vēlējāmies uzbraukt Bastejkalnā. Protams, ka tas nebija iespējams. Starp plāksnēm lielas spraugas, laukums kalna galā nav pieejams vispār – kāpnes!
Tālāk braucām pa Smilšu ielu. Pirmais šķērslis – atkal uz trotuāra bija saliktas sastatnes vai kas cits – tomēr starp tām izdevās izlavierēt. Otrais šķērslis: pie Aldaru ielas no trotuāra lejā tikt varēja, bet otra pusē augšā tikt – ne, jo pazemināto apmali bija aizšķērsojusi tur “noparkota” automašīna.

Pāri Doma laukumam tikām, bet Tirgoņu ielā varējām pārvietoties tikai pa ielas vidu: ietves gandrīz pilnībā bija aizņēmušas āra kafejnīcas! It kā celiņi atstāti bija, bet vai nu tajās bija novietoti krēsli, ieejas un izejas aizsprostotas.

Atgriezāmies Rātslaukumā. Nolēmām apskatīt arī netālā gājēju tuneļa rekonstrukciju. Pie kāpnēm tiek ierīkoti pandusi. Apvienības “Pilsēta cilvēkiem” pārstāvis Kaspars Zandbergs gan uzskata, ka gājēju tuneļiem pilsētas centrā nav vietas – cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi iet kājām vai brauc ratiņkrēslos, nav jālien pazemē, un ielas jāšķērso pa gājēju pārejām virszemē.
Sameklēt “ratiņnieku”, kas vēlas piedalīties šādās vides pieejamības akcijās, ir grūti, jo nekad nevar zināt, ar kādiem šķēršļiem iznāks sastapties, un vai rati un tajos sēdošais braucienu izturēs. Tāpēc paldies Mārtiņam Karnītim par izturību, piedaloties šajā akcijā!” pateicas Baiba Bicēna.

  1. "Ratiņnieka" cīņa ar vēsturisko bruģi
  2. Vidi var mainīt, nekaitējot vēsturiskajam mantojumam
  3. Dažkārt tikai 50 nepārvarami metri

Pievienot komentāru