Personība, Psiholoģija

Atrasta miskastē. Fotomodele Linda Ludāne: Tēvs izcīnīja, ka tikai piekliboju

Foto - Aivars Drāznieks

Mamma nav vēlējusies bērnu laist pasaulē

Lindai Ludānei piedzimstot, ārsti viņai uzstādīja diagnozi – bērnu cerebrālā trieka smagā formā – un apgalvoja, ka meitene laikam nekad nestaigāšot. Mamma no viņas uzreiz atteicās, jau pirmajā dienā pēc dzemdībām aizbēgot no slimnīcas, turklāt meitēns vēlāk tika atrasts tās teritorijā esošajā miskastē. Lindu paņēma tētis, kurš viņu ne tikai uzaudzināja, bet nosprauda mērķi visiem spēkiem panākt meitas izveseļošanos un to mērķtiecīgi īstenoja. Viņš pats iemācījās masēt meitu, kā arī aicināja talkā ārvalstu speciālistus.

Nu jau Lindai ir 31 gads. Vienīgais, kas pašlaik atgādina par nopietno diagnozi, ir tas, ka Linda ejot pieklibo. Taču viņa strādā un pat uzsākusi modeles karjeru.

Lai nebūtu ikvienam sastaptajam vai nejauši iepazītajam jāuztic sava sirdssāpe un jāizstāsta patiesība par to, kāpēc viņa klibo, Lindai ir sava versija, ko teikt svešiniekiem: viņa esot cietusi autoavārijā. Bet savai otrai pusītei, kuru viņa ļoti cer reiz satikt un kopā nodibināt ģimeni, Linda gan nekautrējoties atklāšot patiesību.

„Nianses es nezinu, vienīgi to, ka, jau gaidot mani, mamma nav vēlējusies, lai es piedzimtu,” savu stāstījumu sāk Linda Ludāne. „Viņa gribējusi mani iznīcināt – gājusi pat karstās vannās, lai tikai izprovocētu spontāno abortu, jo mans tētis bija aizliedzis viņai grūtniecību pārtraukt. Taču es piedzimu, vienīgi priekšlaicīgi – septītajā grūtniecības mēnesī.

Pēc tam, kad mamma mani pēc dzimšanas bija pametusi, viņai atņēma mātes tiesības. Ar viņu man nekad nav bijušas nekādas attiecības – mani uzaudzināja tētis un viņa mamma, mana omīte. Es savu mammu esmu redzējusi tikai vecāku kāzu bildē. Kad man apritēja sešpadsmit, mamma vienreiz piezvanīja, bet man neradās vēlēšanās ar viņu runāt. Un nākamā informācija par māti, ko es saņēmu, un tas notika kādus divus trīs gadus pēc šī zvana, bija par viņas nāvi.”

 

21 Komentāri

    1. Meitenei 31 gads – brīvība atgūta 26 gadus. Masēja pats – tātad – droši vien laikā, kad vēl nebija nekādu iespēju kādu atsaukt uz PSRS, lai gan pēdējos gados – 87-90 – varēja sarunāt jau. Kurš teica, ka viņš tos speciālistus neatsauca jau pēc 91. gada? Meitene bija maza – 5-6 gadi, ne vaiarāk. Kā reiz tajā vecumā ar ticamāk meklēja papildiespējas. Nav jau zināms, kas bija tēvs – ja kāds jūrnieks u.c – tad jau varēja atļauties.

  1. Nu noveicas, ka tetim padomju laikos bija taada navuda, lai visu saorganizetu ka te rakstits. Parastajam mirstigajam pilsonim bija daudz, daudz ierobezotakas iespejas. Mums pat biezi truka naudas esanai, jo vecaku darba vietas nemitigi restrukturizeja. Luuk taa. Ta ka meitenei reali noveicies, ka tevam acimredzot bijis ienesigs rupals. Bez naudas tur, iespejams, nekas nebutu

  2. nelaimīgie cilvēki, kuri pat šādā situācijā neprot papriecāties par malaci tēti un malaci meiteni. Kāda ziņa spētu iepriecināt mūžīgos īgņas un zākātājus? Nožēlojami

    1. Iepriecināt spētu tad, ja tiktu nozākāta valdība, ārsti un tā tālāk….
      Vienīgi no raksta nesapratu – māte atteikusies no meitenītes, aizbēgusi no slimnīcas, bet ‘meitenīte atrasta miskastē…. Piedodiet, bet tad jau bērniņam bija jāpaliek slimnīcā aprūpētam un uzraudzītam?

  3. Linda, tie visi ir Tavi izdomājumi. Tava māte ir dzīva un neviens viņai nav atņēmi mātes tiesības. Izbeidz vienreiz melot!

  4. Ja ir tā kā Jūs sakat, tad brīnos kāpēc žurnāliste nepārbaudīja faktus?
    Tēvs tiek pieminēts, bet viņam ir CITA ģimene, jo sieviete(31 gads) stāsta, ka viņai ir PUSbrāļi, pusmāsas…

Pievienot komentāru