Veselam
Dzīvesveids

Kaķu tantes, suņu onkuļi. Kāpēc dzīvnieku vācējiem vajadzīgs psihologs? 16

Foto – Fotolia

Ielāps uz emociju cauruma

“Mīlestība pret dzīvniekiem ir ļoti jaukas, vajadzīgas jūtas, bet ir cilvēki, kuriem piemīt neatvairāma vajadzība vākt suņus, kaķus un citus zvēriņus, rūpēties par viņiem, kontrolēt. Tas, ka paņem no ielas kaķi vai suni, lai izārstētu un atrastu tam jaunas mājas, ir viena lieta, pavisam kas cits – “izglābt” to, lai paturētu sev, kaut gan mājās jau mīt vairāki desmiti dzīvnieku,” saka psihoterapeite Diāna Zande. “Lai gan šie traucējumi nav minēti Starptautiskajā slimību klasifikatorā, nereti tie ir ļoti līdzīgi mantu vākšanai un uzkrāšanai – uzmācīgai tieksmei, kam cilvēks nevar pretoties un kam nav loģiska skaidrojuma.” Pārsvarā to ierosina dažādas bērnībā vai turpmākajos dzīves gados gūtas emocionālas traumas, piemēram, sabrukušas attiecības, smaga slimība, tuva cilvēka nāve vai cits pārdzīvojums, kas rosina nepārvaramu vēlmi rūpēties par dzīvajām radībām.

Lai gan tieksme pārmērīgi pieķerties dzīvniekiem vairāk raksturīga gados veciem cilvēkiem, jo vecumdienās nākas pārdzīvot vairāk zaudējumu, tomēr šai kaitei nav vecuma ierobežojumu. Arī jauna sieviete, kurai izjukušas attiecības un kura vairs neuzticas vīriešiem, var aizrauties ar suņiem vai kaķiem, tā apmierinot savas vajadzības pēc pieķeršanās un beznosacījumu mīlestības.

Ja cilvēks rūpējas par savvaļas dzīvniekam nolūkā palīdzēt tiem atgriezties to dabiskajā vidē, tas ir dzīvnieka interesēs. Pavisam cita lieta ir pārnest mājās savvaļas dzīvnieku, lai apmierinātu savas emocionālās vajadzības, aizpildītu tukšumu jūtu sfērā.

“Lai gan dzīvnieki ir mūsu mazākie brāļi, tie nevar aizstāt attiecības starp cilvēkiem – vecākiem, draugiem, bērniem,” uzsver psihoterapeite, piebilstot, ka ļoti svarīgi, lai cilvēka dzīve nebūtu piepildīta tikai ar rūpēm par dzīvniekiem un to glābšanu, bet lai tajā būtu vieta arī citiem cilvēkiem un hobijiem, piemēram, sportam vai teātra izrādēm.

Kāpēc tik daudz?!

D. Zande skaidro, ka dzīvnieku vācējiem un to patiesajiem draugiem un aizstāvjiem ir vairākas atšķirības: “Pirmkārt, lai gan vācēji saka, ka mīl dzīvniekus un ka tiem vajadzīga viņu palīdzība, vienlaikus viņi nespēj adekvāti novērtēt savas iespējas un dzīves apstākļus. Piemēram, ja lauku mājās dzīvo trīs kaķi un trīs suņi, tas ir pavisam normāli, bet, ja mazā vienistabas dzīvoklī tiek turēti desmit pieauguši kaķi vai suņi, rodas jautājums – kāpēc tik daudz? Otrkārt, šie cilvēki bieži vien nespēj saviem mājdzīvniekiem nodrošināt pat labturības minimumu – piemērotus dzīves apstākļus, barību, vakcināciju, veselības pārbaudes.”

Sākums dzīvnieku “kolekcijai” var būt pavisam nevainīgs, teiksim, saimniekam ir viens vai divi šķirnes kaķi un viņš vēlas piepelnīties, pārdodot kaķēnus. Taču tie ir tik jauki un mīļi, ka viņš nespēj no tiem šķirties. Gluži nemanot, jau pilna māja ar pieaugušiem kaķiem.

“Risinot citus jautājumus, šie cilvēki parasti spēj spriest racionāli, loģiski, veselīgi. Izņemot vienu – par viņu mājdzīvniekiem,” teic psihoterapeite. “Piekrītu, ka mājdzīvnieks var būt ģimenes loceklis, taču nedrīkst viņu padarīt par savu vajadzību apmierināšanas objektu, piedēvējot cilvēkam raksturīgas īpašības un vēlmes, piemēram, ieģērbt kleitā vai, kas ir daudz ļaunāk, atteikties no sterilizēšanas, lai ilgtermiņā pasargātu to no ciešanām.”

Kad jāpalīdz gan saimniekam, gan dzīvniekam

Dažreiz pārspīlēta dzīvnieku mīlestība vai dzīvnieku “krāšana” iet roku rokā ar psihiskām saslimšanām, piemēram, demenci, dažādu priekšmetu, pat atkritumu vākšanu. Gandrīz vai katrā Rīgas mikrorajonā var atrast kādu dzīvokli, kas aizbarikādēts ar dažādām mantām un avīžu ķīpām, tajā mītošie kaķi un suņi savas lielās un mazās vajadzības kārto tieši uz grīdas, ko klāj pārtikas atliekas un visāda draza.

“Šādos apstākļos dzīvnieki nekontrolēti vairojas un, trūkstot iespējai izkustēties, aprūpei un ēdienam, sāk slimot, nereti radot veselības problēmas ne tikai pašam saimniekam, bet arī apkārtējiem cilvēkiem. Piemēram, kaķa urīns ne tikai smird, bet var izraisīt alerģiskas reakcijas – tāpat kā šī dzīvnieka spalvas,” norāda psihoterapeite, aicinot līdzcilvēkus nebūt vienaldzīgiem un neklusēt par šādām situācijām.

“Šie cilvēki diemžēl neapzinās, ka viņiem, tāpat kā viņu četrkājainajiem mīluļiem, vajadzīga palīdzība. Saimnieki uzskata, ka viss kārtībā, jo nespēj adekvāti novērtēt situāciju, saprast to, ka vairs netiek galā, jo dzīvnieku ir par daudz un viņi cieš.”

PVD pārstāve M. Riekstiņa stāsta, ka īpašniekiem, kuru dzīvnieku skaits nepārprotami pārsniedz labturības prasībās noteikto, vispirms tiek dots laiks šo dzīvnieku skaita samazināšanai, proti, citu saimnieku meklēšanai. Ja redzams, ka saimnieks tā īsti nevar parūpēties ne par sevi, ne saviem mīluļiem, tiek lemts par dzīvnieku atņemšanu un nogādāšanu dzīvnieku patversmē.

Cik kaķu vai suņu ir atļauts? 

Likumā nav noteikti mājas mīluļu skaita ierobežojumi, taču ir vairākas limitējošas normas, piemēram, katram pieaugušam kaķim ne tikai jānodrošina vienmēr brīvi pieejams svaigs ūdens, pilnvērtīga barība, kaķa tualete, kontaktēšanās ar cilvēku vismaz reizi divās dienās, bet arī dzīves telpa, kas nav mazāka par pieciem kvadrātmetriem.

Tā kā dzīvnieku veselība cieši saistīta ar to īpašnieku veselību, pēc veterinārārsta ieteikuma dzīvnieki regulāri jāvakcinē un jāattārpo.

Ja pilsētas vai ciema teritorijā vienā adresē tur piecus un vairāk vienas sugas siltasiņu mājas (istabas) dzīvniekus, kas vecāki par sešiem mēnešiem, īpašniekam par to septiņu darbdienu laikā rakstiski jāinformē PVD.

Dzīvnieka īpašnieks nedrīkst izmitināt mājdzīvniekus uz mājas balkona vai lodžijas, turēt antisanitāros apstākļos, radīt tiem sāpes un ciešanas.

Par dzīvnieku labturības pārkāpumiem var ziņot pa PVD uzticības tālruni 67027402.

LA.lv