Personība, Psiholoģija

Gustavs Pētersīlis: Kā dot citiem, kad vajag pašam. Puisis ratiņkrēslā daļu sev saziedoto naudu dāvā tālāk

Publicitātes foto

Gustavs Pētersīlis ir 21 gadu vecs jaunietis, kura dzīvi un sapni par profesionālo karjeru BMX pirms četriem gadiem izmainīja kritiens treniņā. Kopš tā brīža Gustavs pārvietojas ratiņkrēslā, taču, pateicoties sportistiem raksturīgajam cīņassparam un apkārtējo atbalstam, viņš nepadodas. Par to, kā nenokārt galvu un iegūt tik īpašo došanas gēnu intervijā stāsta Gustavs, kurš jau 4. jūnijā Rīgas velomaratonā guļritenī plāno veikt 16km distanci Nutrilite komandā.

Pastāsti, kāpēc izvēlējies tieši BMX sporta veidu?

Bērnībā man patika visi sporta veidi, ar kuriem varēju nodarboties skeitparkā. Ar riteni bieži braukājos pa dzimto pilsētu Ulbroku, līdz to vienā dienā pamanīja kāda ģimene, kas veda savu dēlu uz treniņiem Cēsīs un piedāvāja pievienoties – aizbraucu, pamēģināju, un iepatikās! Tā arī deviņu gadu vecumā sākās mans ceļš BMXā.

Un kas tālāk?

Līdz 11 gadu vecumam cītīgi braukāju uz Cēsīm – divas līdz trīs reizes nedēļā, pēc tam mani uzrunāja treneris no Jelgavas, kur arī nobraucu pāris gadus. Rīgā sāku trenēties apmēram 15 gadu vecumā pie trenera Jāņa Lapsiņa. Ar katru gadu padevās arvien labāk – vairākas reizes Eiropas čempionātos iekļuvu pusfinālā, izdevās sasniegt pat TOP desmitnieku. Kad pirmo gadu biju nobraucis junioru vecumā, sekoja uzaicinājums pievienoties Olimpiskajai vienībai. Diemžēl plānus un tālākos profesionāla sportista mērķus pārrāva liktenīgais kritiens Kleistos.

Vai iepriekš biji aizdomājies par šādu seku iespējamību?

BMX sportisti bieži lauž kaulus, taču šādas traumas gadās ļoti reti. Protams, biju dzirdējis par BMX braucēju Stefanu Mureju, kurš jau 10 gadus pārvietojas ratiņkrēslā. Es pat braucu ar viņa firmas velosipēdu “Stay Strong”, tādējādi apzinājos, ko atbalstu. Taču domāju, ka ar mani jau nekas tāds nenotiks. Bet dzīvē notiek visādi, taču esmu pārliecināts, ka dzīve neuzliek neko tādu, ko tu nevari panest.

Vai šodien nav sāpīgi skatīties uz iegūtajām medaļām un kausiem?

Esmu pamanījis, ka sajūtas ir mainījušās – pirmos trīs gadus plauktos stāvošie kausi īpašas emocijas neizraisīja. Tāpat arī brīvajā laikā turpināju braukāt uz sacensībām, lai satiktu visus savējos, tomēr pagājušā gada vasarā, atbalstot draugus sacensībās, pieķēru sevi pie domas – jā, arī man atkal gribētos piesēsties pie BMX stūres, pabraukāties ar draugiem un sacensties. Bet, neskatoties uz to, es turpinu sekot līdzi BMX aktualitātēm un noteikti to darīšu visu mūžu. Atgriežoties pie kausiem – lielākā daļa tagad stāv Ulbrokā, uz Rīgu esmu paņēmis tikai mīļākos un nozīmīgākos, kā arī tos, kas vislabāk iederas interjerā. (Smejas)

Vai Tu joprojām sporto?

Jā, pirms trīs gadiem saņēmu guļriteni, kurā varu braukt, izmantojot savu roku spēku. No sākuma gan bija grūti, pabraucu pārsimts metrus un bija jāapstājas, jo nebija spēka pēc divu gadu pauzes. Stūre ir jāgriež ar rokām, kam nepieciešamas vairākas muskuļu grupas, no kurām man darbojas tikai mazākā daļa – taču laika gaitā esmu nedaudz uztrenējies un varu nobraukt arī garākas distances.

Kad vēl biju vidusskolēns, un vasaras bija brīvas, ar draugiem regulāri devāmies uz Biķernieku trasi braukāt. Šobrīd gan tādu brīvību vairs nevaru atļauties, arī draugiem ir savas darīšanas – tāpēc kopā ar draudzeni Aneti dodamies vakara izbraucienos tepat pa Rīgu – veloceliņa maršrutā Teika–Jugla–Teika. Šogad gan vēl maz sanācis braukt, jo laiks nelutināja un slimoju, bet nu jau atsāku “treniņus”, lai nedaudz pagūtu sagatavoties arī Rīgas velomaratonam, kur startēšu “Nutrilite” komandā. Šī būs trešā reize, kad ar guļriteni piedalīšos sacensībās.

2 Komentāri

Pievienot komentāru