Dzīvesveids, Padomi

Pensionāru pavadonis – vajadzīgs, bet dārgs. Ar ko tas atšķiras no aprūpētāja

Foto - Fotolia/ Photographee.eu

Pensionāru pavadone. Tā sevi dēvē Nelli Skadiņa. Viņai ir 38 gadi, ģimene un bērni. Sieviete studē Latvijas Kristīgajā akadēmijā, apgūst karitatīvi sociālo darbu, kas ietver arī māku sniegt garīgu palīdzību un atbalstu.

Pensionāru pavadonis ierodas pie vecā cilvēka uz neilgu laiku, sarunājas, dodas pastaigā vai kopā klausās mūziku vai aiziet uz kino, palīdz iepirkties tirgū. Esot kopā ar veco cilvēku, pavadonis velta viņam visu uzmanību, uzklausa un sniedz emocionālu atbalstu. Ideju izveidot Latvijā pensionāru pavadoņu kustību Nelli Skadiņa aizguvusi no Rietumeiropas un Amerikas, tur ir ļoti populāri, ka tuvinieks salīgst pavadoni savai mammai, tētim vai citam gados vecākam radiniekam, lai var piepildīti pavadīt laiku.

“Saskaroties ar sociālo aprūpi Latvijā, mani pārsteidza, cik maz tā dod vecam cilvēkam. Aprūpētājs atskrien, pabaro veco cilvēku, nomazgā, iztīra māju, atnes kaut ko no veikala. Bet vai ar to ir gana? Senioru psiholoģija ir pilnīgi svešs jēdziens. Es dodos arī kā brīvprātīgā uz pansionātiem, tādēļ zinu, cik daudzi tur jūtas vientuļi, nav ar ko aprunāties, saturīgi pavadīt laiku.” uzsver Nelli Skadiņa.

Tomēr pensionāru pavadoņa pakalpojums nav labdarība. Klīnikas Premium Medical mājaslapā minēts, ka šāds brīvā laika pavadonis nolīgstams par 30 eiro stundā. Šajā sakarā dzirdēti sašutuma pilni protesti – kā, tik dārgi?!

Nelli Skadiņa apzinās, ka Latvijas sabiedrība vēl nav līdz galam gatava šādai pieejai, tomēr uzskata, ka nevajag baidīties piedāvāt šādu maksas pakalpojumu. Ir pietiekami daudz ļaužu, kuri aizņemti darbos vai strādā ārzemēs, labi pelna, bet nevar veltīt gana daudz laika saviem vecajiem tuviniekiem. Ne velti tik pārpildīti ir privātie veco ļaužu pansionāti, kur uzturēšanās ir ļoti dārga. Tomēr pat dārgajos pansionātos, kur ir lieliski sadzīves apstākļi un medicīniskā aprūpe, senioriem pietrūkst uzmanības, viņi alkst parunāties, dalīties domās.

“Ne jau vienmēr ir tieši šāda samaksa, skatos pēc situācijas. Varbūt ierodos tikai reizi nedēļā uz stundu un mēs abi spēlējam šahu. Es esmu viņa kompānija. Ar prieku klausos, ko cilvēks stāsta, pat ja katrreiz saka vienu un to pašu. Kādu citu pavadu pie ārsta, eju līdzi kabinetā un visu sīki pierakstu, jo vecs cilvēks uztraucas, aizmirst vai nesaprot, ko viņam saka. Pirmā tikšanās gan vienmēr ir bez maksas, tā varam pārrunāt, ko vēlētos šis cilvēks un ko sagaida viņa tuvinieki.”

3 Komentāri

  1. Dārgs un lēts ir relatīvs jēdziens. Ja bērniem nav laika un vēlmes pašiem savus vecākus apraudzīt un apčubināt, jāatdara maks.
    Jāsaka gan, ka droši vien daļa vainas būtu jāuzņemas arī pašiem vecajiem cilvēkiem, kuru bērni neprotas – kādus izaudzināja, tādi tie bērni ir.

  2. Ja pašam pensionāram būtu normāla pensija un varētu neskaitot centiņus iet uz koncertiem un braukt ekskursijās, piedalīties dažādos pasākumos, tad arī nevajadzētu šādu izklaidētāju par 30 eiro. Paši pensionāri atrastu sev jaunus paziņas un viens otru izklaidētu.
    Pensionāram nav nekādu iespēju nekur iziet, jo jebkura iziešana no mājas saistīta ar naudas izdošanu, kuras ir tik maz, ka pietiet tikai komunālajiem maksājumiem, zālēm un pārtikai. Pat jaua kurpju pāra iegāde, jau ir problēma.
    Tāpēc vērojot budžeta naudas izlietošanu valsts iestādēs, dažādu zelta tiltu būvēšanu, valsts garantiju maksājumus un nezcik komisiju un pētījumu finansēšanu, tiešām nolaižas rokas un uznāk pamatota depresija, it sevišķi, satiekot laimīgos ārzemju pensionārus-ceļotājus Rīgas ielās.
    Tie, kas raksta likumus, ir ļoti tālu no vecu cilvēku ikdienas dzīves, diemžēl.

Pievienot komentāru