Dzīves māksla, Psiholoģija

Empātijas tumšā puse, par kuru neviens nerunā

Foto - Shutterstock

Nespēj iemīlēties

Tā kā iejūtīgie vairāk dod, nekā ņem, viņi bieži vien atstāj novārtā savu labklājību, ieskaitot garīgo un fizisko stāvokli. Empātiski cilvēki ļoti nogurst no stresa un pārdzīvojumiem, tāpēc viņi viegli aizmirst parūpēties par sevi.

Iemīlēšanās viņiem sagādā grūtības. Tā kā empātiskie ir pārlieku jūtīgi pret cietsirdību pasaulē, viņiem mēdz būt ļoti grūti pilnībā kādam uzticēties. Viņi neatver savu sirdi, jo baidās tikt sāpināti. Viņi nevar atļauties nopietni iemīlēties, jo domā, ka nespēs tikt galā ar lielo kaisli.

Bieži vien viņiem šķiet, ka viņi nes smagu nastu. Viņi ir nesavtīgi cilvēki, pār kuriem katru dienu gāžas lērums sensorās informācijas. Viņi jūt, ka jāpalīdz citiem, taču tas ir milzīgs slogs, jo viņi apzinās, ka nespēj palīdzēt visiem, kurus sastop savā ceļā. Tomēr, lai arī cik grūti tas nebūtu, viņi vienalga centīsies atrisināt citu problēmas, lai neļautu viņiem iekrist nebūtībā.

Empātiskiem cilvēkiem jāapzinās, ka viņiem nav pa spēkam atrisināt visas pasaules problēmas.

Lai empātijas tumšā puse nepārņemtu visu viņu dzīvi, šiem cilvēkiem jāpārstāj dāļāt savu enerģiju katram dzīves ceļā sastaptajam cilvēkam.

 

Avots: econet.ru

7 Komentāri

  1. Ar lielo līdzjušanu slimam cilvēkam pati “iekritu”, pagāja gadi, kamēr izķepurojos. Un iemācījos vairs līdzi nejust citu bēdām, sāpēm.

  2. Lai arī cik nežēlīgi tas kādam neizklausītos, bet klupt virsū ar palīdzēšanu, padomiem un citu problēmu atrisināšanu nemaz nedrīkst. Tas ne tikai iztukšo pašu, bet arī otram nekāda labuma no tā nav. Te nav runa par ekstrēmiem gadījumiem – slimību, palīdzību tuviniekiem un palīdzību, kad tā tiešām tiek lūgta. Empātija neuzliek par pienākumu būt “mātei Terēzei”. Ļoti slidena tēma starp līdzjūtību un ego apmierināšanu.

  3. Pilnīgs sviests!
    1) Autoram nav ne mazākās sajēgas, kas ir elektrība un kas ir emocijas.
    2) Viss vienā čupā, kā mušas ar kotletēm. Empātija ir nevis līdzjūtība, bet gan spēja izjust otra cilvēka emocijas un tās saprast.
    Līdzjūtība ir otra pažēlošana (vajadzīga vai nevajadzīga), kas patiesībā neprasa empātiju. Proti – otru var žēlot arī tad, ja neapjēdz, kā otrs patiesībā jūtas.
    Lai spētu izjust otra emocijas un tās saprast, vajag vienkārši neieciklot savu uzmanību uz savām vajadzībām un paštēlu. Ar to pietiek, jo empātija ir dabiska ikvienai sociālai būtnei (bara dzīvniekam). Tāpēc autora spriedelēšana, ka empātiski cilvēki it kā ir īpaši, ir tukša.
    3) Empātija nav saistāma tikai ar otra cilvēka negatīvām emocijām. Tādu nemaz nav! Ir stēniskas / astēniskas un patīkamas / nepatīkamas. Ikviena emocija ir dabiska noteiktos apstākļos, tāpēc kaut ko nosaukt par “negatīvu” ir līdzvērtīgi bērnu pasakai, kur plēsējs vilks ir ļaunuma iemiesojums, kamēr zālēdājs zaķītis, ko vilks medī, ir gaišai tēls.
    4) Ko nozīmē “dāļāt savu enerģiju”?! Kaut kāda indiešu “prāna”, ko caur “čakrām” nodod vai tamlīdzīgi “ekstrasensoro” šarlatānu murgi par “enerģētisko vampīrismu”?!
    5) Apgalvojums, ka empātiski cilvēki nespēja atšķirt savas emocijas no otra emocijām, ir vienkārši pērle! Tieši empātiski cilvēki vislabāk to prot, atšķirībā no citiem, kuru uzmanība ir ieciklota uz sevi un viņi savu noskaņojumu un priekšstatus projicē uz citiem, necenšoties pamanīt atšķirību.
    6) Apgalvojums, ka empātiski cilvēki ļoti uzticas citiem, ir pilnīgas un galīgas muļķības. Tieši otrādi – tādi cilvēki, kuri neprot pamanīt un saprast otra cilvēka emocijas, var viegli ietekmējami, jo dzīvo savu ilūziju pasaulē.
    7) Apgalvojums, ka empātiski cilvēki pēc dabas ir devīgi un labsirdīgi, ir tāds pats sviests, kā viss pārējai te sacerētais. Iespējams, autors ir domājis – dēļ tā, ka empātiski cilvēki atšķiras no pretējā polā esošajiem sociopātiem (cilvēkiem, kurus neinteresē citu cilvēku emocijas, bet interesē tikai pašlabums un paštēls), empātiski cilvēki neuzvedas tik egostiski, kā sociopāti. Jā, taisnība. Taču tas automātiski nenozīmē, ka empātiski cilvēki kļūst devīgi un labsirdīgi. Ja viņš izjutīs un sapratīs, ka otrs cilvēks ir, atvainojos, sūdabrālis (piemēram, terorizē savus neaizsargātos ģimenes locekļus), tad viņš var attiekties pret tādu arī pietiekami skarbi.

    Aiz visām muļķībām, kas šajā rakstā sacerētas, pat grūti pamanīt nedaudzos vērtīgos aspektus. Diemžēl.
    Viens no tiem ir, ka empātiski cilvēki tiešām saskaras ar lielu informācijas daudzumu, jo mijiedarbībā ar citiem pamana ne vien cilvēku runāto, bet arī daudzus citus aspektus. Tas vispār nav slikti. Taču tas tiešām var ļoti nogurdināt.
    Un ja sava darba dēļ nākas daudz mijiedarboties ar cilvēkiem saspringtās situācijās (piemēram, skolas psihologi, kuriem jāsaprot bērnu uzvedība, konflikti utt.), tad ir liels izdegšanas risks.
    Tikai atkal jau rakstā kārtējais sviests. Ko nozīmē “par to neviens nerunā”?! Par izdegšanas riskiem pietiekami daudz tiek runāts. Tas, ka autors dzīvo mucā (savās ilūzijās un maldos), nemaina realitāti. Autoram derētu kaut nedaudz vispirms painteresēties par tematu, par ko grib izteikties…

  4. Pie šiem argumentētajiem iebildumiem vajadzētu pielikt klāt autoru, jeb pašam ir jāslēpjas? Bet man bija ļoti interesanti, jo esmu pieskaitāma pie empātiskiem cilvēkiem.

Pievienot komentāru