Dzīvesveids, Padomi

Saglabāt pieneņpūku rotā! Purviņu ģimene, kas dzīvo dabiski, bet nav fanātiski “zaļie”

Foto - Matīss Markovskis

“Neesmu fanātiska zaļā dzīvesveida aizstāve, bet man svarīgi, lai ģimene, bērni ir veseli, lai dzīvojam ar dabu saskanīgāk, lai vide ir pasaudzēta,” uzsver Dana Purviņa. Viņa izgatavo rotas no dabas materiāliem, savukārt vīrs Egils rūpējas, lai jaunā paaudze augtu stipra, viņš ir bērnu sporta treneris. Purviņu ģimenē dabas norises uztver kā dzīves sastāvdaļu.

Auskari kā caurspīdīgas lāses, vidū sīciņš auga spēks – koši zila rudzupuķe, starains suņuburkšķa čemurs vai sūnu pušķis. Pirmoreiz ieraugot Danas gatavotās rotas no dabai draudzīga biopolimēra, bija grūti noticēt, ka iekausētie ziediņi ir īsti. Kā gan augus tur izdevās iedabūt?

Purviņu ģimene mitinās Bolderājā, priecājas, ka dzīvo jūras, Lielupes un meža tuvumā. Puķu podā ievēroju augu ar ozolam līdzīgām lapām. Tas patiesi ir ozols, turklāt sarkanais! Bērni tā zīles atraduši parkā. Pavasarī nolēmuši iestādīt. Pēc nedēļu ilgas mērcēšanas ūdenī sēklas ieraktas kastītē ar augsni un vēl trīs mēnešus noturētas uz lodžijas. Dana interneta plašumos izlasījusi, ka bez stratifikācijas rudenī vāktas zīles nedīgtu. Ozoliņi sprauni aug jau trešo gadu. Interesanti, ka arī istabā tiem saglabājas dabas ritms – ziemas sākumā lapas nokalst un nobirst, bet pavasarī dīgst jaunas.

Kādā citā puķu podā dēls Matejs iebakstījis sēkliņu, kas pārtapusi glītā stādā, aug un zaļo. Izskatās pēc mandarīna, bet puika apgalvo – man aug ābele!

Virtuves stūrī novietota liela kaste ar priedes čiekuriem, vēl citi kaltējas elektriskajā žāvētājā. Tie gaida savu rindu uz pārveidošanu – taps vizītkaršu turētāji, čiekuriem piedarinot korķa ripas pamatnītes. Izrādās, daudzi amerikāņi plašās viesībās vai kāzās vēlas redzēt oriģinālas galda kartes, un viņiem iepaticies Danas piedāvājums gatavot tās no visparastākajiem čiekuriem.

Negribu smakas un indes!

Dana ir filoloģe, bet ar amatniecību sāka nodarboties, kad mājās audzināja pirmo bērnu, dēliņu. Tolaik viņa gatavoja pieprasītos auduma ziedus. Reiz internetā ievēroja īpašas rotas – augus, kas iekausēti caurspīdīgā polimēra materiālā. Izpētīja, ka visā pasaulē ļoti populāri ir darinājumi ar dabas pieskaņu.

“Man iepatikās, izdomāju, ka gribu sev šādus auskarus. Tomēr, izpētot izejvielu piedāvājumu, sapratu, ka iegādāties materiālu vienai rotai ir ļoti dārgi. Nu ko, uztaisīšu vairāk,” atceras Dana.

Viņa sāka strādāt ar epoksīda sveķiem. Pārdevēji ieteica vismazāk toksisko materiālu, tomēr piebilda, ka epoksīds nemaz nevar būt ekoloģisks. Instrukcijā bija minēts, ka darbojoties rokās jāvelk cimdi, viela nedrīkst saskarties ar ādu un gļotādu. Darba procesā izdalījās ķīmiska smaka. Skaidrs, rodas kaitējums arī videi – mazgājot rotu atliešanā izmantotos traukus, ūdens aizskalo toksiskas daļiņas.

“Kā gan varu darboties ar tādu ķīmiju, ja mājās ir mazi bērni?! Tolaik jau bija piedzimusi arī meitiņa Amēlija. Meklēju videi draudzīgu materiālu. Daudzi apgalvoja, ka tāda nav, ir tikai daļēji ekoloģisks. Tomēr man izdevās atrast ražotāju no Kanādas, kas piegādā biopolimēru. To gatavo no sojas un kaņepju eļļas. Viņi paši ar bioloģiskām metodēm audzē šīs kultūras. Jau otro gadu strādāju tikai ar šo materiālu,” uzsver Dana.

Starptautiskajā amatnieku vietnē etsy.com, kur Dana pārdod daļu savu rotu, pārsvarā tomēr atrodami izstrādājumi no epoksīda sveķiem.

Pievienot komentāru