Psiholoģija, Vardarbība

Pieredze: nekad nedomāju, ka atļaušu pret sevi pacelt roku

Foto - Shutterstock

Autore: Dita Vinovska

Es nekad nebūtu domājusi, ka nonākšu attiecībās, kur partneris mani fiziski iespaido, līdz brīdim, kad es tādās biju – “Popsugar” ar savu stāstu ir dalījusies kādā sieviete. Piedāvājam iepazīties ar šīs sievietes pieredzi un psiholoģes komentāru par to, kāpēc šādas situācijas rodas.

Jāpiebilst, ka vardarbības riskam ir pakļauta ikviena sieviete, neatkarīgi no viņas personiskajām īpašībām, sociālā un ekonomiskā stāvokļa. Tas pats attiecas arī uz varmākām – to, ka cilvēks ir vardarbīgs, nereti ir ļoti grūti pamanīt, pirms viņš paceļ roku pret citiem. Tāpat vienmēr ir jāpatur prātā, ka vardarbība nav un nekādā veidā nevar būt cietušās personas vaina.

Es sāku ticēt, ka pati pie visa esmu vainīga

“Pirmā reize, kad mans bijušais draugs man iesita, bija pirmajā koledžas gadā pie kopmītņu ēkas. Viņš man iecirta tik spēcīgu pļauku, ka šķita – man pie vaiga ir pielipis ledus gabals. Viņa roka kustējās ātrāk, nekā es spēju aptvert, kas notiek. Viss, ko es varēju darīt, ir stāvēt, asarām līstot pār manu seju un manām pusdienām mētājoties uz zemes,” viņa raksta. Puisis turpināja kliegt, jo pāris bija pieķerts, pārkāpjot noteikumus par to, cik ilgi kopmītnēs var uzturēties viesi.

“Vissliktākais bija tas, ka viņš noliedza, ka būtu man iesitis,” viņa atceras. Pēc šī notikuma attiecības turpinājās vēl četrus gadus, un pļauka pie kopmītnēm bija tikai sākums tālākai vardarbībai. “Jūs droši vien domājat – kāpēc gan tu nepameti to trako,” viņa raksta, piebilstot, ka pati arī iepriekš nevarēja saprast, kāpēc gan sievietes vispār jebkad pieļautu nokļūšanu šādās briesmīgās attiecībās.

“Tā tas bija, līdz es pati pieredzēju un uz savas ādas aptvēru – diemžēl, tas nekad nav tik vienkārši. Tam nav nekādas saistības ar to, kāda ir persona – vāja vai ar stipru gribasspēku, izglītota vai nē. Vardarbības psiholoģiskais efekts ir tik spēcīgs, ka tas var ikvienu – vīrieti vai sievieti – pārvērst cilvēkā, kas ir pilnīgi un galīgi bezspēcīgs.”

Vēlāk viņa noskaidroja, ka visbiežāk no vardarbības cieš sievietes vecumā no 18 līdz 24 gadiem. “Tas ir tieši tad, kad cilvēki sāk veidot savas pirmās nopietnās attiecības. Es un mans bijušais sākām tikties, kad mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē, un tad mēs abi devāmies mācīties uz atsevišķām koledžām. Man šķiet, ka attālums bija tas, kas visu vēl vairāk sarežģīja. Viņš bija ārkārtīgi greizsirdīgs, nepārliecināts par sevi un paranoisks, kad runa bija par uzticību. No sākuma es to nepamanīju. Es jutu viņa pašpārliecinātību, iejūtību un inteliģenci. Šīs īpašības nebija tik viegli aizmirst, kad es iepazinu arī viņa dusmas.

Viņa mīļuma mirkļos es sevi pārliecināju, ka es viņam rūpu un ka tas ir mans, kā viņa partneres, pienākums – likt viņam justies drošam par mūsu attiecībām, pat tad, ja tas nozīmēja pārtraukt sarunāties ar maniem draugiem un ģimeni, nepārtraukti sūtīt viņam fotogrāfijas, lai pastāstītu, kur es esmu, un noraidīt pilnīgi visus ielūgumus ieziet ārpus kopmītņu istabiņas. Viņš bija manipulējošs un kontrolējošs, bet es gribēju pierādīt, ka es esmu uzticīga draudzene. Es bija gatava darīt visu, lai izvairītos no strīdiem.” Saņemt zvanus trijos naktī un tapt izlamātai nebija nekas neparasts.

Pievienot komentāru