Personība, Psiholoģija

Ar implantu – atkal dzirdēt labāk. Patrīcijas Jansones spēka stāsts

Personiskā arhīva foto

Patrīcijai Jansonei no mazotnes ir piektā dzirdes zuduma pakāpe. Laikam ritot, sieviete sāka apkārt notiekošo saklausīt aizvien sliktāk un pat iemācījās lasīt no lūpām – pati, neviens to nemācīja! Par laimi, pirms trim gadiem viņai kā pirmajai Latvijā pieaugušo grupā bija iespēja tikt pie valsts apmaksātā kohleārā dzirdes implanta. Kaut arī tagad Patrīcija dzird krietni labāk, tik un tā, lai varētu pēc iespējas pilnvērtīgāk iekļauties sabiedrībā, viņai jābūt pietiekami stiprai. Sieviete savas veselības likstas pieņēmusi kā neizbēgamu likteņa pavērsienu. Šobrīd viņa ir optimisma pilna un aicina ikvienu, kuram ir līdzīgas problēmas, nepadoties, bet uzturēties cilvēkos, jo mūsdienās būt vienpatim ir grūti.

Pieļauj, ka vainojamas antibiotikas

„To, vai jau piedzimu ar dzirdes traucējumiem, neviens īsti pateikt nevar,” savu stāstījumu sāk Patrīcija. „Ārsti pieļauj, ka vainojama varētu būt stafilokoka izraisīta infekcija, kuru pārslimoju, vēl būdama zīdainis. Lai to uzveiktu, man tika dotas diezgan stipras antibiotikas, kas septiņdesmitajos gados nebija diezko kvalitatīvas. Iespējams, tieši tās veicināja tik jūtamu dzirdes pavājināšanos. Domājams, ka tas notika pakāpeniski, jo, maza būdama, es vēl esot izrunājusi tādus vārdus kā “mamma” un “tētis”, kā arī dažādas vienkāršas frāzes. Ja es nebūtu neko dzirdējusi, tad jau nezinātu, kā tie izrunājami.

Mani vecāki joprojām uzskata, ka par to, ka man tā sanācis ar dzirdi, vaina jāuzņemas viņiem – ja es nebūtu saslimusi, tad, iespējams, nekādas dzirdes problēmas man nerastos. Es vecākus mierinu, ka tā ir nevis viņu vaina, bet vienkārša apstākļu sakritība.”

Dzirdes aparāts no Kanādas

Patrīcijas dzirdes kvalitāte ir tuva praktiskajam kurlumam, taču padomju gados viņai bija paveicies: tēva māsīca savulaik bija pārcēlusies uz dzīvi Kanādā un varēja meitenei sūtīt dzirdes aparātus. Tas bija iespējams, pateicoties Latvijā veiktai audiogrammai – grafiski attēlotai līknei, kurā tika atspoguļota klusākā skaņa, ko meitene spēja sadzirdēt attiecīgajā skaņu frekvencē. Šo audiogrammu nosūtīja uz Kanādu, kur izgatavoja konkrēti Patrīcijai pielāgotu dzirdes aparātu.

Paralēli Patrīcija apmeklēja logopēdu un audiologu kādreizējā Rīgas 5. bērnu poliklīnikā, kas atradās pie Strēlnieku laukuma. Šie speciālisti viņai mācīja runāt un lasīt. Meitenes vecākiem tobrīd nebija divu domu, ka viņi atvasīti sūtīs parastajā bērnudārzā un skolā. Patrīcijas vecāki ir ļoti pateicīgi dakterēm Orehovskai un Cinovskai par lielo ieguldīto darbu ar viņas meitu un citiem vājdzirdīgajiem bērniem.

„Kad man bija kādi pieci seši gadi, vienu dzirdes aparātiņu man nozaga,” atminas Patrīcija. „Ar tēti bijām atnākuši pie ārsta. Lai pieķemmētu matus, viņš izņēma man no auss aparātiņu un ielika kastītē. Kādam laikam bija licies, ka kastītē ir kas labs, un tai pieauga kājas. Nevienam jau šis aparātiņš nederēja, jo tas bija individuāli pielāgots tikai man. Par laimi, radinieki atsūtīja jaunu.

Man ir bijuši vairāki dzirdes aparāti, no kuriem vienu – firmas „Philips” ražoto – lietoju pat vairāk nekā desmit gadus. Iespējams, tas būtu derējis vēl ilgāk, jo tehniski bija ideālā kārtībā, taču tā plastmasas korpuss bija jau izļurkājies.”

Pievienot komentāru