Personība, Psiholoģija

Gatis Preiss, būdams neredzīgs un vājdzirdīgs, aizraujas ar tandēmbraukšanu

Tandēmbraucienā ar Mārtiņu Mami. Personiskā arhīva foto

Veselības likstas

Atgādinot par Starptautisko nedzirdīgi-neredzīgo nedēļu, kas norit pašlaik, pastāstīsim vairāk par neredzīgo un nedzirdīgo Gati Preisu. Neraugoties uz savām veselības likstām, Gatis pēc dabas ir aktīvs un komunikabls. Kaut arī vīrietis neko neredz, viņš lieliski spēj darboties ar datoru un portālam atsūtīja paša rakstītu vēstuli ar stāstu par sevi.

„Šobrīd esmu tikpat kā neredzīgs,” savu vēstuli iesāk Gatis. „Iepriekš vēl spēju uztvert ļoti spilgtu gaismu, bet redzes nervi pakāpeniski atmira un redzes lauks palika aizvien mazāks un mazāks, līdz tas ir tāds, kāds pašlaik, kad praktiski neko neredzu.

Piedzimu redzīgs un tāds laikam biju līdz kādam pusgadam. Pēc tam mani piemeklēja sirds iekaisums, un slimnīcā iešpricēja ļoti spēcīgas zāles, ar ko visu sabojāja, izsita no pareizās darbības. Tāpēc arī man ir liekais svars, kā pats smejos, mākslīgi radīts!

Sirds iekaisums man varētu būt no tā, ka tēvs, būdams padomju armijā, dienēja uz zemūdenes, kur bija ļoti spēcīga radiācija. Viņam pārnākot no armijas, vecāki nenogaidīja kādu laiku, un mamma uzreiz palika stāvoklī. Starp citu, manam brālim, kurš ir divus gadus jaunāks, nekādu veselības problēmu nav, līdz ar to tiešām varēja būt vainojama radiācija.

Tāpat man ir problēmas ar dzirdi – lai vispār kaut ko saklausītu, lietoju dzirdes aparātu. Dzirdes bojājumi bija kā ķēdes reakcija, kas sekoja visam augšminētajam, plus vēl padomju laiku domāšana (man patlaban ir 37 gadi). Dzirdu ļoti stipras un specifiskas skaņas, jārunā pie pašas auss, tad kaut ko varu saklausīt un saprast.

Man ir divi dzirdes aparāti – abi dāņu, tos pirms pāris gadiem izsniedza valsts. Tas, kurš atrodas pie kreisās auss, mēnesi pirms garantijas beigām atslēdza ārpasauli, varēja dzirdēt tikai signālus. To nosūtīja garantijas remontā uz Poliju, bet tas kaut kur pazuda. Pēc tam caur dažādiem kontaktiem tiku pie cita aparāta. Tas savā ziņā ir labs, vienīgi tam ir tikai rullīša skaļuma potenciometrs, turklāt, uzliekot cepuri, tas mēdz sagrozīties. It kā tam varot pieslēgt tālvadības pulti, bet pie tās neesmu ticis.

Līdzīgs ir stāsts par dzirdes aparātu, kas atrodas labajā pusē – arī tas atslēdza mani no ārpasaules, bet tad tam jau bija beigusies garantija. Aizsūtīja uz Poliju, un atnāca ziņa, ka esot gatavs, jāmaksā ap 100 eiro. Tas bija tā sataisīts, ka neko nevar pieregulēt. Devu atpakaļ. Arī tas kaut kur palika. Tad man Rīgā iedeva citu – ar tekstu, ka to aizdod, kamēr risina manu jautājumu. Un tā jau risina jau kādus divus gadus… Arī šis aparāts brīžiem “iet ciet”, tomēr tad kaut kas noklakšķ un, par laimi, paliek labāk. Kreisā puse man ir galvenā, ar labo var pieciest, tā uztver skaņas, it kā ausī būtu iebāzts radioaparāts. Zinu, ka tagad jau ir tādi aparāti, kur caur mobilo var pietiekami regulēt ar bluetooth, bet Liepājā, kur pašlaik dzīvoju, pagaidām pieejami vājākas jaudas aparāti.

Kā rakstīju, ar zālēm, kuras es, mazs būdams, saņēmu, tika izbojāts šis un tas. Piemēram, man bija nopietnas problēmas ar vēdera izeju, ko mēģināja risināt ar blokādi mugurā, bet tās laikā tika sabojāts viens apakšējais mugurkaula skriemelis. Kāda pakāpe, nemācēšu pateikt, bet katrā ziņā viens skriemelis ir izkustējies. Tas regulāri spiež, un esmu līks.”

Pievienot komentāru