Dzīvesveids

Ārsti teica, ka Baiba paliks uz gultas bez prāta spējām. Šobrīd viņa studē doktorantūrā. Spēka stāsts

Foto - Anda Krauze

Pirms 30 gadiem mazā Baiba jau bija sākusi iepazīt pasauli un apgūt staigātprasmi, taču tad viņu piemeklēja smaga slimība. Novēloti diagnosticētā vīrusa infekcija radīja smagas komplikācijas, kam sekoja ilgs laiks reanimācijā un ļoti bēdīgas ārstu prognozes. Šobrīd Baiba studē doktorantūrā un raksta promocijas darbu, strādā, ir finansiāli neatkarīga un pati sevi nodrošina.

Bet kādreiz ārsti paredzēja, ka Baiba visu atlikušo mūžu paliks uz gultas praktiski bez prāta spējām, un pat ieteica Baibas vecākiem atteikties no viņas, atstājot institūcijā. Redz, esot jauni cilvēki, būšot vēl “normāli” bērni. Baibas vecāki ir stipri un, jā, – arī drosmīgi, tāpēc to neizdarīja. Šobrīd pēc gadiem ilgušas cīņas abi beidzot var ļauties sirdsmieram. Bez studijām un darba Baiba daudz ceļo, bieži komunicē un satiekas ar saviem vecākiem, jo viņi dzīvo vienas autobusu pieturas attālumā. Par savu galveno misiju Baiba uzskata Dieva pagodināšanu ar savu dzīvi. Jauniete apņēmusies veicināt iecietību, izpratni pret cilvēkiem ar invaliditāti, lauzt aizspriedumus un iedvesmot cilvēkus saprast, ka ikkatrs ir vērtība. Baiba atzīst – divi spēcīgi balsti viņu allaž turējuši – mīloši vecāki un Dieva plecs.

Kaut saplīstu mašīna 

Baibas Baikovskas mūžs aizsākās Iecavā. Kad viņu skāra smagā slimība, vecāki, apzinoties, ka turpmāk viņiem būs bērns ar īpašām vajadzībām, nolēma pamest savu dzīvesvietu, lai aiztaupītu līdzcilvēku jautājumus, žēlošanu un runas. “Diemžēl tajā laikā bija tādi uzskati – visiem jābūt skaistiem, slaidiem un veiksmīgiem, bet cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem ir kaut kādi otrā plāna indivīdi. Turklāt, ja tev ir bērns ar invaliditāti, tātad tu esi alkoholiķis vai tev pašam nav kaut kas kārtībā. Kaut patiesībā tās ir pilnīgas muļķības,” noteic Baiba.

Jau bērnībā bijis skaidrs, ka Baiba nevarēs sevi apgādāt, strādājot fizisku darbu, tāpēc ģimenē nolemts, ka viņai jāmācās, lai nākotnē varētu nodrošināt savu patstāvību, strādājot, tā teikt, ar galvu. Nevēlēšanās, lai Baiba pēc vecāku došanās mūžībā nonāktu sociālās aprūpes institūcijā, allaž bijusi klātesoša un kalpojusi kā dzinulis gan Baibai, gan viņas vecākiem – nepadoties. Skolas gaitas meitene uzsāka Džūkstē. Vietējie tad vaicājuši, vai Baibas mamma viņu vedot tāpat vien paklausīties, liekot noprast, ka tam tāpat neesot nekādas jēgas. Meitenes vecāki tam stāvējuši pāri, jo ticēja un mīlēja.

Baiba ir lepna, ka bijusi pirmā skolniece ar invaliditāti Zemgales pamatskolā Slampē: “Domāju, ka tas iedrošināja gan skolas darbiniekus, gan citus vecākus, kuriem ir bērni ar invaliditāti, jo pēc manis šajā skolā mācījušies vairāki šādi bērni.” Viņa ir pret speciālajām skolām, jo nošķiršana tikai veicinot sabiedrības norobežošanos no cilvēkiem, kam ir kādi traucējumi, savukārt, par vispārizglītojošajām, tā saucamajām “parastajām” skolām Baiba saka: “Tas ir labāk gan pašam, gan pārējiem bērniem, jo viņiem veidojas izpratne, ka tas, kurš ir savādāks, nebūt nav izstumjams, bet normāls cilvēks.” Baiba ir pateicīga vecākiem un skolotājiem, kuri viņu pieņēma un nelika viņai meklēt nekādus atbrīvojumus no eksāmeniem nedz pamatskolā, nedz vidusskolā, parādot, ka intelektuāli viņa ir tāda pati kā pārējie. Tas ļāvis sekmīgi turpināt studijas augstskolā.

Tomēr, lai gan sekmīgs, Baibas ceļš bijis arī izaicinājumu pilns un akmeņains. “Esmu bijusi ļoti tuvu depresijai, jo atšķirties Latvijas sabiedrībā nav nemaz tik viegli. Draugi un klases biedri, ar kuriem visu laiku biju kopā, jau pieņēma. Smagāk gāja ar citiem skolas biedriem, kas mani nepazīst,” stāsta Baiba. Piedzīvota norobežošanās un atstumšana, taču īpaši skaudri atmiņā iegūluši kāda puiša pamatskolas laikā izteikti apvainojumi un ņirgāšanās par meitenes izskatu, gaitu, arī par ratiņkrēslu. Baiba neslēpj: sāpējis tik ļoti, ka reizēm negribējies iet uz skolu. Viņa lūgusies, kaut saplīstu ģimenes mašīna un mamma viņu nevarētu aizvest uz skolu. Reto reizi, kad tas tā notika, bijušas priecīgas dienas, jo gājis secen kārtējais pazemojums.

Izraudāšanās, vecāku mierinājums un spēcinošas sarunas likušas saņemties un censties nepievērst tam uzmanību, justies gudrākai par pāridarītājiem. Mācīties Baibai patika, bet izsmieklu paciest bijis grūti. Sev un vecākiem iestāstījusi, ka ir stipra un tam nav nozīmes. Taču, šodienas acīm veroties, Baiba saprot, ka bija gan, jo mazvērtības apziņa tikai pieauga.

 

2 Komentāri

Pievienot komentāru