Atkarības, Psiholoģija

Anna Krimele izjutusi geštaltterapiju uz savas ādas un šobrīd strādā ar līdzatkarīgajiem

Foto: MATĪSS MARKOVSKIS/ stils: LOLITA GRAUDIŅA

Anna Krimele (savulaik viņu pazinām kā Annu Lieckalniņu, nu jau gadu kā precējusies ar Rafaelu Krimeli – red.) ir bijusi gan televīzijas šovu vadītāja, gan teoloģijas studente, gan personības izaugsmes trenere. Tagad Anna studē geštaltterapiju un vada nodibinājumu 3 āboli, kas veido projektus sabiedrības izglītošanai, arī ar labdarīgu ievirzi. Skaista un gudra – tāds raksturojums nāk prātā vispirms. Sarunā Anna atklāj arī savu sirds siltumu. Viņa pati ir pārsteigta, ka, stāstot par sevi, vai ikkatrā epizodē izlien pa dzīvīgam asnam – svarīgā saskaņa ar dabu un tās ritmiem.

Sekot sirdsbalsij

Man prieku sagādā iešana līdzi savai sirdsbalsij. Vispirms gan jāiemācās ieklausīties sevī, lai sirdsbalsi sadzirdētu. Pamazām attīrīt, sakopt visu to skaļumu, kas mīt kopš bērnības, un tikai tad var ieraudzīt to, ko vēlies. Tā es tiku līdz teoloģijas studijām, pēc tam sāku apgūt psihoterapiju, esmu geštaltpraktiķe un mācos par geštaltterapeiti.

Šo terapiju vispirms iepazinu uz savas ādas. Drīz vien jutu – te beidzot ir kaut kas pa īstam! Tolaik studēju teoloģiju, bet ļoti ieinteresēja šis psihoterapijas virziens. Hmm, man taču nedēļā vēl ir brīvas dienas, tad varu mācīties geštaltterapiju!

Man patīk, ka šī terapija ir praktiska, cilvēcīga un patiesa. Tas ir saudzējošs, bet vienlaikus arī atklāts process. Diezgan intensīvs ceļš, lai cilvēks vairs nemānītu sevi. Gestalt tulkojumā no vācu valodas nozīmē – veselums, tēls. Cilvēku tver kā veselumu. Terapeits darbojas kā līdzvērtīgs sarunu biedrs, kurš palīdz atrast resursus pārmaiņām un attīstībai.

Man bija daudz neatbildētu jautājumu, sākumā tos atrisināju pati sev. Ikviens vispirms pats iziet cauri šim gaļas mašīnas procesam, skaudrai atklātībai pret sevi. Tā dzimst terapeiti, citādi nav iespējams.

Atvērt līdzatkarības slazdu

Kopā ar domubiedriem izveidojām pašatbalsta grupu līdzatkarīgajiem. Ir apzināts, ka 10– 20% Latvijas iedzīvotāju ir atkarīgi no vielām vai procesiem. Ir ļoti daudz alkoholiķu, narkomānu, azartspēlmaņu un citu atkarīgo. Taču katrs atkarīgais ietekmē vēl vismaz četrus cilvēkus, tiek skarta visa ģimene. Līdzatkarība ir milzīga problēma valstiskā līmenī, jo cilvēks, kurš cieš tuvinieka atkarības dēļ, nevar pilnvērtīgi strādāt. Tomēr par līdzatkarību kaunās, baidās runāt, tā ir diskrēta, jutīga tēma. Bet es zinu, ka no šā slazda iespējams izkļūt!

Kādā brīdī sapratu – nedrīkst gaidīt, kamēr kaut kas mainīsies pats no sevis, ir jādara! Uzaicināju Ikšķiles apkaimes cilvēkus, kuriem ir šāda problēma. Domāju tā: ja atsauksies kaut vai viens, arī tad vērts īstenot šo ideju. Atnāca piecpadsmit, un tas ir daudz.
Neslēpšu, man nav viegli dzirdēt stāstus par notiekošo šo cilvēku ģimenēs, sāp sirds, es bieži raudu. Taču man ir prieks, ka mūsu grupiņā cilvēki var rast sapratni un spēku, atgūt dzīvesprieku.

 

Visu rakstu, sarunu ar Annu Krimeli var lasīt žurnāla 36,6 °C jūlija numurā vai tā elektroniskajā versijā.

Pievienot komentāru