Ārstēšana, Citas slimības

Studenta nāve un ārsta atbildība. Kavēšanās ar operāciju, iespējams, bija liktenīga

Foto-Shutterstock

2009. gada 20. marts un tam sekojošās nākamās dienas nakts vismaz diviem cilvēkiem bija ļoti nelaimīgs laiks. 21 gadu vecais Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes students subatietis Santis Šapals kopā ar draugiem piektdienas vakarā bija devies uz Rīgas centru atpūsties un iedzert. Savukārt Rīgas 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļā dežūru uzsāka ārsts neiroķirurgs Māris Strazdiņš. Īsi pirms pusnakts netālu no viesnīcas “Latvija” (“Radisson Blu Latvija”) Santim un viņa diviem draugiem ar dzelzs stieņiem nemotivēti uzbruka trīs noziedznieki (tajā dienā jau bija veikuši laupīšanu, drīz tika noķerti un notiesāti ar bargiem cietumsodiem – gan par šo, gan citiem noziegumiem), piekāva un aplaupīja. Plkst. 23.54 Neatliekamā medicīniskā palīdzība saņēma izsaukumu par mirstošu vīrieti. Pēc deviņām minūtēm ātrie jau bija notikuma vietā un pēc 26 minūtēm Santis ar draugu Kasparu – abiem bija galvas traumas – tika nogādāti slimnīcā pie ārsta M. Strazdiņa. Trešais draugs no traumām bija izvairījies aizmūkot.

Santis slimnīcā nomira, pēc viņa mātes lūguma, par nāves apstākļiem tika uzsākts kriminālprocess. 2016. gada 20. aprīlī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atzina M. Strazdiņu par vainīgu atbilstoši Krimināllikuma 138. pantam – par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīgu pildīšanu, kas bija par iemeslu cietušā nāvei.

Dakterim piemēroja 12 mēnešu nosacītu cietumsodu un aizliegumu trīs gadus nodarboties ar ārstniecību. M. Strazdiņš spriedumu pārsūdzēja. Šā gada 21. jūnijā Rīgas apgabaltiesa spriedumā veica nelielas izmaiņas – par diviem mēnešiem samazināja cietumsodu.

Kā tad risinājās notikumi Rīgas 1. slimnīcā šajā dramatiskajā un traģiskajā 21. marta naktī? Jāsaka uzreiz: daži fakti nav līdz galam skaidri un liecības atšķiras. Arī tas, ka slimnīca tajā laikā tika reorganizēta – no daudzprofila uz neatliekamas palīdzības vērstu –, iespaidoja notikumu gaitu slimnīcā, kas pilda atsevišķas funkcijas. Tiesa, arī Santa trauma izrādījās ļoti smaga – kā liecina vairāki eksperti, cerības izdzīvot un saglabāt normāla cilvēka prāta spējas nebūtu bijušas lielas arī vismodernākajā pasaules klīnikā. Taču tas, protams, nenozīmē, ka puisim nevajadzēja saņemt visprofesionālāko palīdzību, bet tas nenotika. Kāpēc?