Psiholoģija, Stress un depresija

Trīs dienu likums. Kā tas var novērst domas par pašnāvību

pasnaviba_cilpa_stock

Daudzi cilvēki, kas veic pašnāvību, dara to ļoti impulsīvi. Ārkārtīgi impulsīvi.

Kāds pētījums par cilvēkiem, kuri mēģināja veikt pašnāvību, atklāja, ka 48% par to iedomājušies mazāk nekā desmit minūtes pirms ķerties pie rīcības.

Ātrums, ar kādu daudzi cilvēki veic pašnāvības, ir satriecošs. Ja viņi nogaidītu mazliet ilgāk, iespējams, impulss beigt dzīvi mazinātos.

Tas liek atgriezties pie trīs dienu likuma. Iespējams, tas pirmajā brīdī var šķist anekdotisks, taču to piemin daudzviet. Lūk, kas rakstīts kādā interneta vietnē:

“Ievēroju trīs dienu likumu. Teju pirms jebkura lēmuma, kas var būtiski iespaidot manu dzīvi, sev dodu trīs dienas. Ja pēc trīs dienām joprojām domāju, ka tā ir labākā izvēle, tad to daru. Jā, tas varētu attiekties arī uz pašnāvību…”

“Ja pat vienā mirklī tu sajūti prieku vai ko patīkamu, ir vērts dzīvot un vēlreiz sākt skaitīt trīs dienas. Daudzkārtēja atkārtošana sniedz skaidrību.”

Vietnes autors Ali Makkolums norāda, ka viņam nāve no paša rokas pat pēc trīs dienām šķitusi pareizā izvēle.

Turpini rīkoties

Vecais teiciens – viena diena ir mūžība – te ir īsti vietā. Taču, ja piemeklējušas domas par pašnāvību, patiess var būt arī teiciens “viena stunda ir mūžība” vai “viena minūte ir mūžība”.

Jo sarežģīts var būt ikviens brīdis, kas “ir mūžība”.

Ja tev izdosies atlikt to trīs dienas, iespējams, vairs nebūs 100% nodoma nomirt šajā laikā. Un, iespējams, sajutīsi kādu cerību, prieku vai citu iemeslu dzīvot.

Ja domas par pašnāvību ir tik spēcīgas, ka trīs dienu nogaidīšana šķiet neiespējama, lūdzu, meklē palīdzību. Zvani 112. Vai dodies uz kādu uzņemšanas nodaļu. Vai arī piezvani kādam, kas var palīdzēt tev būt drošībā.

Patiešām? Domas par pašnāvību var pazust pēc trīs dienām?

Atceries, mēs nerunājam par visām suicidālajām domām. Būtu muļķīgi apgalvot, ka domas par pašnāvību var pazust trīs dienu laikā. Daži cilvēki par pašnāvību domā nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem.

Mēs runājam par dziļu apņēmību šīs domas īstenot. Ja kāds ir uz reālas pašnāvības sliekšņa, šīs trīs dienas var būt dzīvības un nāves cenā.

Domas par pašnāvību var saglabāties, taču vēlme to darīt trīs dienu laikā var vairākkārt mainīties.

Citējot vienu no suicioloģijas pionieriem, psihologu Edvīnu Šneidmanu: “Akūta suicidālā krīze (vai arī periods ar augstu un bīstamu letalitāti) ir relatīvi īss intervāls, kas parasti ilgst dažas stundas vai dienas, nevis mēnešus vai gadus. Indivīds sasniedz pašdestrukcijas maksimumu un tad vai nu saņem palīdzību, “atdziest” vai arī mirst.”

Protams, cerams, ka tu saņemsi palīdzību vai atdzisīsi.

1 komentārs

  1. Atņemt sev dzīvību ir pret jebkādiem Visuma likumiem. Un, lielākai daļai, kam šādas domas, kaut arī reti, bet uznāk, ir jāpadomā par to, ka jāaizet uz garu izdzīšanas rituālu. Domas par pašnāvību normāla cilvēka smadzenes un zemapziņa nepieņem. Jo jebkuram cilvēkam (tā Dvēselei) ir pašaizsargāšanās pamatinstinkti. Kas ir primāri par jebkurām citām mentālām konstrukcijām cilvēka saprātā. Domas par pašnāvību, vienmēr ir “no malas”. Kādu astrālu vai citu energoinformatīvu būtņu un konstrukciju darbības rezultāts. Un, nepiekrītu, ka 3 dienas var daudz ko mainīt. Apklusināt sevī svešo būtni vai mentālo konstrukciju, uz 3 dienām var, bet apklusināt uz visiem laikiem nevar, jo tas paliek cilvēkā. Un, kas viņu zina cik šīs būtnes būs spēcīgas nākošo reizi ………. Ne velti, jau sen ir novērots, ka tie, kas mēģinājuši sevi nobendēt kaut vienreiz, agri vai vēlāk, bet savu panāk…….. Tādēļ, tikai domu par pašnāvību, uz laiku, izdzīšana no galvas, ir kā ar mušu sitamo mēģināt aizdzīt ziloni. Diemžēl ……

Pievienot komentāru