Pāris, Psiholoģija

Sievietes stāsts. Atbildot uz viņa neuzticību, es iznīcināju sevi

Foto - Shutterstock

Lieliski atceros brīdi, kad kļuvu par cilvēku, kuru krāpj. Kā par spīti, tajā mūsu kopdzīves periodā jutos visnotaļ laimīga. Atceros, bija augusta beigas, vakari vēl maigi silti, pilsēta pustukša, bērns pie vecmāmiņas citā valstī, un mēs, apķēruši viens otra vidukli, stiepjam mājās pirmo ilgi gaidīto sezonas arbūzu, atceras šā bloga autore Asja Doļina.

Nākamajā dienā manī sabruka ēka. Tas bija mans personiskais 11.septembris. Nepanesamu sāpju šoka sajūtu trīskāršoja stāvokļa šizofrēniskums – izrādījās, ka intuīcija ir pilnībā disfunkcionāla, jo es taču biju maiga, empātiska, gudra, uzmanīga, dinamiska – bet manas maņas izgāzās.

Atnācu mājās, viņa nebija, bet uz datora ekrāna bija redzams atvērts aktīvs čats, un es to izlasīju. Kļuva tik slikti, ka gribējās vemt.

Smadzenes man teica – iznāk, ka tu esi ne tikai slikta sieva, bet arī slikta māte, jo mātišķums pēc būtības ir maņa, bet tev šī maņa nestrādā. Nevaicājiet, kā viena lieta ir saistīta ar otru, vienkārši mums, sievietēm, kam ir nosliece uz līdzatkarību, kā man toreiz, tā ir. Ēka sagrūst pilnībā. Un tālāk tu jūties mirusi, guloša asiņainos putekļos, tādas depresijas dibenā, ka tev patiešām vieta trako mājā.

Taču es to pat nespēju apzināties, jo iegalvoju sev, ka praktiski viss ir kārtībā. Pārcietu briesmīgu, graujošu depresiju, vienlaikus būvējot karjeru un kopā ar draugiem pat spēju par kaut ko uzjautrināties. Bet iekšienē bija tikai pelni.

Mēs toreiz neizšķīrāmies. Man “brauca jumts”. Es izlikos, ka neko nezinu. Taču atskārtu, ka pilnīgi svešu sieviešu profilus sociālajos tīklos sāku pārbaudīt biežāk, nekā savējo. Tas līdzinājās naglu dzīšanai sev galvā. Viņš veiksmīgi pārliecināja mani, ka pati esmu vainīga, ka šīs naglas ir manā galvā.

Iespējams, tagad, pēc piecus gadus ilgas psihoterapijas, es spētu vērtēt sevi mazāk stingri, atbalstīt vai pat rast mierinājuma vārdus, bet toreiz es to, protams, nespēju. Atbildot uz VIŅA krāpšanu, es iznīcināju SEVI.

Pagāja gadi, mēs dažkārt mēģinājām būt kopā, un es atkal un atkal saskāros ar šo uzaicinājumu uz elli – “Kā tu pārdzīvosi šo nodevību, Asja?” Tu parādīsi, ka zini, vai nē? Vajag mācēt neizrādīt, ka zini. Ironizēt par to, ko zini? Nezināt. Nekad neskatīties viņa telefonā (tagad es spēju nekad nelūkoties nevienā telefonā – tas ir idiotisks, bezjēdzīgs ieradums).

Ja tu dzīvo attiecībās, kurās ir tieša vai netieša krāpšana, tu iegūsti kaudzi absolūti bezjēdzīgu, stulbu un kaitīgu paradumu. Prast sekundes laikā pārslēgties svešu cilvēku režīmā. Nerunāt nedēļu un tāpēc neciest. Būt vienā ballītē katram atsevišķi. Provocēt partneri ar savām publikācijām savā blogā. Flirtēt ar citiem viņa klātbūtnē. Izsmalcināti pazemot. Krāpt pašai. Darīt to sadistiski precīzi, smalki. Jautri un nevainīgi.

Gadiem ejot, izrādījās, ka tā pati pirmā – kristāltīrā un šokējošā – reakcija uz krāpšanu arī bija vienīgā veselīgā.

Visa pārējā “mazāk sāpīgā” pieredze un mēģinājumi “ar sevi vienoties”, kā arī dažādi veidi labot situāciju, upurējot pēc kārtas te aknas, te liesu, te smadzenes, tas viss ir ceļš uz vājprātu.

Kas attiecas uz krāpšanu attiecībās, es domāju šādi.

1. Ja jūs krāpjat, šķirieties!

2. Ja jūs krāpjat, šķirieties. Neturiet pie sevis ķīlnieku. Tieši tas nav godīgi!!

3. Ja jūs krāpjat, bet baidāties šķirties, kas, pēc manām domām, ir briesmīgi, dariet tā, lai jūsu partneris nekad, nekādos apstākļos neuzzinātu, ka jūs patiešām krāpjat. Melojiet viņam līdz pēdējam un neatzīsties pat pistoles stobra priekšā. Bet pēc tam pēc iespējas ātrāk šķirieties!!!

Tāpēc, ka ir brūces, kuras vienkārši nav iespējams sadziedēt. Un tu pēc tam ar tām dzīvo kā stulbenis, lai gan viss sen ir pagātnē. Rakstu, un pirksti trīc.

Avots: “snob.ru”

Pievienot komentāru