Ārstēšana, Vēzis

Rehabilitācija – svarīga vēža ārstēšanas daļa. Ieteikumi pret nogurumu

Foto - Shutterstock

“Līdz šim onkoloģisko pacientu veselības aprūpē vajadzība pēc rehabilitācijas pakalpojumiem bija nepamatoti atstāta novārtā, uzmanību vēršot galvenokārt uz skrīninga programmām, diagnostiku un ārstēšanu. Taču jāatceras, ka rehabilitācija ir vienotā onkoloģisko pacientu ārstēšanas procesa būtiska un neatņemama sadaļa,” saka kūrorta rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” veselīga dzīvesveida nodaļas vadītāja ergoterapeite Zane Liepiņa, piebilstot, ka centrā onkoloģisko pacientu rehabilitācijas programma darbojas jau kopš 2015. gada.

Katram sava programma

Ergoterapeite stāsta, ka onkoloģisko pacientu rehabilitācija tiek iedalīta četrās fāzēs – profilaktiskajā, atjaunojošajā, atbalstošajā un paliatīvajā, un katrai no tām ir savs mērķis. Atjaunojošās rehabilitācijas fāzes mērķis ir palīdzēt pacientam atgūt zaudētās funkcijas, bet atbalstošās – saglabāt, uzlabot vai atvieglot ikdienas aktivitāšu veikšanu, teiksim, piemeklējot tehniskos palīglīdzekļus, kas atvieglo pārvietošanos, pašaprūpi. Atbalstošajā rehabilitācijas fāzē bieži vien iesaistās arī pacienta tuvinieki, kas tiek apmācīti, lai medicīnas iestādē sāktos rehabilitācijas pasākumus varētu turpināt mājās. Rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri” rehabilitācijas pakalpojumi onkoloģiskajiem pacientiem visbiežāk tiek sniegti tieši atjaunojošās un atbalstošās rehabilitācijas fāzē.

Onkoloģiska pacienta veselības stāvoklis ir atkarīgs ne tikai no vēža veida, bet arī no izmantotajām ārstēšanas metodēm (ķirurģiskas ārstēšanas, staru, ķīmijterapijas, imūnterapijas, hormonu terapijas un citām), kas nereti tiek kombinētas un var radīt dažādas blaknes. Z. Liepiņa nosauc biežākās no tām: mazasinība, ēstgribas zudums, slikta dūša un vemšana, caureja, sāpes, nogurums, tūska, limfedēma jeb limfostāze (limfas uzkrāšanās traucētas limfas atteces dēļ), matu zaudēšana, miega, atmiņas un koncentrēšanās traucējumi. Tieši tādēļ fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts kopā ar rehabilitācijas komandas speciālistiem katram pacientam sastāda individuālu rehabilitācijas plānu, kas balstīts ne tikai uz diagnozi, vispārējo veselības stāvokli, iepriekš saņemto terapiju, rehabilitācijas potenciālu un funkcionēšanas novērtējumu, bet arī sociālajiem un personu raksturojošiem faktoriem, piemēram, izglītību, interesēm. Kāds tur brīnums, ja rehabilitācijas plāns un programma mēdz būt ļoti atšķirīgas pat pacientiem ar vienādu diagnozi!

Daudzpusīga pieeja

“Onkoloģisko pacientu rehabilitācijas procesā jāņem vērā vairāki svarīgi aspekti. Pirmkārt, fiziskais – nepieciešams uzlabot pacienta funkcionēšanas spējas, mazināt nogurumu, tūsku, elpas trūkumu un citus simptomus. Otrkārt, uzturs, kas jāpielāgo atkarībā no pacienta diagnozes un veselības stāvokļa. Treškārt, psihoemocionālais stāvoklis. Pacientam jāpalīdz pazīt un pārvaldīt destruktīvās emocijas, tādas kā nomāktība, skumjas, bēdas, vienaldzība, apzināties personīgo vērtību, nozīmīgumu, meklēt, atrast un saglabāt cerību. Ceturtkārt, produktivitāte – darba spēju atgūšana algota darba veikšanai, ja pacienta rehabilitācijas potenciāls to pieļauj. Piektkārt, sociālais aspekts. Jāveicina mijiedarbība ar apkārtējiem, ar tuviniekiem, kam bieži vien ir grūti pieņemt jauno situāciju,” stāsta Z. Liepiņa.

Lai šos mērķus sasniegtu, ar pacientu strādā rehabilitācijas komanda – fizioterapeits, ergoterapeits, psihologs, uztura speciālists, audiologopēds, bet nepieciešamības gadījumā talkā nāk arī citi speciālisti – algologs jeb sāpju ārsts, neirologs, internists. Pacientiem, kuriem ir ierobežotas pašaprūpes un kustību iespējas, asistē sociālais aprūpētājs vai arī tuvinieki.

Piemēram, uztura speciālists katram pacientam veic ķermeņa uzbūves novērtēšanu ar bioimpedances metodi, lai noteiktu muskuļu un tauku masas attiecību un atkarībā no vēža lokalizācijas, ārstēšanas specifiskās terapijas un vispārējā veselības stāvokļa sniegtu atbilstošus uztura ieteikumus vai pat izveidotu individuālu ēdienkarti, kā arī informētu tuviniekus par produktu izvēli un gatavošanu. Savukārt ergoterapeits veicina neatkarības atgūšanu vai saglabāšanu, piemeklē tehniskos palīglīdzekļus, pastāsta, kā pielāgot darba un mājas vidi, iemāca cilvēka enerģijas taupīšanas tehnikas, bet audiologopēds – risina runas, valodas un rīšanas problēmas.

“Rehabilitācijas kursa ilgums atkarīgs no pacienta iespējām un vajadzībām. Parasti rekomendējam rehabilitācijas kursu, sākot no desmit dienām. Mūsu uzdevums ir parādīt pacientam un viņa tuviniekiem ceļu, lai viņi šo darbu varētu turpināt mājās,” norāda ergoterapeite.

Pacienta enerģijas taupīšanas paņēmieni

Ergoterapeites Zanes Liepiņas ieteikumi onkoloģiskiem pacientiem ar nogurumu.

* Aktivitāšu plānošana. Jāizvēlas tikai tās aktivitātes, kas šajā brīdī ir patiešām nepieciešamas un svarīgas. Jāatvēl to veikšanai pietiekami daudz laika, jo steiga palielina nogurumu.

* Nedēļas plānošana. Tas ļaus neveikt vienā dienā aktivitātes, kas prasa vairāk spēka, piemēram, veļas mazgāšanu, mājas uzkopšanu.

* Apkārtējās vides pielāgošana. Novietojiet ikdienā nepieciešamas lietas viegli sasniedzamā attālumā, lai katru reizi pēc tiem nevajadzētu doties, sniegties vai liekties. Lietojiet tehniskos palīglīdzekļus, kas atvieglo satveršanu vai sniegšanos, piemēram, satveršanas stangas vai dušas sūkli pagarinātā kātā.

* Sēdēšana. Veiciet ikdienas aktivitātes sēdus pozīcijā, piemēram, mazgājoties dušā, gatavojot ēst vai ģērbjoties.

* Atpūtas pauzes. Kad jūtat nogurumu vai saspringumu, apstājieties un atpūtieties. Labāk vairākas mazas pauzes aktivitāšu starplaikos, nevis viena gara pauze pēc tām.

* Pareizas ķermeņa pozas aktivitāšu laikā. Sēdiet un stāviet ar taisnu muguru. Izvairieties no ķermeņa rotācijas. Slidiniet, nevis celiet smagus priekšmetus. Nesot priekšmetus, izmantojiet abas rokas un turiet tos tuvu pie ķermeņa.

Pievienot komentāru