Bērni, Bērnība

Mājdzīvnieks + bērns = abpusēja mīlestība vai riska situācija

Foto - Shutterstock

Ikvienam liek nodrebēt stāsti par suņu smagi sakostiem bērniem, par to, kā kaķis ar nagiem apskādējis acis vai uzgūlies miegā iegrimušam zīdainim uz sejas, neļaujot elpot. Pat ja mājas mīlulis vienmēr bijis draudzīgs un labestīgs, nevaram būt droši, ka neliks lietā zobus vai nagus, kad mazulis paraus aiz astes vai sāks rotaļāties ar dzīvnieka ēdambļodu. Par to, ko varam darīt, lai mājdzīvnieks un bērns labi sadzīvotu zem viena jumta, jautājām zoopsiholoģei Ingai Cerbulei.

“Vienīgais veids, kā nodrošināt bērna un mājdzīvnieka līdzāspastāvēšanu bez nepatīkamiem starpgadījumiem, ir pieaugušo simtprocentīga uzraudzība. Jūs taču nepamestu savā vaļā divus mazus bērnus, iedevusi vienam no viņiem šķēres! Bet sunim šķēres ir mutē! Ne bērns, ne dzīvnieks neapzinās savas rīcības sekas. Brīžos, kad nav laika uzraudzīt, abi jāšķir, piemēram, suns jāliek citā telpā vai speciālā būrī, ko mazais nevar atvērt. Atvasi ne mirkli nedrīkst atstāt divatā ar mājdzīvnieku līdz pat 12 gadu vecumam,” uzsver zoopsiholoģe Inga Cerbule. “Steidzami jātiek vaļā no nepareizās, kaitīgās idejas, ka mazs bērns plus mājdzīvnieks ir automātiska abpusēja mīlestība. Patiesībā šī kombinācija vienmēr nozīmē riska situāciju. ASV ik gadu no suņu uzbrukumiem iet bojā 20–25 cilvēki, lielākā daļa – mazi bērni un veci cilvēki. Bērni parasti cieš, kad līdzās nav neviena pieaugušā. Arī Latvijā pirms pāris gadiem bokseris līdz nāvei sakoda astoņus mēnešus vecu meitenīti. Protams, biežāk tiek nodarīti miesasbojājumi, kam nav letālu seku. Parasti mājdzīvnieks kož vai kā citādi aizstāvas, kad bērns sabaida, nodara sāpes vai nemitīgi tiranizē. Var nodarīt pāri, arī sargājot barību, iemīļotu mantu, guļvietu vai saimnieku. Lielāko daļu negadījumu varētu novērst, ja pieaugušie laikus iejauktos.”

Pirmā tikšanās

Kamēr ar dzīvesbiedru bijām divi vien, mūsu runcis šķita pats miera un labestības iemiesojums, kurš mīļi pieglaudās gandrīz ikvienam, kurš viesojās mūsmājās. Taču, kad no dzemdību iestādes pārvedām meitiņu un abus iepazīstinājām, uzmeta kūkumu un nelabā balsī rūca – tik niknu viņu vēl nekad nebiju redzējusi. “Kā jūs justos, ja, atgriežoties mājoklī, ieraudzītu, ka dīvānā uz palikšanu ērti iekārtojusies sveša tante? Droši vien īpaši nepriecātos. Dzīvnieks jūtas tāpat, it sevišķi, ja nav apmācīts vai dzīvo tikai telpās un netiek laists ārā. Tad dzīvoklis kaķim ir visa pasaule, un viņš nevēlas tajā uzņemt vēl kādu nesaprotamu radījumu, proti, jūsu bērnu,” skaidro zoopsiholoģe.

Vai par agresīvu reakciju dzīvnieks jāsoda? “Par spalvas uzmešanu un rūkšanu vien sodīt nevajag.
Šāda reakcija nenozīmē, ka dzīvnieks vēlas bērnam nodarīt ko sliktu. Viņš tādā veidā rāda, ka negrib, lai mazulis tuvojas. Ja kaķis agresīvi nāktu pie bērna, tad gan jāliek saprast, ka tas nav vēlams, piemēram, ar pulverizatoru uzpūšot ūdeni.”

Mājdzīvnieku jāsāk gatavot mazuļa ienākšanai ģimenē, pirms tas ir noticis. Vispirms vajag parūpēties par praktiskām lietām, proti, dzīvnieku vakcinēt, apstrādāt pret iekšējiem un ārējiem parazītiem (un to regulāri turpināt), izmazgāt, izķemmēt, ja nepieciešams – apgriezt nagus.

Suņiem nenāktu par ļaunu atsvaidzināt pamata paklausības iemaņas. Svarīgi, lai dzīvnieks nelēktu augšā, nerautu pavadu, klausītu komandas “šurp!” un “vietā!”. Jāmāca sunim, ka viņš nedrīkst iejaukties, kad cilvēki apskaujas, kopā apsēžas uz dīvāna vai smejas. Daudzi mājas mīluļi šādās situācijās aktīvi spiežas starp cilvēkiem vai rāpjas klēpī, pieprasot uzmanību sev. To nevajag ļaut, citādi dzīvnieks tāpat var traucēt, kad paņemsiet klēpī bērniņu vai runāsiet ar viņu.

Inga Cerbule iesaka laikus mācīt sunim, kā jāizturas pret zīdaini, izmantojot līdzīga izmēra lelli. Nesot to rokās, staigājiet pa mājokli, šūpiniet, sarunājieties, turiet klēpī, īsāk sakot – atdariniet ikdienu ar mazuli un skatieties, kā reaģē dzīvnieks. Var ļaut lelli apostīt un apskatīt, bet momentā jāapstādina mēģinājumi lēkt klēpī, pārāk stipri piespiest tai degunu vai kasīt ar ķepu.
Ja ir ķēdes suns, ieteicams laikus uzcelt žogu ap viņa teritoriju, citādi bērns nejauši var pieiet dzīvniekam par tuvu. Pat ja suns ir labvēlīgi noskaņots, var notikt nelaime, piemēram, neapzinoties savu svaru, mājas sargs var priecīgi lēkt virsū un apgāzt bērnu, mazais var sapīties ķēdē un nokrist.

1 komentārs

Pievienot komentāru