Dzīvesveids, Nodarbes

Sazemēšanās efekts. Edgars Rencis, kurš skrien basām pēdām, arī sniegā

Personiskās arhīva foto

26. augustā Kurzemes jūrmalā notiks jau piektais Baltijas baso pēdu ultramaratons, kurā piedalīsies arī Edgars Rencis. Pirms diviem gadiem viņš laboja Ginesa rekordu, visātrāk noskrienot piecu kilometru distanci ar basām kājām pa sniegu. “Pie atziņas, ka vajag skriet basām kājām, nonācu, sporta apavos gūstot traumas, kuras man kādu laiku vispār liedza skriet. Sāku ar to, ka apaviem izņēmu iekšzolītes, līdz sapratu, ka skrienot varu iztikt arī bez tiem,” viņš atceras.

Lai gan valda viedoklis, ka pēdas ļoti jāsargā, skrējējs atklājis tieši pretējo – pēda ir ļoti efektīvs un spēcīgs veidojums, ja vien tam speciāli netraucē. Piemēram, pēdas velve, kā jau jebkura velve, paredzēta, lai uzņemtu un izlīdzinātu spiedienu no augšas. Valkājot apavus, kuros pēdas velve tiek atbalstīta no apakšas, ar laiku tā tiek sagrauta. Staigājot, skrienot basām kājām, pēdas atgūst dabisko stāvokli. Ar laiku nostiprinās un funkcionalitāti atgūst pēdas muskuļi, kas apavos bijuši neaktīvi un jau mazliet atrofējušies. Mainās arī domāšana.

“Skrienot man vairs nav vajadzīgs liekais. Varu izdarīt to, kas agrāk šķita neiespējams, turklāt veidā, ko uzskatīju par nepiemērotu. Ir fiziski ieguvumi, piemēram, sazemēšanās (angļu val. grounding). Basām pēdām vai citām neapsegtām ķermeņa daļām saskaroties ar zemes virsmu, uzņemam brīvos elektronus, kas palīdz atbrīvoties no brīvajiem radikāļiem un atjaunot organisma spēju cīnīties ar slimībām,” stāsta E. Rencis.

Viņaprāt, lielākajai daļai cilvēku, kuri skrējuši tradicionālajos sporta apavos, izveidojusies nepareiza vai ne gluži pareiza skriešanas tehnika, piemēram, piezemēšanās uz papēža, kas potenciāli var radīt traumas. To veicina tradicionālo sporta apavu zolē iestrādātā amortizācijas želeja, kas iedrošina skrējējus piezemēties ar lielu triecienu katrā solī, turklāt pirmais pie zemes allaž pieskaras papēdis un tikai tad pārējā pēdas daļa. Papēdī nav triecienu absorbējošu struktūru, tikai kauls, tāpēc ar laiku var iziet no ierindas ceļgali, gurni vai mugura. Savukārt obligātais atbalsts pēdas velvei padara to vāju, mazinot pēdas spējas absorbēt triecienus. Turpretī skrienot basām kājām, skriešanas tehnika izveidojas dabiski. “Uz papēža nekad nepiezemējamies, jo jūtam, ka tas ir sāpīgi. Skrienot basām kājām, piezemēšanās notiek uz pēdas pirkstu daļas. Tiek iedarbināta pēdas velve – dabiskais amortizators,” stāsta skrējējs.

 

3 Komentāri

  1. Baskāju skriešana forša lieta, bet par tiem sazemēšanās ieguvumiem gan nekādu zinātnisku pierādījumu nav. Ja nu vienīgi, kad zibens iesper 🙂

Pievienot komentāru