Personība, Psiholoģija

Ar neatlaidību pretī zeltam. Paraolimpieša Edgara Berga spēka stāsts

Foto - Matīss Markovskis

Edgara Berga panākumi pērn viņu vēlreiz iecēla slavas saulītē – paraolimpisko spēļu medaļnieku filmēja televīzija, rādīja ziņās, par sasniegumiem rakstīja presē. Kopš tā laika sportists nav dusējis uz lauriem, bet gan ar sev raksturīgo neatlaidību turpinājis treniņus un gatavojas nākamajām nopietnajām sacensībām.

Edgars Bergs dzimis Saldū, ir šīs mazpilsētas patriots un Goda pilsonis, lai gan visa viņa ģimene dzīvo netālajā Zirņu pagastā. Puisim jau kopš mazotnes ir cerebrālā bērnu trieka, bet viņš ne tikai nepadodas, bet arī uzvar – paraolimpiskajās spēlēs Atēnās, Pekinā un Riodežaneiro izcīnījis godalgotas vietas diska mešanā un lodes grūšanā. Piedalījies arī čempionātos dažādās valstīs.

Es paraolimpieti satieku Jelgavā – laikā, kad viņš Zemgales Olimpiskajā centrā trenējas jūlijā Londonā paredzētajam pasaules čempionātam vieglatlētikā.

 

 

Sporto par spīti slimībai

„Kopš dzimšanas esmu slims. No gūžām uz leju visas locītavas savilktas, saspringtas. Tas – no dzemdībām,” atklāti stāsta sportists. “Kad biju maziņš, veda mani pie visādiem ārstiem – kaut ko mēģināja staipīt, kustināt. Sāku staigāt uz pirkstgaliem. Un tad desmit gadu vecumā bija operācija, kurā man ķirurģiski pagarināja visas saites, lai staigātu normāli. Tas it kā izdevās, bet pārējās locītavās – gūžās un ceļos – saspringums joprojām ir visu laiku. Tagad varu staigāt un darīt daudz ko, tikai visu – ar zināmu ierobežojumu. Zāles nelietoju, bet visādus vitamīnus, ko sporta ārsti izraksta, gan. Piemēram, kalciju, magniju, cinku, proteīnus spēkam, atjaunināšanās līdzekļus.”

Edgars atklāj, ka nevar spert plašus soļus, veikt lēcienus vai ātri pietupties. Tomēr viņam jau skolā paticis nodarboties ar sportu, lai gan tas padevies daudz grūtāk nekā citiem. „Mans mīļākais sporta veids ir basketbols. Patīk gan skatīties, gan pašam spēlēt. Patlaban gan tikai vēroju no malas un sekoju līdzi. Iepriekš pats spēlēju – gan skolas laikā, gan arī vēlāk. Pat piedalījos Saldus novada amatieru čempionātā. Prieka pēc – patika, un darīju,” teic puisis.

Pamatskolu Edgars beidzis Saldus novada Zirņu pagastā, bet vidusskolu – Saldus profesionālo mācībiestādi – absolvējis kā datorsistēmu tehniķis. Tajā brīdī licies, ka sēdošs darbs būs vairāk piemērots. „Atnācu uz Jelgavas Lauksaimniecības universitāti, uz Informātikas fakultāti, sāku mācīties, domājot, ka šajā jomā izglītošanās ceļu arī turpināšu. Tad sapratu, ka tas tomēr īsti nav man – nesaista. Pēc pusgada pārgāju uz Ekonomikas fakultāti neklātienē,” klāsta vīrietis. “Domāju, ka augstākā izglītība ir vajadzīga, bet finansiālu apsvērumu dēļ nācās mācības pārtraukt. Tagad tās atliktas malā, bet nav domas atteikties pavisam – kaut kad turpināšu.” Vēl tikai jāizdomā, ko pamācīties. Varbūt jāuzlabo valodu zināšanas. Krievu valodā viņš saprot visu, bet runāt esot pagrūtāk. Taču, kad sanākot vairāk parunāt, tad arī aizejot. Angļu valodā saprotot sarunvalodu.

 

Paveras pasaule

Kā sākās sportošana, lielais sports? Saldū, kad gājis bērnudārzā, visi mazie gājuši uz sporta nodarbībām, bet pēc tam arī uz Jelgavu – trenēties jau nopietnāk. Jelgavas invalīdu biedrības Cerība priekšsēdētāja Ruta Kļaviņa sākusi aicināt Edgaru un vēl divus puišus uz sacensībām, un tā tas viss aizgājis – Edgars iemīlējis sportu. Tur saticis savu treneri Maiju Ukstiņu, kuras vadībā augstus sasniegumus guvis ne viens vien Latvijas atlēts. Pērn gan vieglatlētikas trenere aizgājusi pensijā, bet Edgaru un jelgavnieci Ingrīdu Priedi turpina trenēt. Edgars atzīst – tagad viss tiek atdots sportam, pašlaik galvenokārt jau tik tuvajam pasaules čempionātam Londonā. Protams, puisis seko līdzi arī visiem citiem sporta veidiem un sacensībām, kurās vien latvieši piedalās.

Edgars ir arī paraolimpisko spēļu medaļnieks. Pagājušajā gadā Riodežaneiro spēlēs lodes grūšanā iegūta bronzas medaļa. „Man šīs bija jau trešās paraolimpiskās spēles. Pirmajās piedalījos 2004. gadā Atēnās, toreiz gan grūdu lodi, gan metu disku. Trenējos kopš 2000. gada un tā nu 2004. gadā biju tik labā līmenī, ka varēju izpildīt normatīvus un tikt uz paraolimpiskajām spēlēm,” lepojas olimpietis. Iespaidi Atēnās bijuši neaprakstāmi – spēļu atklāšanas šovs tikpat krāšņs kā olimpiskajās spēlēs, salīdzina puisis. Grieķijā lodes grūšanā izcīnīta sudraba medaļa, bet diska mešanā – bronzas. Pēc četriem gadiem saldenieks piedalījies arī paraolimpiskajās spēlēs Pekinā. „Brīvā brīdī uzkāpām arī uz Ķīnas mūra. Milzīgi iespaidi – likās, ka elpu nevar ievilkt. Kultūra pavisam citāda nekā eiropiešiem,” atceras atlēts un prāto: “Ja es būtu piedzimis vesels, diezin vai tik tālu maz aizbrauktu. Kā sportistam man ir iespēja daudz ko darīt un pieredzēt.” Viņš sev nospraudis mērķi Londonā iegūt pirmo vietu un zelta medaļu.

1 komentārs

Pievienot komentāru