Bērni, Bērnība

Bērni un nauda. Kā mēs audzinām mūžīgos kreditorus un skopuļus

Foto - Shutterstock

No kāda vecuma bērniem var dot kabatas naudu, kā reaģēt, ja bērns lūdz nopirkt ļoti dārgu lietu, kāpēc vajadzētu uzdāvināt savam mīlulim krājkasīti, stāsta psiholoģe Svetlana Merkulova.

Ja tavam bērnam ir jau trīs gadi, un viņš joprojām nezina, ka mammas maciņš nav no gumijas, ir pienācis laiks paskaidrot savam mazulim, kas ir nauda un kā tiek pelnīta. Kā to izdarīt maksimāli saprotami, lai izvairītos no turpmākām problēmām?

Vai nepieciešams paskaidrot bērnam, kas ir nauda? Es neatceros šādas sarunas bērnībā, viss notika kaut kā pats no sevis.

Svetlana Merkulova: Attiecības ar naudu bērniem jāiemāca. Tas ir vecāku uzdevums. Ir svarīgi, lai bērns šo dzīves pusi iepazītu, cik drīz vien iespējams, gandrīz no dzimšanas. Mēs taču mācām jaunajai paaudzei labas manieres, uzvedības normas sabiedrībā, drošības noteikumus. Iemācīt attieksmi pret naudu ir ne mazāk svarīgi. Tas ļoti noderēs atvasei pieaugušo dzīvē.

Jūs sakāt, ka no piedzimšanas nepieciešams sagatavot bērnu naudas izpratnei. Ko tas nozīmē?

Vispirms jau bērni mācās no redzētā, ko un kā dara vecāki. Viņi vēro vecākus. Bērns kopā ar mums dodas uz pārtikas preču veikalu – jārāda viņam, ka mēs ne tikai paņemam no plaukta preces, bet arī samaksājam par tām. Lieliski, ja tā ir reāla nauda, nevis plastikāta karte, ko bērns var uzskatīt par tādu burvju karti ar neierobežotu kredītu. Skaidra nauda – tā ir konkrētība. Tai piemīt īpašība izbeigties un tas ir ļoti acīmredzami un noderīgi. Apspriediet preču cenas. Ir svarīgi runāt par naudu mierīgi un pēc būtības. Nepieciešams nodot bērnam izpratni par to, ko naudai ir sava vērtība, un, ja to iztērē, tās vairs nav. Tā atkal jānopelna.

Turklāt vecākā pirmsskolas vecuma bērniem patīk spēlēt “veikalos”. Tā jūs varat iemācīt dēlam vai meitai preču-naudas attiecības. Patiesībā bērni pasaka mums priekšā, kas viņiem nepieciešams. Vienkārši uzmanīgi jāizturas pret viņu rotaļām, vārdiem un lūgumiem.

Kā izskaidrot bērnam, kas ir “dārgi” un “lēti”?

Protams, pavisam mazam bērnam (2,5-3 gadi) izskaidrot šīs lietas ir grūti, viņam vēl nepiemīt prasme salīdzināt. Bet sešus vai septiņus gadus vecs bērns, kurš prot rēķināt, spēj saprast atšķirību. Jūs vienmēr varat veikalā organizēt spēli “Atrodi lētāk”. Palūdz bērnam atrast kādu produktu par lētāko cenu. Šī spēle perfekti veidos prasmes, kas noderēs nākotnē.

Vai jums nešķiet, ka šādā veidā mēs izaudzināsim skopuli, kurš skaitīs katru santīmu, un visu mūžu meklēs kaut ko lētāku?

Attieksme pret naudu tiek nodota ar ģimenes sistēmu. Ja vecāki pastāvīgi dzīvo dzelžainas taupības režīmā, bērns kopēs šo uzvedības modeli. Kas attiecas uz pieminēto rotaļu veikalā, nedomāju, ka tā atstās lielu ietekmi uz bērnu un viņš kļūs pārāk taupīgs. Drīzāk, jūs vienkārši iemācīsiet bērnam pamatprasmes, kā rīkoties ar naudu.

Vēl viens grūts jautājums, kurš interesē gandrīz katru bērnu – kāpēc kāda cita pazīstama ģimene ir bagātāka nekā viņa ģimene?

Var skaidrot, ka vienmēr ir cilvēki, kas saņem lielāku algu (pat vairāk nekā aplūkotajā paziņu ģimenē). Bet tas nav tāpēc, ka esat neveiksminieki, bet gan tāpēc, ka strādājat darbu, kur maksā mazāk. Tomēr darbs jums patīk. Varbūt tas pat ir jūsu hobijs un par to vēl maksā. Ja bērns nolems, ka viņam patīk, kā dzīvo paziņu ģimene, tas var būt stimuls, lai augtu un attīstītos. Tā ir mērķu veidošanās.

Runājot par mērķiem. Reiz skatījos sižetu, kurā pirmklasniekus iztaujāja par tēmu – viņu nākotnes profesija. Lielākā daļa atbilžu bija no kategorijas: es gribu kļūt par kosmetologu, lai daudz nopelnītu, es vēlos strādāt bankā, jo tur daudz maksā utt. No kurienes bērniem jau no mazotnes tādas domas un vai tam vajadzētu satraukt vecākus?

Šādas vēlmes diktē mūsu patērētāju sabiedrība un lielā mērā ģimene. Piemēram, mamma apmeklē kosmetologu un atstāj tur ne to mazāko naudu, pēc tam mājās spriež, cik daudz nopelna šie speciālisti. Bērni visu dzird un uzreiz izdara savus secinājumus. Šī iemesla dēļ vienmēr vajadzētu domāt, ko jūs bērnu klātbūtnē runājat. Kosmetologs ir laba profesija, bet ne jau tāpēc, ka tur var nopelnīt naudu.

Ja runājam par orientāciju uz materiālajām vērtībām – te saduras sabiedrības intereses un ģimenes vērtības. Mēs visi piedalāmies patērēšanas skrējienā, bet ar dažādu intensitāti. Ja jūsu ģimenē pielūdz naudu, bērns sekos tādam virzienam. Ja ģimenē tomēr ir citas vērtības, tad materiālās vērtības netiks izvirzītas priekšplānā.

1 komentārs

  1. Kreditors – tas, starp citu, ir labi. Vot, ka beernelis ir izaudzinaats par muuzhiigo krediitparaadnieku un aatro krediitu klientu, vot tad gan ir suuuds vien no shaa sanaacis.

Pievienot komentāru