Ārstēšana, Citas slimības

Eroziju ne vienmēr piesaldē vai piededzina

Foto - Shutterstock.com

Par čūlu uz dzemdes kakla visbiežāk uzzina parastas ginekoloģiskas apskates laikā. “Paņemšu uztriepi. Iespējams, vajadzēs piesaldēt vai piededzināt,” ārsta sacītais liek satrūkties. Kā čūla tur uzradusies un kas tās par biedējošām manipulācijām?

Dzemdes kakla čūla jeb erozija vizuāli izskatās kā tumši sārts plankums un var sasniegt pat divu latu monētas lielumu.

Nedzīstošais gļotādas bojājums visbiežāk izveidojas, kad kakliņš ticis mehāniski traumēts – pēc dzemdībām, aborta, agri sāktas vai ļoti intensīvas dzimumdzīves, kā arī intīmo rotaļlietu izmantošanas. Parasti ievainojums gļotādā sadzīst aptuveni piecu dienu laikā. Taču, ja bojājuma vietā ieperinās infekcija un sākas hronisks iekaisums, tā nespēj aizrepēt un izveidojas čūla, skaidro ginekoloģe ārstu praksē D.N.S. Ieva Daize.

Erozijas uzturētāji var būt streptokoki, stafilokoki, zarnu nūjiņas, piena sēnītes, kā arī citas patogēnas baktērijas. Tās visas nelielā daudzumā sastopamas veselas sievietes dzimumceļu mikroflorā. Laktobaktērijas neļauj tām savairoties un izraisīt iekaisumu.

Čūla izveidojas tikai tad, ja šie maksts sargi nespēj pretoties nelabvēlīgajiem mikroorganismiem. Iemesls var būt visa organisma imunitātes pazemināšanās, ilgstoša slimošana un antibiotiku lietošana. Arī nepiemērots hormonālās kontracepcijas līdzeklis, agresīvas ziepes un smaržvielas saturoši ieliktnīši.

Nedzīstoša jēluma attīstību var izraisīt seksuāli transmisīva slimība, piemēram, hlamidioze vai gonoreja. Dažkārt gļotādas defekts ir iedzimta īpatnība.

Viltīga kaite

Bieži vien čūla nekādas sūdzības neizraisa un sieviete pat nenojauš, ka viņai kas kaiš. Tādēļ ieteicams vismaz reizi gadā doties pie ginekologa uz profilaktisko apskati. Nereti erozija ir pastiprinātu izdalījumu cēlonis, taču daļa tos uzskata par normu (nekas taču nesāp!) un pie ārsta nevēršas. Ja audu bojājums ir dziļš, var būt izdalījumi ar asiņu piejaukumu. Bieži vien tie ir brūnganā krāsā, jo asinis maksts skābajā vidē maina krāsu. Visbiežāk šādus smērējumus pamana neilgi pēc dzimumakta, kad tiek aizskarta un papildus traumēta bojātā zona. Ja ir šāds sim-ptoms, steigšus jādodas pie ginekologa, jo tas var liecināt arī par dzemdes kakla vēzi agrīnā stadijā.

Nereti dzemdes kakla čūlu atklāj tām, kuras bieži nomoka maksts iekaisums – piena sēnīte vai bakteriālā vaginoze. To saārstē, taču dažkārt neaizrit ne nedēļa un nepatīkamie simptomi – nieze vai dedzinoša sajūta starpenē, daudz izdalījumu, nereti ar nepatīkamu smaku, diskomforts vai sāpes mīlējoties, – atjaunojas.

Gļotādas defekts ir ideāla vide, kur baktērijām, vīrusiem ieperināties un vairoties, savukārt iekaisums neļauj čūlai sadzīt. Apburtais aplis.

Eroziju atstāt bez ievērības nedrīkst, jo tā paaugstina risku saslimt ar dzemdes kakla vēzi, ko izraisa cilvēka papilomas vīruss. (HPV – human papilloma virus). Ar to inficējas dzimumceļā. Ja ir spēcīga imunitāte, parasti vīruss pats pamet organismu sešu līdz divdesmit četru mēnešu laikā, neradot nekādas problēmas. Taču, ja ir labvēlīgi apstākļi – bojājums uz dzemdes kakliņa un pavājinātas dabiskās aizsargspējas –, var izraisīt patoloģiskas šūnu izmaiņas un audzēja attīstību.

Dažkārt – viltus trauksme

Sārtais laukums uz dzemdes kakliņa ne vienmēr izrādās čūla. Tā izskatās arī ektopija jeb pseidoerozija – anatomiska īpatnība, kas sastopama sievietēm līdz trīsdesmit gadu vecumam un nav jāārstē. Maksti klāj plakanais, bet dzemdes kakliņu – cilindriskais epitēlijs, kas ir krietni sārtāks. Jaunām sievietēm pārejas zona atrodas makstī ap dzemdes kakliņa ieeju, tādēļ ir redzams arī iesarkans cilindriskā epitēlija klāts laukums. Dažai tas ir izteikti tumšā krāsā, tādēļ vizuāli atgādina čūlu. Kļūstot vecākai, epitēliju sadure pārvietojas dziļāk šaurajā dzemdes kanālā un vairs nav saskatāma.

Ar neapbruņotu aci nav iespējams noteikt, vai sārtais plankums ir čūla, ektopija vai parasts iekaisums, tādēļ nepieciešams veikt papildu izmeklējumus. Ginekologs paņem maksts uztriepi izpētei. Pēc tam veic dzemdes kakla apskati vairākkārtējā palielinājumā, izmantojot īpašu optisku ierīci kolposkopu. Procedūras laikā no visvairāk bojātās zonas paņem nelielu audu gabaliņu (biopsija), lai pārbaudītu, cik dziļš ir iekaisums un vai nav sākušas veidoties ļaundabīgas šūnas.

Pievienot komentāru