Psiholoģija, Stress un depresija

Septiņi elles loki tiem, kurus vajā panikas lēkmes

Foto - Fotolia/ktsdesign

Kad pirmo reizi piemeklē panikas lēkme, ir grūti saprast, kas notiek. Šķiet, ka tu mirsti, smoc, jūc prātā. Sirds dauzās neticami ātri, ķermeni pārņem gan karstuma viļņi, gan drebuļi. Tu jau gandrīz samierinies ar domu, ka nāve ir tuvu. Pakāpeniski lēkmes intensitāte sāk samazināties un parādās neskaidras cerības tomēr vēl uzkavēties šajā pasaulē. Tu atviegloti uzelpo, domājot, ka murgs ir aiz muguras. Bet tas ir tikai sākums… Pēc statistikas datiem 90% cilvēku vismaz reizi dzīvē bijusi stipra panikas lēkme. Aptuveni 40% cilvēku periodiski piedzīvo panikas lēkmes. Bet tikai 4-6% cilvēku veidojas trauksmes stāvoklis, kad panikas lēkmes kļūst regulāras, ir pastāvīgas bailes par savu veselību vai dzīvību, un tas padara dzīvi par īstu elli. Kāpēc tikai nelielam skaitam cilvēku trauksme kļūst par īstu vajātāju un mocītāju – tā atsevišķa tēma. Tagad parunāsim par tā sauktajiem “elles lokiem”, kurus iziet cilvēks, ja viņš cieš no trauksmes.

Pirmais loks. Ārsti.

Parasti ar šo loku viss sākas. Kopš bērnības mēs zinām – ja kaut kas sāp, vai ir kādi nelāgi simptomi, – jāiet pie ārsta. Tāpat rīkojas cilvēks, kuru piemeklējušas panikas lēkmes un trauksme. Ārsta speciālizāciju izvēlas atkarībā no tā, kādi simptomi dominē. Ja dominējošie simptomi ir sirdsklauves, elpas trūkums vai paaugstināts asinsspiediens, cilvēks tiek nosūtīts pie kardiologa. Ja uztrauc reibonis, nejutīgums, troksnis ausīs, dodas pie neirologa. Ja ir slikta dūša, gremošanas traucējumi, bieža vēdera izeja – iet pie gastroenterologa u.tml. Diezgan bieži, neskatoties uz simptomiem, pēc pārbaudēm neatrod nevienas slimības pazīmes, un nosūta pacientu pie citiem ārstiem. Un situācija atkārtojas. Cilvēks domā, ka droši vien gadījušies slikti ārsti, ja nevar noteikt diagnozi. Sākas skrējiens pa apli. No kardiologa pie endokrinologa. No endokrinologa pie ginekologa. Kad poliklīnikas ārsti vairs neapmierina, izmisušais dodas pie ārstiem slimnīcās, uz specializētām klīnikām pie medicīnas zinātņu kandidātiem un pat profesoriem.

Dīvaina situācija: simptomi ir, bet diagnozi neviens nevar noteikt. Cilvēkam veic dažādus apsekojumus un analīzes, parasti ir nelielas novirzes no normas, bet nekā, kas tiešām izskaidrotu visus biedējošos simptomus.

Daļa ārstu parausta plecus un nosūta uz papildu pārbaudi vai konsultāciju, bet ir tādi, kas uzstāda neeksistējošu diagnozi: veģetatīvā distonija, neirocirkulāra distonija, kardioneiroze, astēniski-neirotisks sindroms un ķēras pie ārstēšanas. Kāpēc šīs diagnozes neeksistē? Jo jūs tās neatradīsiet Starptautiskajā slimību klasifikatorā un nekur pasaulē tādas diagnozes neuzstāda, izņemot bijušās Padomju Savienības valstis. Un medikamenti, kurus izraksta terapeitiska profila speciālisti, konkrētajā stāvoklī nav efektīvi, bet dažiem cilvēkiem var izraisīt stāvokļa pasliktināšanos.

Skraidīšana pie ārstiem dažkārt var ilgt vairākus gadus un rada vilšanos mūsdienu medicīnā. Un, ja mūsdienu medicīna nevar palīdzēt tikt galā ar simptomiem, kas indē dzīvi, varbūt vajadzētu meklēt risinājumu pie netradicionālās medicīnas? Šis domāšanas veids parasti noved pie nākamā “elles loka”.

Otrais loks. Burvji, dziednieki, ekstrasensi, priesteri, zīlnieces

Šajā lokā cilvēki sāk intensīvi tīrīt čakras, noņemt lāstus, nolādējumus, attīrīt organismu no parazītiem, skaitīt lūgšanas, izdzīt dēmonus un darītvēl daudz ko citu interesantu. Viņi atrod dažādus netradicionālus speciālistus, kuri, kā runā, esot kādam palīdzējuši. Cilvēki ir gatavi noticēt jebkuram brīnumam, lai tikai atbrīvotos no saviem dzīves kvalitāti pasliktinošajiem simptomiem. Visbiežāk simptomi pēc šādas “ārstēšanas” saglabājas un pēc laiciņa atkal atgriežas ar tādu pašu spēku. Daudzi cilvēki, kuri nāk pie mums uz konsultāciju, ar smaidu atceras savus piedzīvojumus, un nevar noticēt, ka darījuši ko tādu.

Trešais loks. Internets.

Noguruši no tradicionālās un alternatīvās medicīnas, cilvēki, kuri cieš no panikas lēkmēm, nolemj ņemt visu savās rokās un sāk meklēt informāciju internetā. Viņi vienkārši ievada meklētājā savus simptomus un atrod, ka sirgst ar visām iespējamām un neiespējamām slimībām. Tas ir līdzīgi kā “medicīnas universitātes trešā kursa studenta” sindroms, kurš apgūstot to vai citu slimību, atklāj sev to simptomus. Tāpat cilvēki, kuri cieš no panikas lēkmēm, uzstāda sev diagnozes, sākot no šizofrēnijas un beidzot ar smadzeņu audzēju. Parasti pēc tam viņi atgriežas pirmajā lokā un apmeklē ārstus, lai tie nozīmētu jaunu diagnostiku. Kā jūs varat iedomāties, tas neuzlabo stāvokli, bet tikai palielina trauksmi. Galu galā, ja slimību neviens nevar atrast, tas ir kaut kas ļoti “biedējošs un neizpētīts”.

Interneta problēma ir arī tā, ka tajā ir daudz zemas kvalitātes un bieži nepatiesas informācijas. Ļoti daudzus no rakstiem nav gatavojuši speciālisti, bet tie ir pārpublicēti, tulkotāji nepārzina tēmu un lieto citus vārdus, lai piesaistītu vairāk apmeklētāju. Sliktas kvalitātes informācija, tāpat kā sliktas kvalitātes pārtika var novest pie saindēšanās. Diemžēl, ja mums nav attiecīgu zināšanu, mēs nevaram atšķirt, kad šī informācija ir patiesa un kad nepatiesa.

Dažkārt situācija ir citāda. Meklējot internetā, cilvēks sāk saprast, ka viņš cieš no panikas lēkmēm. Sociālajos tīklos viņš atrod forumus vai grupas, kurās sazinās cilvēki ar līdzīgiem simptomiem. Bieži vien šajā brīdī viņš jūtas atvieglots. Viņš saprot, ka nav vientuļš un ir citi cilvēki, kas cieš no panikas lēkmēm. Bet tajā slēpjas problēma. Ļoti bieži forumos ir cilvēki, kuri atrodas dažādos lokos. Viņi apraksta pasākto un to, ka rezultāta nebija. Cilvēkam, kurš nokļuvis tādā forumā, sāk šķist, ka stāvoklis nav pārvarams un izejas nav. Visa komunikācija pārvēršas aprakstos par to, cik slikti jutušies. Lasot informāciju par citu simptomiem un situācijām, cilvēki neviļus salīdzina ar sevi. Un pēc kāda laika var atklāt “svešos” simptomus sev.

16 Komentāri

  1. Šķiet,ka eju cauri visiem lokiem… Karstumi,sirds parsitieni,baiļu un bezceribas sajutas.Elpas trukums,slikta dūša,galvas reiboňi,sajuta ka tulit “slegsos ” ara,nespeja koncentreties,panikas sajuta veikala,lasot,sezot pie datora,atbildot uz jautajumiem… Bail vienai parvietoties,palikt maajas,sap acis,tirpsana,sajuta ,ka seja velkas krampi vai tirpst… Tas viss jau apm 25 gadu garuma. Ir ieti arsti,dziednieki,ekstrasensi,arsti un arsti. Vienigais ,kas esot,galvā angioma..Bet tas neietekmejot… Kakala dala izmainas,bet tas ari neietekmejot. Izmisums..Bailes,cik ilgi taa iztureshu. ..Pardzivojumi,ka jutos citiem kā nasta,jo gribas justies labi un dzivot pilnvertigi. Sliktas sajutas neuznak kā lēkmes..Tas ir nepārtraukti.. Ar katru gadu kkas nak klat. Labprat nodarbotos ar sportu,bet galva ir tik nepatikamas sajutas… Pat nevaru izdarit straujas kustibas vai apgriezties ap savu asi. Sajutas loti nepatikamas. Vai tiksu no šī apburta loka ara-izredzes pasai mazas. Jau 25 gadus ….kapec ,lai kaut kas mainitos. …

  2. Es nesaprotu jēgu šim rakstam. Vai raksta autors ir gribējis pateikt, ka izejas nav nekādas? Nedomāju, ka cilvēkiem, kuriem ir panikas lēkmes, tas palīdzēs.

    1. Ir gan. Tur ir minēts, ka palīdz, piemēram, psihoterapeits vai psihologs, kurš ir SPECIALIZĒJIES un tiešām strādā ar trauksmes, panikas mazināšanu, nevis tikai runājas par bērnību.

    2. Es arī par to pašu domāju. Kurā lokā slēpjas raksta autore? Acīmredzot viņai ir brīnumlīdzekļi, kuri ir jātur noslēpumā! Neticu tādiem, kas paši grib izcelties uz citu noniecināšanas rēķina.

  3. Man nav panikas lēkmju, bet ir laikam kaut kas tas, ko sauc par veģetatīvo distoniju jeb nervu sistēmas darbības traucējumi. Kas dod simptomus kā pie slimībām. Piemēram, tagad 3 mēnešus ir troksnis galvā. Sākumā mani ārstēja LORs slimnīcā, nekas nepalīdzēja, tad veicu izmeklējumus, lai pārliecinātos, ka nekā slikta nav (Mag.rezonanse un citus) . Tad ielīdu internetā un atradu medikamentus, kas it kā var palīdzēt un palūdzu ģimenes ārstam izrakstīt, izrakstīja. Tādi loki. Ko pats slimnieks atrod, tā ārstējas. Protams, ievēroju veselīgu dzīvesveidu un vingroju. Pie psihiatra neiešu, jo neticu viņiem vispār. Viņi tikpat vienaldzīgi kā pārējie. Psihologam nav līdzekļu un arī negribu tam atdot.

  4. Nu un ko šim cilvēkam darīt? Pēc šī raksta sanāk tā, ka var mēģināt psihoterapeitu, kas ir specializējies uz panikas ārstēšanu, bet arī tas neko nedos. Kur tad meklēt palīdzību?

  5. Sveiki! Man ir bijusi daudzus gadus atpakaļ, ļoti spēcīga panikas lēkme, elpas trūkums, nekontrolējami drēbuļi. Ja nezini , kas ar tevi notiek, liekas , ka mirsti.
    Tūlīt tiku nogādāta slimnīca. 24 stundu laikā, tika veiktas dažādas veselības pārbaudes un atrasts iemesls manai “uzvedībai”. Nonākot augsi kvalificēta psihiatra kabinetā, tika paskaidrots, kas noticis un nosaukti varbūtējie iemesli. Arī manu atradām. Izgāju medikamentu kursu, ar zālēm, kas šim gadījuman paredzētas, graduāli samazinot to devu. Un viss. No tā nemirst, tas bojā
    dzīves kvalitāti. Galvenais uz to nevajag ieciklēties, ja es jūtu, ka kautkas nav tā, saku sev , ka tā nav mirstamā kaite un no katras situācijas ir izeja. Vēlu visiem atras savu ceļu, kā kontrolēt satraukumu.

  6. Esmu izgajusi visus septinus! Tagad rekonstruejos.Viss ir no jauna, ieskaitot darbu, un sociumu, tikpat ka nekas no veca nav palicis……Nav panikas lekmju, bet visa dzive ir kaa panika….

  7. Man jau 48 gadi. Viss rakstā minetais sākās pusaudžu vecumā. Neiroloģe mācēja man izskaidrot situāciju- ir tikai simptomi un mana ķermeņa reakcijas, nav slimības, no tā neviens nemirst. Kopš 18 gadu vecuma sadzīvoju ar sevi tadu , Dzīves kvalitāte ir ļoti zema, bet visu laiku esmu strādājusi un sevi apgādājusi pati.Dzīvot bez simptomiem būtu labi, bet atbrīvoties no tiem man nav izdevies nekad. Es neeju uz kultūras pasakumiem, neēdu kafejnīcās, vairs arī nevadu auto, loks paliek arvien šaurāks un izmaiņas uz vienu vai otru pusi ir nelielas. Diemžēl ķermeņa reakcijas ar gribasspēku apturet nevaru. Man sen vairs nav bailes izvemties publiski, bet nelabums tapēc nekur nepazūd.Vemšanu un ģibsanu ar saņemsanos un dziļu elposanu nevar apturēt. Psihoterapijai nekad nav bijis naudas un laika, tā arī dzīvoju. Ja psihoterapija ir vienīgais ārstēsanas veids, sen bija jaievieš kā valsts apmaksāts medicinas pakalpojums.

    1. Visu izsaka šie vārdi – “loks paliek arvien šaurāks”. Ļoti pazīstama situācija. Izeja ir pretējā virzienā! Man palīdzēja ļoti laba psihoterapeite, kura arī izskaidroja, ka dziedinošas ir attiecības. Attiecību neesamība un pašizolēšanās noved cilvēku izmisumā – mēs netiekam galā paši ar savām bailēm un ar negatīvajām domām. Visur saskatot apdraudējumus un paši sajūtoties dīvaini un nevarīgi, nonākam bezizejas stāvoklī, pie tam baidoties kādam par to teikt un būt nesaprasti, un līdz ar to iestājas PANIKA. Ja nav tuva un vesela cilvēka, kurš zina ceļu ārā no panikas (un tādi ir retums), tad izeja ir LABS psihoterapeits. Jā, gadu vai divus jūs dārgi maksāsiet un ieguldīsiet naudu savā dzīvē, mācoties ATTIECĪBAS… Un tad jums tās būs.

        1. Jā, sākumā tās ir attiecības ar psihoterapeitu kā attiecības ar jebkuru citu dzīvu līdzcilvēku. Salīdzinājumam – zīmēšanā arī vispirms mācās zīmēt ģipša galvu, kubu, konstruē perspektīvu, t.i., apgūst pamatus. Kalnu slēpošanu mācās ar instruktora palīdzību un daudzās citās lietās mums ir skolotāji. Tāpat arī attiecībās, kuras nonākušas strupceļā maksimālu baiļu jeb panikas dēļ un tur cilvēku izolācijā, var palīdzēt cilvēks , un pirmās attiecības tiešām ir ar psihoterapeitu, kuru nav jābaidās apgrūtināt ar savām problēmām, jo jūs viņam par to maksājat, lai viņš jums parādītu, kā jūs no malas varbūt sevi pats neredzat un nesaprotat, kas notiek. Tā ir tikai mana pieredze. Varbūt kādam derēs, kādam ne.

Pievienot komentāru