Dzīves māksla, Psiholoģija

“Biju pusvecis, tagad laimīga sieviete”. Pilna saruna ar Dimantru Antru, kas iedvesmo sievietes

Foto - Matīss Markovskis

“Man reizēm vaicā: tu vienmēr esi tik priecīga, gluži vai mirdzi, kā tev tas izdodas? Jā, tagad tā ir, bet agrāk līdzīgi kā daudzas skrēju pārgurusi un nobažījusies. Vien sirdī urdīja vilkme, ka jābūt kam vairāk. Apzinātos meklējumos pagāja vairāk nekā 35 gadi. Meklēju, eksperimentēju un redzēju, kā mainās mans dzīves piedzīvojums. Tagad dalos ar citām sievietēm pieredzē un likumsakarībās, lai arī viņas var atveseļot savu pasauli,” saka Dimantra Antra, Dzīves Mākslas Akadēmijas izveidotāja. Dimantra ir Antras garīgais vārds. Viņa stāsta par sievišķīgās būtības atšķirībām, kāpēc tās ir vērts atklāt sevī un piedzīvot.

 

Atšķirt vīrišķīgo un sievišķīgo

Kādreiz es meklēju laimi naudas daudzumā. Sasniedzu pārticību, bet vienlaikus ieguvu atziņu, ka tajā trūkst patiesa gandarījuma. Es tiecos pēc izglītības un zināšanām dažādās jomās. Mācījos fizmatos, izstudēju par šūto izstrādājumu ražošanas inženieri, vēlāk smēlos psiholoģijas gudrības. Mācīšanās palīdzēja dzīvi veidot daudzkrāsaināku, bet laimi pilnībā tomēr nedeva.

Tad apceļoju pasauli un cerēju, ka nu gan būs visa piepildījums, taču bija tikai īslaicīgs alku apmierinājums.

Kādreiz man šķita, ka vissvarīgāk ir izcīnīt savu vietu dzīvē un biznesā, kārtot darījumus, gūt panākumus sabiedrībā. Arī tas man izdevās! Biju tāds pusvecis, ka tik turies! Turklāt šā pusveča dzīve man gluži labi patika. Tajā es guvu sasniegumus un baudīju spēka garšu. Tomēr arvien stiprāka kļuva sajūta, ka dzīvē jābūt kaut kam vēl.

Tolaik neapzinājos vienkāršo patiesību – lai dzīvotu laimīgi, svarīgi pieņemt Dieva doto sūtību. Šajā duālajā pasaulē sieviete gūst spēku, ja dzīvo saskaņā ar Dieva ielikto sievišķīgo dabu – tāpat kā vīrietis saskaņā ar viņa vīrišķīgo dabu. Tā ir viena no atslēgām spēka pieplūdumam un mūžīgai atjaunotnei. Šīs vienkāršās un vienlaikus apjomīgās atklāsmes es guvu ilgu gadu meklējumos.

To mācām Dzīves Mākslas Akadēmijā. Tā ir īpaša mācību iestāde sievietēm, lai apgūtu dzīves vērtības praktiskajai ikdienai, dzīves rīkus veiksmei, panākumiem un laimīgām attiecībām. Jau tūkstošiem sieviešu apguvušas šīs zināšanas un pārliecinājušās par to efektivitāti.

 

Censties dzīvot citādi

Reiz izlasīju intuīcijas pētnieka un dziednieka Kurta Teperveina grāmatiņu Krīze kā izdevība. Tajā sniegtās gudrības izmantoju jau daudzus gadus. Svinēt katru dienu, kurā vari vairāk nekā vakar. Priecāties par ikvienu mirkli, kurā celies.

Esmu no Raunas. 20 gadu vecumā apprecējos, piedzima bērni. Man bija labs vīrs, brīnišķīgs tētis meitām, man bija kur dzīvot, ar ko braukt, bija darbs… It kā visa gana, tomēr manī modās kāds neapzināts dzinējspēks. Tagad es zinu – laimi var sajust. Mani trenca tieši šīs sajūtas trūkums.

Pienāca brīdis, kad es ar meitām atbēgu uz Rīgu. Uzņēmos pilnu atbildību par dzīvi, un tā bija savijusies kopā ar vainas sajūtu un pašpārmetumiem, ka esmu izjaukusi mūsu ģimeni.

Sāku jaunu dzīvi no nulles – bez mājām un iztikas līdzekļiem. Paldies mīļiem draugiem, kuri palīdzēja (viņi to darīja arī citos manas krīzes brīžos). Man pietika prāta, ka ir nepieciešams vismaz tik daudz naudas, lai bērnus paēdinātu, lai meitenes varētu apmeklēt skolu. Bija lieli svētki, ja varēju humpalās nopirkt meitām apģērbu vai lētajā veikalā mums katrai pa kurpju pārim.

Joprojām lūdzu, lai viņas piedod man, savai mammītei. Kā gan tolaik varēju būt laba mamma, ja nepratu būt pat sieviete?!

Taču es sāku neatlaidīgi meklēt, kā dzīvot citādi, jo gribēju radīt skaistu, veiksmīgu un laimīgu likteni savām meitām.

Līdz ar zināšanām par sievišķību un to praktizēšanu vairāku gadu garumā mana sievišķīgā daba pamazām nonāca pretrunā ar pusveča uzvedību un ieradumiem. Bija dzīves krīze, kurā uzsprāga mana vīrišķīgi veidotā pasaule.

 

Izaugt līdz savam vīrietim

Tagad esmu izaugusi līdz sievietei, kura beidzot ir kopā ar mīļoto vīrieti.

Abi esam pazīstami kopš skolas laikiem. Viņš mani esot pamanījis pirmajā vidusskolas dienā, 1. septembrī. Kad atkal atrada mani, bija pagājuši 35 gadi, man bija 50 gadu.

Viņš teica: “Visu, ko es esmu sasniedzis, darīju, lai tu mani pamanītu.” Man bija jāizaug no pastāvīgās aizņemtības un vāveres riteņa, ko radīja vīrišķīgā attieksme, lai atbrīvotu enerģiju mīlestībai. Ja būtu sākusi šīs attiecības agrāk, visdrīzāk, nekas nebūtu sanācis, jo biju citāda. Man bija sievišķībā jāizaug līdz šim vīrietim. Izrādās, es jūtos patiesi laimīga, ja panākumus gūst vīrietis, nevis es, bet es mīlu.

Tagad es apzināti veidoju jaunus ieradumus, meklēju intuitīvo patiesību, lai ieguldītu savu sievietes daļu mūsu attiecībās. Tomēr ir brīži, kad atkal uzpeld vecie ieradumi ar klasiskajām sekām. Pamanu to un atgādinu sev: “Antriņ, pacenties!”

Tagad gatavojos kāzām. Meita savām precībām gatavojās pusgadu, krustmeita – pat gadu. Es no viņām samācījos. Ļauju sev izbaudīt nesteidzīgo gatavošanās laiku, izgaršoju to. Svarīgi nav apprecēties. Svarīgi ir apprecēties un piedzīvot laulību pastāvīgā gandarījumā.

 

14 Komentāri

  1. Ko man varētu iemācīt sieviete, kura nepratusi apgādāt normāli savus bērnus, aizskrējusi pasaulē laimi meklēt un tagad vecumā tēlo baigās vibrācijas. Piešpaktelētas krunkas sejā un mēģinājums reklamēt savu biznesu. Sievietes pamatuzdevums ir vai nu radīt nākamo paaudzi, vai kaut ko ļoti vērtīgu darīt šīs paaudzes veidošanai. Es te nesaredzu ne vienu, ne otru.

  2. O jā varbūt vina atmeta vīriškību, bet meli, viltus un nožēlojama muldēšana lai nopelnītu uz lēticīgajām ,tā nu izsatās vinas dzīvesskolas atklāsme.Mīlestība nav tikai vīrietis…mīlestība ir bērni, draugi,radi arī mirušie..mīlestība ir Dievs, ziedi, saulēkts un saulriets, Viss ko mēs darām pat ja makškerējam ar mīlestība arī ir Mīlestība..un tu to vai nu nes sevī vai tev tas nav dots.Un kad tu saproti,ka Mīlestība arī esli tu pats ,tad dzīve ir piepidīta. Šodien pasaulei jāmāca mīlēt,cienīt,pateikties, palīdzēt un smaidīt…Un visbeidzot,katra no mums pati reiz sapratīs kur ir vinas tikai un vienīgi vinas īstais piepildījums. Sievietes nemaksājiet tiem,kas māca Jūs dzīvot,mums katrai ir sava dzīve un savs piepildījums.

  3. Ne par žūlti komentāros!Bet nevajag arī uzburt laimi tur kur tā tiek runāta vistas līmenī! TIEŠI VISTA,UN TĀDA KURA JAUNĪBĀ ESOT AITA:)SKRIEN UZ VISĀM PUSĒM.Vel uz Indiju varēja aizvicot,vai kādā klosterī iestartēt! Atvainojiet, dzīvot par nastu citiem lai viņi tev palīdzētu jo grūtus brīžus radi pati sev,atvainojiet piedodiet,nav ne kāda dzīves gudrība kuru tagad pasniegt kā stāstu!Teikšu godīgi,vista kura bez spējām domāt skraidīja kā negudra,tagad piekusa uz vecumu un lūdz piedošanu bērniem un pārējiem kurie bija viņa jāglābj! Kur te stāsts?Par ko?

  4. Man si sieviete simpatizee. Bet nodarbosanaas tada tipa – ne mazaakaa meeraa.
    Vispaar cienu vai nu tehniskas zinatnes vai buut par mammu. Viss. sitaas poetsikaas plana galdinja urbsanas profesijas, kur neko nerazho, ir uz robezas ar sarlatanisms cilvekiem, kas nevar atrast ko darit. Bet nu tadu ir daudz un sii sieviete vel ir vfiena no patikamakajaam pec arejaa iespaida. Taa ka lai veicas privatajaa dziivee! 🙂

  5. Tukšvārdības savārstījums, pašpalīdzības grāmatiņu saukļu skandēšana uz riņķi vien. Brīnums, cik daudz ir dumju sievišķu, kurām tā šķiet augstākā vieduma izpausme un kuras priecīgi skrien atgrūst savu naudu šai “akadēmijai”. Lūk, tik briesmīga vientulība tiešām ir traģiska. Tomēr pašas vainīgas – ja esi tik tukša plus tik glupa, ka izvēlies tik apšaubāmus tukšuma aizpildītājus, neko darīt. No tādām šāda tipa darbones arī pārtiek.

    1. Piekritu 🙂 site vel ir kaut kas no dziva cilveka, bet te augustaa pa latvijas radio interveja vel trakaku sitaas profesijas parstavi. kkadu inesi. Bij tada nedziva vaja cilveka frazhainiba, ka traks.

  6. Suņi rej, drusku kož, bet karavāna iet tālāk. Antra ar savu komandu dara apsveicamas lietas. Okupācijas laiks,tā laika vērtības un audzināšana ir ar sabiedrību darījis traumējošu darbu, bet ticu, ka Dzīves mākslas akadēmija jaunās sievietes uzvedīs uz pareizā ceļa un viņas būs gan sieviškīgas, gan laimīgas un viņu vīrieši veiksmīgi un laimīgi. Es par laimīgām sievietēm, viņu ģimenēm un veselu un skaistu sabiedrību! Antras komandai novēlu veiksmi un attīstību. Jums noteikti izdosies!

    1. Tieši pēcokupācijas laiks ar totālu vērtību sabrukumu ir novedis pie tā kas pašlaik notiek sabiedrībā. Nekādā veidā nelielu un nevēlos padomju laiku atgriezšanos, bet vērtības un arī audzināšana bija nesalīdzināmi augstākas kā pašlaik Latvijā ! Būtībā pati sabiedriskā iekārta ir palikusi pa vidu kādam kroplīgam pseidosociālismam un kapitālismam. Sabiedrība ir vīlusies tanī kas pašlaik notiek valstī. Kad (lielākoties) zagļi dzīvo pārticībā un labklājībā un tiek augstos amatos, bet godīgie cilvēki dzīvo visai nabadzīgi. Sabiedrības vērtības – manta (dārgi brandoti apģērbi, iphoni, “krutas” mašīnas, lepnas mājas u.t.t.) vai visprimitīvākajā gadījumā “plika” nauda. Un cilvēks ir cīnījies dēļ šiem “plikajiem” labumiem, smagi strādājot pašam nepatīkošu darbu, kurš bieži vien sabiedrībai nemaz nav vajadzīgs (derīgs), bet tajā var nopelnīt naudu. Un beigu galā pēc visa šī ir vilšanās, nesapratne par vērtībām. Un tad nu uzrodas visādi “sludinātāji”, kuri par konkrētām (dažreiz nekonkrētām) naudas summām un savu “popularitāti” (arī tas ir viens no cilvēka virzītājspēkiem – popularitāte) ir gatavi “visu” izstāstīt – “kā tās lietas notiek”.
      Interesanti ir tas, ka ja kāda tante uz ielas kādu apvārdo (par slimajiem, mirstošajiem, nolādētajiem radiniekiem u.tml.) un ir gatava noņemt visa veida lāstus, izkrāpjot naudu no lētticīgiem cilvēkiem, tad sabiedrība šumējas – visi šausminās, tiek iesaistīta policija, un to tanti pat izdodas ietupināt cietumā. Bet ja līdzīgas darbības notiek organizēti, masveidā, legāli reģistrētos uzņēmumos (valstij ar pašreizējo bardaku ir pilnīgi uzspļaut šādiem smadzeņu skalotājiem) tad viss ir baigi OK un dara šie “apsveicamas lietas” ? …

  7. viņa saka :”gribēju radīt skaistu, veiksmīgu un laimīgu likteni savām meitām”.
    Ja jau tik tālu Mācībā tikusi, tad jābūt skaidram, ka nevienam neko radīt nevar, lai arī kā gribētos, īpaši, saviem bērniem.
    Katrs savu ceļu rada un atrod pats, pieredze māca un paver ceļu atziņām.

  8. Vecs, izkrāsots spoks ar mākslīgajiem zobiem reklamē savu biznesu – pirmā doma, kas ienāca prātā. Pēc komentāriem redzu, ka ne es vienīgā tā domāju. Likās jau, ka te būs tādu pašu apmātu sievišķu slavas dziesmas, bet tomēr nē. Par to veco spoku – jūtos tiesīga tā teikt, jo parēķināju, ka esmu apmēram tādā pašā vecumā. Bet kaut kā bez visām “akadēmijām” esmu iemācījusies, ka līdz ar gadiem un krunciņām (nenoslēpjamām) arvien mazāk vajadzētu krāsoties, “bronzēties” un , nedod Dievs, cepināties solārijā. Un zobu protēzes arī nav vēlams demonstrēt visu 28 zobu apjomā. Ja vēlies saglabāt cilvēcīgu izskatu, nevis bērnus uz ielas baidīt…

Pievienot komentāru