Pāris, Psiholoģija

Saplūšana un tuvība attiecībās: Četras galvenās atšķirības

Foto - Shutterstock.com

Pirmajā brīdī var likties, ka termins “saplūšana”, kas cēlies no geštaltterapijas un apzīmē divu cilvēku psiholoģiskās savienošanās procesu, ir tā pati tuvība attiecībās. Tā ir tā sajūta, kad cilvēks jūtas vienots ar partneri, saskaņā, saderot ar viņu (un liekas, ka šis cilvēks ir līdzīgs praktiski it visā), ka nu šī ir visīstākā tuvība, tā pati laime, par kuru tik daudz tiek runāts. Tomēr saplūšana un tuvība nav viens un tas pats, uzsver psiholoģe Jeļena Mitina.

Saplūšana patiesi ir patīkama norise noteiktos attiecību posmos. Sākumā krūts bērns ir saplūsmē ar māti, un viņam tā ir ļoti labi. Taču pakāpeniski mazulis no mātes atdalās.

Sākumā pieaugušo attiecības tiek būvētas saplūsmē, tai ir sava vieta tur. Pateicoties saplūšanai, mēs atrodam tos cilvēkus, ar kuriem mums ir labi, ar kuriem varam dalīt dažādas emocijas un gūt atbalstu. Taču jebkuras attiecības attīstās un nevar stāvēt uz vietas. Un nākamais posms pēc saplūšanas ir diferenciācijas posms, tas ir, kad mēs ievērojam ne tikai sakritības, bet arī otra atšķirības.

Dažkārt, ievērojot atšķirības, tas noved līdz attiecību pārtraukšanai.

Bet tuvība var veidoties tikai tad, kad paiet diferenciācijas posms un partneru atšķirības ir kļuvušas attiecībās par vērtību.

Noskaidrosim galvenās saplūšanas un tuvības atšķirības.

Saplūšanā ir tikai “mēs”, tuvībā ir “es” un “tu”

Saplūšanā ir ļoti grūti ievērot, kurš no abiem ko vēlas un kuram kas ir svarīgi. Tiek lietots apzīmējums “mēs”. “Mēs gribam staigāt”, “mums vajadzīgs jauns dzīvoklis”, “to dara dēļ ģimenes”, “tā ir mūsu vēlme”.

Protams, vēlmes un vajadzības var sakrist. Taču to var noskaidrot vienīgi tad, kad ir iespēja atdalīties un salīdzināt (“tu vēlies staigāt – jā, es arī gribu!”). Saplūsmē nav iespējams atdalīt un salīdzināt, tajā nav tādas pieredzes. Tādēļ bieži vien nav iespējams īsti tikt skaidrībā, kurš tieši vēlas iet staigāt un kuram vajadzīgs dzīvoklis.

Saplūšanā attiecības veidotas uz abpusēju manipulāciju. Tuvībā – uz abpusēju uzticēšanos

Saplūšanā vienīgais veids, kā apmierināt vajadzības, ir manipulējot. “Neizdarīsi to – es nomiršu (saslimšu, pakāršos)!”; “Kā tu varēji neizmazgāt grīdas?”; “Tu ko, neredzi, ka man ir slikti, tu nevari tagad aiziet pie draugiem!”; “Vai tiešām tev patīk šī idiotiskā mašīna!?” Katru reizi katrs no dalībniekiem cenšas panākt savu caur “nelegālu” rīcību. Spēlēt uz otra jūtām ir raksturīgi līdzatkarīgiem pāriem. Viena partnera dažādo manipulāciju dēļ otram rodas žēluma, vainas, baiļu un kauna jūtas, un viņš pakļaujas manipulatoram, ignorējot savas vajadzības. Viņš atbild ar tādu pašu manipulāciju, tikai citā formā.

Tuvībā partneri ievēro un atklāti izsaka viens otram savas vajadzības, tajā nav nekādu draudu attiecību pārtraukšanai. (“Kā? Tev nepatīk šis kino?! Viss, mums ar tevi nav par ko runāt!”).

Tuvās attiecībās otra vajadzību apmierināšana notiek, vienojoties abiem. “Uztaisi, lūdzu, man tēju, vai tev nebūs grūti to tagad izdarīt?” Šajā gadījumā partnera atteikums (pieņemsim, viņš jau salicis mantas, lai dotos spēlēt futbolu, un jau kavē) netiks vērtēts kā necieņa vai nemīlestība, bet tiks pieņemts ar sapratni.

Tuvībā tāpat ciena otra pasaules skatījumu un vērtības. Partneri dalās viens ar otru savā vērtību sistēmā (un uzņemas par to atbildību), bet nepieprasa, lai šī otrs izmainītu savu vērtību sistēmu.

Pievienot komentāru