Bērni, Bērnība

Vai ir dzīve pēc pirmā septembra?

Foto - Fotolia/Кирилл Рыжов

Pirmā septembra iestāšanos vecāki mēdz pārdzīvot kā pasaules galu. Atslābinošais laiks vasarā, atvaļinājums kopā ar bērniem, jauni iespaidi, brīvība no pienākumiem ir beigušies, un samilzt pienākumu mākoņi, tūlīt būs jāņemas ar mājasdarbiem, agri jāceļas, vārdu sakot, priekšā ir neizbēgamais.

Viens no maniem paziņām atvaļinājuma beigās raudāja, apņēmis palmu, atceras eksistenciālā psiholoģe Sofija Šokotko. Un viņa novērojusi, ka aptuveni tā jūtas daudzi no mums, vecākiem, – Zinību diena pārtop par nebrīves dienu.

Daudziem bērnībā bija vieglāk. Septembrim tuvojoties, gribējās satikt draugus, vasara bija tik gara, ka jau vilka uz skolu. Bet tagad, kļuvuši par vecākiem, mēs esam uzņēmušies visu atbildību par bērnu mācībām uz saviem pleciem. Prasības, kuras mēs paši sev esam noteikuši, ir daudz sarežģītākas un kategoriskākas nekā “ļaunā” skolotāja “pretenzijas”. Mēs (paši) nolēmām, ka atbildam par visu, kas notiek ar bērnu. Bet kā jebkuram bērnam, arī mūsu atvasei ir izvēles brīvība. Un viņš negrib sekot iepriekš uzrakstītam sarakstam, viņš grib būt dzīvs. Un dzīvais ir neparedzams. Var pie upes pievest zirgu, bet nepiespiedīsi ar varu viņu dzert. Un šis bērnu dzīvīgums un spontanitāte padara situāciju neparedzamu. Mēs nevaram būt pārliecināti, ka mājasdarbi tiks izpildīti laikus. Mēs nevaram paļauties uz to, ka tie būs paveikti labi.

Tai pat laikā skolotāji bieži vien izmanto vecākus kā izpildītājus “bērna pārvaldīšanas mehānismā”. Viņi deleģē mums kontroli un prasa no mums rezultātus. Un ja atbildība reiz ir mūsu rokās, mēs pienācīgi mācāmies kopā ar bērnu pa otram un trešajam lāgam. Atzīmes dienasgrāmatā kļūst par vērtējumu mums kā vecākiem. Un daudzus iedzen stresā bailes no izgāšanās, vecāki to uztver kā savu nekompetences apliecinājumu. Bet kad cilvēks ir stresā, viņš ieciklējas uz problēmu un zaudē elastību. Domāšana kļūst tuneļveidīga, cilvēks sliktāk uztver realitāti un visbeidzot neredz pašu svarīgāko – savu bērnu – , jo viņu virza vēlēšanās ierindot atvasi starp pareizajiem un veiksmīgajiem. Arvien vairāk strīdu ir dēļ sīkumiem un kļūdām skolas burtnīcās. Ikvakara cīņa ar mācībām liek samilzt mākoņiem virs ģimenes.

Kas palielina spriedzi? Bailes – ja nu mēs kaut ko neizdarīsim laikus, kaut ko palaidīsim garām, notiks kaut kas nelabojams. Bērns neiemācīsies lasīt. Nezinās dzīvei nepieciešamo. Visa dzīve aizies grīstē dēļ mūsu līdz galam neizdarītā darba. Bailes var būt dažādas, bet galvenā no tām – pārspīlēšana. It kā uz visu skatītos caur palielināmo stiklu un muša pārvērstos par ziloni. Viss būs šausmīgi. Bailēm ir milzu acis, kuras nerāda realitāti.

Kas var palīdzēt pret bailēm? Skatīšanās uz situāciju uzmanīgi, skaidru galvu novērtējot notiekošo. Kas patiesībā notiek? Kur ir realitāte un ko mēs paši sadomājām? Vajag atgriezt situācijas patiesos apmērus. Vai tiešām šīsdienas neveiksmes ir tik baisas? Vai dēla karjerai tiks pārvilkts krusts pēc 30 gadiem, ja septiņu gadu vecumā viņš vēl nepratīs lasīt? Nē, nopietni!

Pievienot komentāru