Personība, Psiholoģija

“Viss sagruva saulainā pēcpusdienā.” Ugunsrituālu vadītāja Māra Brante par dzīves ugunskristībām

Foto: MATĪSS MARKOVSKIS, stils: LOLITA GRAUDIŅA

“Esmu vienmēr lūgusi, lai mani ved pa taisnāko, gludāko ceļu. Lai viss notiek viegli, raiti, ātri. Un tīri.” Tā saka Māra Brante, seno zināšanu glabātāja, dainu meditāciju un ugunsrituālu vadītāja. Izgājusi cauri smagiem ģimenes pārbaudījumiem, viņa meklēja atbildes un atrada jaunu dzīves saturu pati sev. Tik vērtīgu, ka tajā joprojām dāsni dalās ar citiem.

Esmu laimīga, jo visu mūžu daru to, kas patīk. Tieši to, ko konkrētajā dzīves brīdī sajūtu kā aicinājumu, kas sniedz vislielāko piepildījumu un prieku.

Līdz 30 gadiem gan vispār nevarēju saprast, ko gribu dzīvē darīt. Visu laiku veltīju ģimenei, abām meitām un dēlam. Kad mazie paaugās, sāku meklēt sev tīkamu nodarbi. Iespēja nokrita kā no debesīm. Tieši tolaik Latvijā parādījās amerikāņu kompānija Beauty For All Seasons, kas apmācīja krāsu un stila konsultantes. Kļuvu par stilisti.

Pēc padomju laika pelēkuma tas bija ļoti krāsaini. Katra sieviete vēlējās uzzināt, kādam no četriem gadalaikiem viņa atbilst, kādas krāsas piestāv. Jau tad sapratu, ka, darot sirdij tīkamu darbu, tas šķiras un sniedz gandarījumu. Iespējams, tāpēc es biju diezgan pieprasīta stiliste. Vīrs Alvils vadīja Somijas kompānijas Baltijas reģiona uzņēmumu.

Viss sagruva kādā saulainā pēcpusdienā.

Būt līdzās nelaimē

Ar vīru notika nelaime, viņš guva smagu traumu, salauza mugurkaulu. Tas gadījās slēpošanas trasē, taču ne jau slēpojot, bet palīdzot kādu bērnu novizināt ar piepūšamo kameru. Tā nevilšus sagriezās, un Alvils ar muguru ietriecās sniega pūtējā.

Slimnīcas, operācijas, kopšana, lēna atveseļošanās… Nespēju būt darbā, varēju domāt vien par to, kā palīdzēt vīram. Bija sāpīgs un smags laiks.

Esmu pateicīga vīra darbavietas vadībai, jo ne mirkli netika pieļauta doma, ka viņu varētu atstādināt no darba. Tu jau tikai nevari paiet, bet citādi nekas nav mainījies, ar galvu viss kārtībā, somi teica. Vīrs vēl šobaltdien tur strādā, vada uzņēmumu, atrodoties ratiņkrēslā. Alvils ar izciliem panākumiem startē arī sportā – parabobslejā, ir viens no labākajiem pasaules pilotiem.

Nereti man šķiet, ka viss notiekošais bija tā dievišķi nolikts. Pusotru gadu pirms traģiskās nelaimes mēs ar vīru uzbūvējām māju. Nez kādēļ izlēmām, ka tai būs tikai viens stāvs. Nekur netika veidoti augsti sliekšņi. Kad vīram bija jāsāk pārvietoties ratiņkrēslā, izrādījās, ka viss ir ideāli pielāgots, pat duškabīne.

4 Komentāri

  1. Jūsu raksts uzrunāja,man tūlīt 50 un vel nesaprotu īsti ko dzīvē vēlos,Esmu dzīves ,,,sista,, savu dzīvi sāku no bērnunama,audžuvecāki,tas posms saulainslaiks,tad vīrs dzērājs……Nereti man šķiet, ka viss notiekošais bija tā dievišķi nolikts.

  2. Ir forši līdz 30 gadu vecumam nezināt- ar ko tad īsti nodarboties. Kaut gan tajā pašā laikā miljons tautiešu vienkārši cīnās par izdzīvošanu jau no 19 gadu vecuma.

Pievienot komentāru