Ārstēšana, Vēzis

Indra Vālande, kam vēzis atklāja kalnus un palīdzēja atgūt prieku

Pirmdien, 2017. gada 7. augustā, pulksten 8.45 Monblāna 4810 metrus augstajā virsotnē Indra Vālande (divreiz uzstādīta diagnoze "vēzis"), Linda Brokāne (onkoloģe) un Kristīne Liepiņa (alpīniste un ceļotāja). Vēl virsotni šajā dienā sasniedza Einars Repše (Ainas Mucenieces Viroterapijas fonda vadītājs), Saids Almemari (slavens alpīnists, kas ieradās atbalstīt projektu), Vents Grīnbaums un Mārtiņš Jurevics (kino grupa) un Kristaps Liepiņš (alpīnisma instruktors). Un arī tie septiņi ekspedīcijas dalībnieki, kam savulaik noteikta šī diagnoze, ir sasnieguši katrs savu augstuma atzīmi, paplašinot uzdrīkstēšanās un spēju robežas. Foto - Kristaps Liepiņš

Augustā astoņi pacienti, kam savulaik diagnosticēts vēzis (daži slimību jau uzveikuši, daži vēl cīnās), devās uz Alpiem, lai kāptu to augstākajā virsotnē Monblānā, šādi apliecinot, ka dzīve ar draudīgo diagnozi nebeidzas.

Publicējam fragmentu no Vija Beinertes raksta “Dzīve ir brīnums”, kura ievadā autore saka: Šis raksts ir par spēku un iedvesmu. Un par virsotnēm – gan tām, kas sniegotas uzmirdz saulē, gan tām, kas mūsos pašos.

Indra Vālande: – Pirms vēža man bija pat ne viena, bet divas dzīves: skola un Latvijas izlase orientēšanās sportā, distanču slēpošanā un maratonā. Un tad sākās nākamā dzīve, kad tu vēl īsti nezini, kā bērni rodas, un viņi tev uzrodas, un pēkšņi tu esi ģimenes cilvēks. Mēs dzīvojām laukos, man patīk fizisks darbs, bet ar iztikšanu bija ļoti grūti. Mēs to kapitālismu nemācējām pareizi uztvert un novērtēt, sitāmies kā pliki pa nātrēm. Un tad vīrs nomira ar vēzi, es paliku bērniem mamma un tētis vienā personā. Brīžiem šķita, ka tas ir slikts sapnis, kāda smaga treniņu nometne, bet tā nav treniņu nometne, un tas nav sapnis, viss ir pa īstam, tikai tev vairs nav tā spara un dzīvesprieka. Un tad arī piezogas visādi mošķi. Tā es saslimu. Labi, ka mans otrais vīrs Rihards pamudināja aiziet pārbaudīties. Viņš man ļoti palīdzēja – gan operāciju izturēt, gan ķīmijterapiju un starus. Tas bija smags periods. Lai sapurinātos, uz procedūrām devāmies kājām, viņš nāca līdzi, pakārtoja tam visus savus darbus. Vēlāk noalgojām treneri, es izvirzīju lielus mērķus – gribēju noskriet maratonu trīs stundās un trīsdesmit minūtēs. Tas, protams, bija par augstu tēmēts, tomēr es noskrēju nedaudz zem četrām stundām. Pusmaratonā mans rezultāts bija stunda un četrdesmit trīs minūtes. Trenējāmies piecas reizes nedēļā, bija – uh, cik labi! Un vēl sunīti paņēmām no patversmes, tagad man ar viņu jāiet staigāt, parkā jākontaktējas ar citiem, tas man ir ļoti svarīgi, jo esmu noslēgta.

Diagnoze, lai cik dīvaini tas šķistu, lika saņemties. Esmu pārliecināta, ka viss notiek uz labu! Jādzīvo ir tagad, tūlīt. Jo nezini, cik daudz pagūsi, cik tev ir atvēlēts.

Mana vīra aizraušanās ir kalni, tur viņš pazaudēja roku. Es arī gribēju pamēģināt, jo agrāk nekad to nebiju darījusi.

Kalnos ir kaut kas maģisks, tur laiks apstājas, tu vairs nedomā par to, kas palicis lejā, par sadzīves lietām. Tur galīgi nav viegli, katrs solis prasa piepūli, bet tagad es jūtos laimīga. Milzīgs gandarījums, visvairāk – par sastaptajiem cilvēkiem. Dažādas tautības, dažādas diagnozes, dažādi vecumi – viens varētu būt man tēta vietā, cits – jaunāks par maniem bērniem, tomēr visi mēs lieliski sapratāmies. Neviens, itin neviens negaudās. Kalnos ausis var nolaisties jebkurā brīdī. Biju gatavojusies, tomēr tas izrādījās grūtāk, daudz grūtāk, nekā sākumā šķita. Tur ir ledājs, man ir bail no augstuma, bail no tām virvēm. Biju sasaitē ar Kristīni. Viņa ir brīnišķīga, iet pa priekšu, un tu redzi, ka viņa jūt tevi. Kad vairs nevari, samazina tempu, kad jūt, ka jau atkal vari, paātrina tempu, un virsotnē, kur ir nežēlīgi auksts, viņa ir tik organiski silta. Ar viņu ir drošības sajūta. Es neesmu no tiem, kas tā ļoti ķeras ap kaklu, latvietis atturīgais, bet Kristīne ar Kristapu man tagad ir kā ģimene. Šis piedzīvojums man ir uz mūžu. Kādreiz liku medaļas pie sienas, tagad zinu, ka esmu bijusi Monblānā.

Par aiziešanu ikdienā nedomāju. Vienīgais – negribētos paliatīvo aprūpi, bet, kas būs lemts, to pieņemšu. Citiem varu ieteikt izvērtēt situāciju un nepaļauties tikai uz viena ārsta slēdzienu. Kad otrajā krūtī atklāja bumbuli ar pavisam cita veida vēža šūnām, izrādījās, ka man pirmo ķīmiju nevajadzēja. Kopumā man nozīmēja sešas ķīmijas, no divām es atteicos. Saprotu, ka nedrīkst niķoties, bet zinu arī, ka nedrīkst ar ķīmijām novest sevi līdz pašnāvībai. Ja man līdzās nebūtu Riharda, es pēc tās vienas ķīmijas pa Baronielas dzīvokļa logu uz 6. tramvaju būtu uzmetusies.

Es nemudinu iet pie tantiņām vai neklausīt ārstiem, tomēr savu veselību un dzīvību nedrīksti akli nodot viena cilvēka rokās. Pēc ķīmijas tu nevari kustēties, tu nevari izkāpt no gultas, mokies ar sliktu dūšu, neko nevari paveikt.

Slimība noliek pie vietas. Pēc tam tu priecājies par katru kustību, par katru dienu. Tagad pēc tā kāpiena man ir milzīgs uzrāviens – gribas strādāt, darboties, dzīvot. Un tas ir lieliski.

 

Visu rakstu “Dzīve ir brīnums” var lasīt jaunajā žurnāla “Mājas Viesis” numurā vai tā elektroniskajā variantā.

Pievienot komentāru