Atkarības, Psiholoģija

Ciemos apēdu produktus, kas viņai varētu kaitēt… Līdzatkarība ģimenē ar psihosomatiskiem traucējumiem

Foto - Fotolia/Picture-Factory

Līdzatkarības tēma tā vai citādi atklājas, konsultējot gandrīz katru klientu ar psihosomatiskiem traucējumiem vai saslimšanām, taču daudzos šīs līdzatkarības nosaukšana vārdā rada neapmierinātību, dusmas un pat noliegumu klientā, novērojusi psiholoģe-psihoterapeite, psihosomatikas speciāliste Anastasija Lobazova.

Cēlonis bieži vien ir mūsu maldīgie pieņēmumi un stereotipi. Mana kolēģe, psihosomatikas speciāliste, stāstīja gadījumu, kad vienā no forumiem, apspriežot psihokorekcijas mehānismus līdzatkarīgās attiecībās, viņa kontekstam pieminēja alkoholismu un vēzi. Tas izraisīja emociju vētru un nosodījumu, jo onkoloģija lielākoties cilvēku uztverē ir traģēdija, bet alkoholisms ir kaprīze, tādēļ tiem nevar būt nekas kopīgs. Tāpēc cilvēks, kurš “noņem atbildību” no alkoholiķa un “uzliek atbildību” vēža slimniekam, tiek uzskatīts par vienkārši amorālu un neizglītotu. Patiesībā katrā no šiem gadījumiem svarīgs ir individuālais stāsts un katrā no tiem galvenā problēma var tikt novirzīta no fiziskā vektora uz garīgo un otrādi.

Kad runājam par līdzatkarības saistību ar jebkuru traucējumu vai slimību, daudzi apjūk, jo slimība ir nelaime un jebkurā normālā cilvēkā tā izraisa līdzjūtību, vēlmi palīdzēt utt. Jo īpaši, ja runa ir par ģimenes locekli, partneri – slimnieka neglābšana ir līdzvērtīga nodevībai. Tomēr, kā vienmēr, smalkā robežlīnija slēpjas detaļās. Arvien vairāk un biežāk mūs pieradina pie domas, ka līdzatkarība ir raksturīga destruktīvām attiecībām – “kā čemodāns bez roktura: grūti nest, bet pamest žēl.” Iespējams, tas notika tāpēc, ka alkoholisms (no kura radusies līdzatkarības teorija) mūsu sabiedrībā netiek uzskatīts par slimību, atšķirībā no sabiedrības, kur ideja radusies. Tomēr sarežģītība slēpjas faktā, ka tajā vienmēr ir klātesošs slimības (traucējumu) elements, un no slimības nav tik viegli atbrīvoties kā no destruktīvas uzvedības. Var vienoties ar partneri, ka viņš nebūs vardarbīgs, nepazemos vai nemanipulēs, bet nevar pateikt “pārstāj slimot” un gaidīt, ka cilvēks “saņems sevi rokās” un izveseļosies. Šī ir galvenā līdzatkarības problēmas būtība. Viens cilvēks ir atkarīgs no slimības (un bieži vien pats to nepamana), bet tie, kuri blakus – no atkarīgā.

Daļēji tā notiek tāpēc, ka slimība izraisa dabisku līdzjūtību un vēlmi palīdzēt, bet jo ilgāk tas notiek, jo grūtāk pamanīt, kad palīdzība patiešām ir nepieciešama un konstruktīva, un kur tā ir kļuvusi par destruktīvu atkarību un nolikusi slimību ģimenes attiecību centrā. Laika gaitā tas noved pie tā, ka psihosomatiskie traucējumi un slimības sāk izpausties arī līdzatkarīgajam un visvairāk šajā savienībā cieš bērni. Droši vien esat dzirdējuši līdzīgus stāstus:

“Es biju priekšzīmīgs zēns, labi mācījos, mūsu ģimenē nebija pieņemts pacelt balsi un ķildoties, pa ceļam mājās iepirkos, uzreiz pildīju mājasdarbus, tīrīju māju, mazgāju traukus, nekad nevedu draugus pie sevis un neklīdu ar viņiem pa ielām, jo māte slimoja ar sirdi, viņu nedrīkstēja uztraukt”;

“Mājās ēdiens bija negaršīgs, es centos pusdienot citur. Mēs negājām uz jūru, ciemos, pat ne uz atrakciju parku. Tētim bija problēmas ar kuņģi”;

“Mēs gandrīz nekad no sirds neaprunājāmies ar māti. Viņa bija aizņemta ar diētiskās pārtikas gatavošanu tēvam, viņai bija jādara vīriešu darbi mājās. Sadzīve, pelnīšana – viss bija jādara viņai. Tētim vienmēr kaut kas sāpēja un viņš tika pārbaudīts, bet ārsti neko neatrada. Uztraukta un nikna māte lūdza likt viņu mierā un tad pirms gulētiešanas nāca atvainoties, teica, ka galva jau plīstot pušu no visiem pienākumiem un tad vēl mēs…”.

Tāda atmosfēra ne tikai “atņem bērnam bērnību”, tā demonstrē destruktīvas ģimenes scenāriju un, sākot savu pieaugušā dzīvi, viņš tā vai citādi neapzināti uzņemsies viena no vecākiem pildīto lomu – “mūžīgais slimnieks” vai “par visu atbildīgais glābējs.” Ļoti bieži klienti atzīst, ka laulātajam simptomi bija jau pirms kāzām, bet viņi tam “nepievērsa tik lielu nozīmi”. Iemiesošanās glābēja lomā var novest arī pie tā, ka savienībā, kurā slimība nav psihosomatiska un varētu tikt laikā diagnosticēta un izārstēta, “partneris-glābējs” neapzināti dara visu, lai padarītu to par hronisku, jo viņš nezina citu attiecību modeli un cenšas saglabāt tuvā cilvēka slimību, lai īstenotu savas ļīdzatkarīgās uzvedības scenāriju. Tie var būt arī gadījumi, kad mātes ārstē bērnu slimības ar “netradicionālām metodēm”, “tautas medicīnu”, “interneta padomiem” utt., līdz stāvoklis neglābjami ir pasliktinājies.

Pievienot komentāru