Dzīvesveids, Nodarbes

“Ir labi, ja var piepildīt savu neizdzīvoto sapni!” Kā uztaisīt štābiņu kokā

Foto - Matīss Markovskis

Uzrāpties kokā un aplūkot pasauli no augšas. Uzbūvēt mājiņu, štābiņu augstu kokā. Tāda vēlēšanās bērnībā bijusi gandrīz katram. Taču arī pieaudzis cilvēks var uzcelt māju kokā, turklāt darīt to dabai draudzīgā veidā.

Latvijā jau otro vasaru notika meistarklase, tās dalībniekiem mācīja, kā iespējams uzbūvēt platformu augstu kokos. Uz tās var veidot namiņu, uzsliet telti vai pat novietot baseinu – dusēt ūdenī un vērot debesis.

Būvniecība notiek no dabai draudzīgiem materiāliem ar īpašu sējumu un mezglu sistēmu, izmantojot industriālā alpīnisma aprīkojumu un metodes.

Nedēļas laikā starp varenām Strenču priedēm Gaujas krastā tapa astoņas koka platformas, vienu no tām saliedētā komandas darbā uzbūvēja pat 14 metru augstumā.

Lidojošie plosti – tik dzejisku nosaukumu tām piešķīra šā projekta TreeHouse place organizatori. Uzbūvētās platformas patiesi līdzinās baltiem plostiem, tikai augstu kokos. Plosti, ko pludina pa Gauju, drīz vien pazūd skatienam, bet šie paliek un mudina palūkoties uz pasauli no augšas.

Augstumā nav odu

Skats tiešām iespaidīgs, redzot, kā cilvēki ķiverēs ar trīšiem ceļ augstumā milzu baļķus un īpašā veidā tos sien pie koku stumbriem.

Uz pašas augstākās platformas redzams kāds cilvēks. Pēc mirkļa viņš jau laižas lejā. Tas ir tējas meistars, tējas kultūras pētnieks Jurijs Podusovs, kurš arī iesaistījies organizācijā TreeHouse place, jo šis projekts viņam ir dvēseliski tuvs.

Bērnībā mūždien pa jumtiem lodāju un kokos štābiņus cēlu. Tas nekas, ka dzīvoju pašā Rīgas centrā, arī tur bija lieli koki. Visos mēs cēlām namiņus, kā vien mācējām. Jau senatnē meža ciltis dzīvoja kokos, ļaudis iekārtoja sev patvērumu augstumā, lai paglābtos no zvēriem. Kāpēc mājas kokos vajag mūsdienās? Kad lūkojos uz daudzstāvu mājām pilsētā, gribu vaicāt tāpat: kāpēc mums tādās jādzīvo?” pasmaida Jurijs.

Viņš stāsta, ka atrašanās dabas viducī, turklāt neierasti – augstu gaisā, palīdz atjaunot psihisko līdzsvaru. Ir zināms, ka koka dzīvības enerģija harmonizē un nomierina cilvēku. Vari just sevi kā dabas daļu, saplūst ar to. Turklāt no augšas vērojama neierasta un brīnišķīga ainava, tur ir svaigāks gaiss, un, kā apgalvo Jurijs, augstumā nav odu!

Putns blakus gultai

“Esmu nakšņojis šūpuļtīklā starp kokiem, tas patiesi ir ļoti skaisti,” saka Matijs Babris, viens no starptautiskā un dabai draudzīgā projekta TreeHouse place organizatoriem. “Esi tuvāk dabai gan tiešā nozīmē, gan alegoriskā skatījumā. Ir īpaša sajūta, ja pamosties un ieraugi putniņu, kas uzsēdies tieši blakus guļammaisam un sparīgi čivina. Lapotne ir koka skaistākā daļa, parasti to redzam, vien paveroties augšup. Bet, guļot šūpuļtīklā vai uzceļot namiņu kokā, vari atrasties tieši lapotnē. Sajūtas vēl vairāk paplašinās, ja dzīvo dabas bioritmos, celies līdz ar sauli.”

Protams, ne katrs ir laimīgs, atrodoties augstumā, daudzus biedē šī sajūta.

“Kad būvējām augstāko platformu, bija jātiek 14 metru augstumā. Tur var just, kā nedaudz šūpojas koku galotnes. Darbošanās, izmantojot alpīnisma inventāru, karāšanās tik augstu gaisā lielākajai daļai cilvēku liek nonākt ārpus viņu komforta zonas. Taču šādi iespējams trenēt sevi, norūdīt, mazināt bailes.”

Urbt vai siet?

Daudziem zināmas Valaiņu ģimenes izveidotās viesu mājas kokos netālu no Cēsīm, Priekuļu novadā, pie Niniera ezera. Saimnieks Valdis ir būvinženieris, iedvesmu guvis no amerikāņa Pīta Nelsona, kurš projektē un būvē dabas mājas augstumā. Latvijas skatītājiem bija iespēja redzēt Pīta veikumu televīzijas raidījumu ciklā Treehouse Masters, ko rādīja Animal Planet. Nelsons uzskata, ka katrs koks ir personība, tāpēc pirms būvniecības sākuma ar kokiem jāiepazīstas, jāizjūt to enerģētika.

ASV liek lietā ilgstoši pārbaudītu metodi, kurā caur koka serdi tiek veikts urbums un izmantotas speciālas tapas. Ir precīzi aprēķināts, cik urbumus drīkst veikt, lai koks netiktu bojāts.

Projektā, ko organizē TreeHouse place, darbojas pēc citas tehnoloģijas – konstrukcijas stiprina ar virvēm, izmantojot īpašus sējumus, mezglus, dzīvais koks netiek urbts vai citādi bojāts. Šī metode radusies Šveicē, bet tur būvē no svaigi zāģētiem kokiem. Latvijas puiši skolojušies Nīderlandē, koka konstrukciju projektēšanas organizācijā Buiten door, kas platformu būvēšanu starp kokiem izveidojuši kā grupas apmācības metodi, komandas saliedēšanas pasākumu. Tieši šādu ideju otro gadu īsteno arī Latvijā, projektā iesaistās jaunie arhitekti un arhitektūras studenti, biedrība Piedzīvojuma gars. Atbalstu sniedz pašvaldība, kuras teritorijā pasākums notiek.

Ilgtspējīgs lego

“Ekoprincipu īstenojam divos veidos. Viens – atstājam koku neskartu, netiek bojāts stumbrs vai sakņu sistēma, norakta vai bojāta augu zemsedze. Otrs – visus materiālus izmantojam vairākkārt. Platformas kokos Strenčos atradīsies tikai līdz novembrim, pēc tam tās nojauks, bet materiāli – virves, troses, baļķi, dēļi, kā arī alpīnisma inventārs – noderēs nākamajā vasarā. Iznāk tāds kā lego konstruktors, ko var vadāt pa pasauli un būvēt mājas kokos,” stāsta Matijs Babris.

Vienatnē platformu augstu kokos nevar uzbūvēt, vajadzīga komanda. Vispirms viens cilvēks kāpj augšā un kā alpīnists vai arborists, koku kopējs divas cilpas pārliek arvien augstāk pa koka stumbru. Viņam līdzi ir trīšu sistēma, ko iekabina kokā un izmanto, lai pēc tam kopā ar citiem komandas biedriem celtu baļķus. Vispirms starp četriem kokiem ar trosēm stiprina pamata baļķus, tad pāri liek klājbaļķus, visu saista ar virvēm, visbeidzot virspusē veido un pieskrūvē dēļu grīdu.

Ļoti svarīgi ir mezgli, tos komandas dalībnieki apgūst īpaši. Sējums sastāv no vairākiem mezgliem, katrs no tiem saslēdz nākamo, beigās vēl ir kontrolmezgls, kas palīdz visu nospriegot.

Sējumu veido lielākā laukumā, lai nespiestu koka stumbru vienā vietā, turklāt vispirms ap stumbru apliek džutas maisu.

Formu diktē mežs

“Koki ir dzīvs organisms, rada savu kolonnu tīklu, to arī izmantojam. Līdz ar to cilvēka radīts veidojums dabiski iekļaujas dabā. Formu diktē mežs, mēs tikai izvēlamies, kuru no meža piedāvātajiem elementiem likt lietā,” skaidro Matijs Babris.

Vieta Strenčos izvēlēta Gaujas krastā, jo tur aug varenas priedes. Tieši priede ir piemērota šādu platformu būvniecībai. Kokam ir mietsakne, kas nodrošina lielāku stabilitāti pret sānu slodzēm. Pārāk lielu slodzi gan nedrīkst likt, jo saknes var neizturēt. Priedes gludais stumbrs ļauj viegli pacelt augšā sijas, ir gluži kā kolonna parastajā būvniecībā.

“Ir zināms, ka koka diametrs gada laikā pieaug par centimetru vai diviem, virves padošanās spēks ir apmēram šie divi centimetri, un to visu ņemam vērā. Izturamies pret dabu ar cieņu, neatstājam nelāgas pēdas, tāpēc rudenī platformas nojaucam,” piebilst Matijs Babris.

Ilgstoši koku šādi nedrīkst mocīt. Arī piedzīvojumu parkos, kur kokos izveido dažādas rāpšanās un kāpšanas sistēmas, katru gadu tās vajadzētu pārspriegot, pārlikt savienojuma vietu augstāk vai zemāk.

Māju platformas kokos būvēja arī Egils Grasmanis un viņa desmitgadīgais dēls Toms. Egilam svarīgi, lai bērni pēc iespējas mazāk sēž pie aparātiem, tāpēc ģimene allaž ieplāno aktivitātes dabā. Viņi jau sen savos laukos Vestienā kāroja pēc namiņa koku lapotnē, bija priecīgi, izlasot sludinājumu par neparasto meistardarbnīcu.

Iemācīties siet mezglus un strādāt augstumā bijis ļoti aizraujoši, pilnīgi atšķirīgi no Egila saspringtās ikdienas. Viņš ir uzņēmējs, viņa radītais Brain Games izplata un ražo galda spēles. Dēls Toms priecājas, ka tagad kopā ar tēti varēs gatavot savu māju kokā. Tomēr būvēs citādi – piestiprinās ar speciālām skrūvēm.

Māja bērniem un mežapīlei

Stāsta Latvijas Preses izdevēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntars Kļavinskis, trīs bērnu tēvs

Ir labi, ja var piepildīt savu neizdzīvoto sapni. Tā tapa mājiņa kokā, par to biju sapņojis bērnībā. Īstenoju pirms desmit gadiem.

Reiz garāmbraucot ieraudzīju pussabrukušu namiņu ceļmalas kokā, tas bija impulss, lai ķertos klāt savējam. Mana pirmā izglītība ir mājturība, protu visu ko izgatavot no koka un metāla.

Izdomāju māju būvēt deviņu metru augstumā, lai jākāpj tā pa īstam, izmantojot alpīnisma inventāru. Dzīvojam Ķekavā, Daugavas krastā, tur aug lieli koki. Izvēlējos vītolu, jo tam ir prāvi zari, kuros ērti atbalstīt būvi. Šāds nams iznāk visai smags, sver apmēram tonnu.

Vispirms pienagloju pakāpienus. Vītola stumbru tas nesabojāja, pēc tam visus gadus koks auga un zaļoja. Tad kāpu augšup un apmetu zariem virves. Man ir alpīnisma inventārs, māku ar to darboties. Būvēt uz zemes ir viens, bet darboties gaisā, turklāt visu paveikt vienam nav vienkārši. Ar trīsi uzvelk augšā materiālus, tos nostiprina, saskrūvē – un to visu, karājoties striķos. Arī bērnus iemācīju rīkoties ar virvēm, uzvilkt sevi augšā kokā, lai viņi dzīvē nebaidītos augstuma.

Mājiņa nostāvēja kokā desmit gadu, beidzot šovasar nojaucu. Laika zobs nebija skāris, tikai bērni izauguši…

Pavasarī uzkāpu augšā, nojaukt sāku ar jumtu. Piepeši izdzirdēju – kaut kas čabinās, kustas. Izrādās, mežapīle izveidojusi sev ligzdu. Tātad māja kokā izrādījās derīga arī putnam.

logo-36

Pievienot komentāru