Bērni, Bērnība

Stāsti par bērnunamu bērniem, kas noteikti liks aizdomāties

Foto - Shutterstock

Ģimene ikvienam cilvēkam dzīvē ir vissvarīgākā, bet diemžēl joprojām gana daudziem bērniem augt kopā ar bioloģiskajiem vecākiem dažādu iemeslu dēļ nav lemts, un viņi nonāk bērnunamā. Nenoliedzami, ka dzīve šādā vidē atstāj savas sekas, un tie, kas auguši ģimenēs, pilnīgi iespējams, pat nespēj aizdomāties, ka prieku var radīt pavisam vienkāršas lietas un galvenais sapnis nav jaunākais tālruņa modelis, bet gan mammas un tēta iegūšana.

Portāls “Adme” apkopojis deviņus stāstiņus par bērniem, kam dzīvē nav šī paša galvenā – ģimenes, vienlaikus aicinot aizdomāties ikvienu un padomāt, vai tieši tev nav iespēja šo situāciju kaut kā mainīt.

Lūgums Ziemassvētku vecītim

“Pirmais kurss, ziema. Man kā aktīvistam piedāvāja būt Ziemassvētku vecītim bērnunamā.

Iemācījos pāris dzejolīšus un spēles, uzģērbu kostīmu, pielīmēju bārdu un domāju, ka esmu gatavs. Nē, tam nav iespējams būt gatavam. Jo, kad es atnācu, bērni kliedza, ka es neesmu īsts (domāju, ka tā ir izgāšanās). Kad pienāca dāvanu laiks, katrs bērns, noskaitot dzejoli, man ausī čukstēja savu vēlēšanos nākamajam gadam: atrast mammu un tēti vai lai viņi atrod viņus. Visi bērni bez izņēmuma prasīja tieši to. Pēc pasākuma, klusējot smēķēju un raudāju.”

Prieks par roltonu, ko atnesa mamma

“Bieži biju bērnunamā. Bērni man daudz ko iemācīja, bija laba motivācija. Bet vienu gadījumu es atcerēšos uz visiem laikiem. Kaut kā vienkārši sēdēju koridorā. Ap stūri parādījās puisēns ar sievieti, izskatījās, ka mamma viņu atbraukusi apraudzīt. Un dāvanā atvedusi… paciņu rolton (ātri pagatavojamās nūdeles – red.) nūdeļu. Bet šis zēns no laimes staroja, jo, redz, viņam blakus bija mamma. Bet mums “iPhone” ne tādā krāsā – un uzreiz skandāls.”

Pēdējā diena kopā ar dvīņubrāli

“Mēs ar manu dvīņu brāli palikām apaļos bāreņos un līdz piecu gadu vecumam dzīvojām bērnunamā. Pēc tam mūs paņēma dažādas ģimenes. Es ne tik daudz atceros par brāli, toties mūsu pēdējo dienu atceros visos sīkumos: mēs paslēpāmies milzīgā rotaļlietu kastē un ar asarām un smaidiem stāstījām viens otram, kā tālāk dzīvosim un par ko kļūsim. Apsolījām, ka viens otru atradīsim.

Gāja gadi. Bērnunamā nedod informāciju par viņu – neesot tādu tiesību, pati viņu atrast nevaru. Pabeidzu skolu un eju mācīties par jūras biologu, tāpēc, ka toreiz, sēžot tajā kastē, sacīju, ka kļūšu tieši par šo. Ticu, ka, ja iekārtošu dzīvi tā, kā plānoju toreiz, noteikti satikšu brāli. Man neko no šīs dzīves nevajag, tikai atrast viņu.”

1 komentārs

Pievienot komentāru