Pāris, Psiholoģija

Kāpēc no mīlestības līdz naidam ir viens solis?

Foto - Shutterstock.com

Mīlestība ir interesanta parādība. Lielas un gaišas jūtas, kas var iedvesmot, bet tām ir arī pretējā puse – naids. Mēs varam stipri iemīlēt kādu cilvēku, bet pēc laika ienīst viņu no visas sirds.

Kāpēc un kā norit šie divi procesi? Kāpēc tie ir tik cieši saistīti viens ar otru? Skaidro Irina Draževskaja, psiholoģe konsultante, sistēmterapeite.

Mīlestības resurss un naida resurss

Ja ir mīlestība, noteikti tai pievienojas arī naids. Neatkarīgi no tā, vai tu gribi to vai nē, vai zini par to vai nē. Un tas var darboties pret tevi vai tavā labā, iznīcināt tevi vai palīdzēt dzīves ceļā. Ja tavā dzīves kartē ir tēma “mīlestība”, būs jādarbojas ne tikai ar viņu, bet ar “asti”, kuru tā velk līdzi – naidu.

Gadās, ka kāds, kuru tik ļoti mīli, kurš tev ir svarīgs, nodara sāpes (ar vārdiem, darbiem). Un tad, kā saka, “dvēsele plīst pušu”. Tieši tad aktivizējas naids. Varētu šķist, ka naids un to pavadošās dusmas ir zāles pret dvēseles sāpēm, bet tā tas nav. Naids vienkārši “izspiež”, aizvieto sāpes, bet tās nekur nepazūd, tās uzkrājas zemapziņā. Dusmas rodas, lai palīdzētu cilvēkam aizsargāt sevi un savas robežas.

Kas notiek, kad vairs nevēlies mīlēt?

Var pienākt brīdis, kad cilvēks nolemj atteikties no tādām jūtām kā mīlestība, lai nejustu sāpes un naidu. Viņš vispār nekad vairs nevēlas mīlēt, izvairās kādam pieķerties, jo tas var radīt arī sāpes. Bet, noslēdzot savu sirdi sāpēm un naidam, mēs aizslēdzam to arī mīlestībai un citām patīkamām izjūtām un emocijām. Pilnībā aizverot savas dvēseles durvis romantiskām sajūtām, mēs tās nepaužam un nepieņemam no citiem.

Mēs domājam, apzināmies, bet mēs nejūtam (“dzīvojam ar prātu, nevis sirdi”). Tas var novest pie grūtībām izprast savas un apkārtējo cilvēku emocijas. Turklāt emociju (gan pozitīvo, gan negatīvo) apspiešana var novest pie psihosomatiskiem traucējumiem, kad sāk sāpēt ne tikai psihe, bet arī ķermenis.

Izplatītākie naida scenāriji

Var pieņemt sāpes, izsāpēt un dzīvot tālāk – just, mīlēt, izbaudīt attiecības. Bet ne viss ir tik vienkārši un gludi. Sāpīgā dzīves pieredze neļauj. Tad sākas (uzreiz vai pakāpeniski) noslēgšanās sevī. Cilvēks pārstāj uzticētiem citiem cilvēkiem, visai pasaulei. Viņš ir vīlies, zaudē dzīves harmoniju, cerības uz gaišāku nākotni.

Un ir gadījumi, kad cilvēks izvēlas naidu ceļu, viņš pilnībā iegrimst šajā postošajā emocijā un pat tā sāk justies komfortabli, jo tas sniedz viņam drošības sajūtu: “Es ienīstu, tāpēc es esmu neievainojams”.

Tāds scenārijs izraisa personības asocializāciju, pilnīgu vientulību un nespēju ko mainīt. Pēc laiciņa, kad notiks pārsātināšanās ar naidu, cilvēks raudās no atraidījuma un nevajadzīguma sajūtas.

1 komentārs

Pievienot komentāru