Bērni, Bērnība

Pediatre: Iespējamās bīstamās situācijas ar bērnu jāizrunā vai jāizspēlē

Foto - Shutterstock.com

Ģimene, kurā abi vecāki ir nodarbināti, ir ikdienišķa situācija. Bērni tādos gadījumos apmeklē bērnudārzu, skolu vai tiek atstāti pieaugušā uzraudzībā. Taču, sasniedzot 10 gadu vecumu, vairums bērni ir kļuvuši pietiekami patstāvīgi, lai būtu spējīgi dažādās ikdienas situācijās rīkoties paši. Tas ir arī laiks, kad bērniem pieaug vēlme kļūt patstāvīgiem, pieņemt lēmumus pašiem un veidot savu personīgo pieredzi neatkarīgu no vecākiem. Šajā vecumā bērni pat drīkst palikt vieni mājās bez pieaugušo uzraudzības. Ne tikai bērniem, bet arī vecākiem tas var būt liels pārbaudījums, kad viņu atvase pirmo reizi tiek atstāta mājās viena pati. Gjensidige Latvija kopā ar bērnu neiroloģi un pediatri Vizmu Meikšāni stāsta par psiholoģiskajiem un praktiskajiem aspektiem, kam pievērst uzmanību, atstājot patstāvīgo bērnu vienu pašu mājās.

Mācīt pieņemt lēmumus

Pirms bērnu atstāt mājās vienu, vecākiem vajadzētu to sagatavot rīcībai ārkārtas situācijās. Jāizrunā vai pat jāizspēlē potenciāli bīstamās situācijas, kurās būtu jārīkojas zibenīgi, kā un kam ziņot, ja mājās kaut kas negaidīti noticis un pats netiek galā. “Nesagatavotam nobijušamies bērnam bailes, panika ņem virsroku, rodas milzīgs apjukums, tādēļ viņš var rīkoties neprognozējami un tā vietā, lai glābtu sevi un, iespējams, arī citus, var nodarīt gan sev, gan apkārtējiem ļaunumu,” stāsta bērnu neiroloģe, pediatre Vizma meikšāne. Vecākiem būtu jāmāca bērniem pašiem pieņemt lēmumus, patstāvīgi domāt, lai viņi būtu spējīgi rīkoties. Bērniem būtu lietišķā formā jāpastāsta par dažādiem reāliem dzīves riskiem, taču nedrīkstētu viņus biedēt. To visu zinot, bērns un arī vecāki jutīsies drošāk, kad būs pienācis šis brīdis un mazais būs jāatstāj viens mājās.

Rādīt piemēru

“Jāņem vērā, ka līdz septiņu gadu vecumam bērniem raksturīga pieaugušo uzvedības atdarināšana. Bērns ievēro mājas kārtību, uzvedības modeli, runas veidu, cieņu, laipnību, disciplīnu. Tas bērnos veido nosvērtības un uzticēšanas sajūtu, kā arī veicina pašapziņas veidošanos. Šie apstākļi ir par pamatu atbildības sajūtas veidošanā un tas ir nepieciešams, lai mēs kā vecāki varētu bērnam turpmāk uzticēties, tad , kad viņš vairs nebūs mūsu kontroles zonā,” stāsta V. Meikšane. Būtiski ir atcerēties, ka bērni līdz deviņu gadu vecumam mācās caur rotaļām, tāpēc, reizēm rotaļu laikā, var izspēlēt pāris scenārijus par dzīvi un uzvedību mājās, piemēram, iesaistot lelles vai kādus citus palīglīdzekļus un aicinot bērnus būt par „mammām vai tētiem” spēļu laikā. Tas liks justies drošāk mums pašiem, jo mēs spēles laikā būsim redzējuši sava bērna reakciju šajās situācijās.

Zināt, kur vērsties

Lielākoties bērniem mūsdienās ir pieejami dažādas komunikācijas tehnoloģijas, tai skaitā telefoni. Visiem ir pieejami savu vecāku telefona numuri, taču svarīgi ir likt bērniem iegaumēt pašus nepieciešamākos telefona numurus no galvas – savu vecāku, vecvecāku vai citu tuvinieku numurus, lai tos spētu sasniegt jebkurā brīdī. Stāstiet arī bērniem par to, kādos gadījumos jāzvana policijai, ugunsdzēsējiem, ātrajai palīdzībai, apsardzei.

Svešinieks pie durvīm

Katram bērnībā ir stāstīts, ka nedrīkst sarunāties ar svešiniekiem uz ielas. Bet ko darīt reizēs, kad tāds zvana pie durvīm un neesat mājās kopā ar bērniem? Noteikti atgādināt, ka nedrīkst uzreiz vērt vaļā durvis un, lai paskatās „actiņā”, kas atrodas otrpus durvīm. Iemāciet savām atvasēm, ka noteikti nedrīkst teikt, ka ir mājās bez pieaugušiem. Ja esat droši, ka nebūs tāds scenārijs, ka kāds no jūsu ģimenes loka var ierasties mājās, jūsu prombūtnē, tad sarunājiet ar bērniem, lai ignorē zvanu pie durvīm. Vai arī gadījumā, ja bērniem pašiem ir jāielaiž jūs dzīvoklī, tad vienojaties, ka piezvanīsiet uz telefonu, kad būsiet pie durvīm, lai bērni būtu patiesi droši par to, kas atrodas aiz tām. Noteikti paskaidrojiet, kāpēc bērniem tā jārīkojas un kādas var būt sekas.

Pievienot komentāru