Dzīvesveids, Padomi

Trīs lietas pret rudens nomāktību no žurnālistes Guntas Tabores

Foto - Matīss Markovskis

Paveru rudens logu

Rudens man neuzdzen nāvīgas skumjas. Tumšie, miegainie rīti gan biedē, taču paveru logu un saņemu sejā miglas dāvanu, tādu viegli dūmakainu un mitru. Vakari ir lietū melni spīdīgi, pēdas čīkst pēc siltām zeķēm, tāpēc jo jaukāk šķiet ieritināties segā un lasīt, nesteidzīgi izbaudot teikumu buķetes. Rudens ir apcerīgāks nekā draiskule vasara, turklāt tam ir daudz labsajūtas šķautņu. Lūk, manas trīs lietas pret rudens nomāktību.

1. Tējas ričuračs

Vēsajā laikā man patīk atgriezties vasarā. To varu itin viegli – pagatavoju tēju.

Zāļu tējas lasu jau sen, taču tikai pāris gadu man ir burvīgi maisiņi. Tos uzšuva un uzdāvināja mīļa radiniece Signe, mājturības skolotāja no Kuldīgas. Pie virtuves sienas sakarinātie lina maisiņi ir gan telpas rota, gan rituāla sastāvdaļa. Pieskaros te vienam, te otram tējas glabātājam, ielūkojos bildītēs, kuras zālītes šovakar gribētu. Birdinu tās stikla krūzē, uzleju karstu ūdeni. Vēroju, kā puķītes karstumā atveras – tāpat kā manā atmiņā plaukst vasara.

…Stāvu milzīgās liepas pakājē pie manas lauku mājas vārtiņiem. Šogad skaistule saziedējusi vai līdz pašām debesīm! Visa liepa san, pārpilna bitēm. Plūcu saldi smaržojošos liepziedus un katrai bitei atvainojos.

…Nesteidzīgi griežu pelašķu baltos pudurīšus un piepeši pļavas malā ieraugu dzelteno madaru klājienu. Dzeltenā skaistule palīdzot spēcināties un pat vairojot mīlestību. To dēvē par īsto madaru, kas atrodama daudz retāk. Saudzīgi nesu mājās, lai nenobirst smaržpilnā migla.Tā eju cauri katrai puķītei, kas briest manā vakara tējā. Esmu sasilusi arī no atmiņām.

2. Ar vēja pavadoni

Nūjošana gar jūru ir lieliska visos gadalaikos, esam gājušas pat ziemā, klumzājot pa ledus kalnu. Taču rudenī šāda iešana ir īpaša, jo tajā klātesošs ir vējš.

Man patīk vējam pretim stāvēt. Ar nūjām stingri atsperos, lieku cietu soli, lai pārvarētu vēja pretestību. Reizēm tas dzen sejā šļakatas, reizēm – smiltis, bet citreiz aizjoņo garām, aizmetas pāri liedagam kā dauzonīgs kucēns. Tad atkal atgriežas un sitas man krūtīs kā milzu putns platiem spārniem.

Ir kāda viltība, kas atklātā liedagā palīdz vieglāk sadzīvot ar stipro pūtēju. Zinu – ja turpceļā vējš sit tieši sejā kā ienaidnieks, atpakaļgājumā tas ir draugs. Tas gan nikni slapstās aiz muguras, cenšas pūst un kaitēt, bet – nekā! Iznāk vien draudzīgs žests. Vēja trenkta, tieku uz priekšu daudz ātrāk, soļoju vieglāk.

Kad gājums beidzies, skaidri sajūtu – jūras vējš aizpūtis drūmumu un nogurumu, izdzenājis skumjas. Piepildos ar rudens elpu gluži kā balons, domas vieglas, dvēselē prieks.

3. Lapu terapija

Rudens lapu klājiens man atgādina savdabīgu andeli mandeli, apģērbu tirdziņu – katrs koks nāk ar savu krāsu bagātību, lepojas, klāj citiem priekšā.

Man patīk lapu kaudzes. Stāv tāds krāsains, sārti dzeltens paugurs, vibrinās vējā. Ja lapas ir sausas, čab, daudz nedomājot, ielecu viducī. Pilsētā ne, bet laukos vai kādā nomaļā parkā ar prieku iekrītu lapu kaudzē, veļos, ripinos pa raibo krāvumu. Lai nenodarītu pāri sētnieka darbam, pēc tam rudens dāsnumu sagrābju atpakaļ kaudzē.

Man tīk iet pa krāsainu lapu piebirušiem celiņiem, katru soli velkot kā dejā, švīkstinot pa lapām – tā, lai čaukst. Dodoties uz darbu, atrodu lapas, izteiksmīgākās gan krāsās, gan formā, nesu tās kā dārgumu, balvu, rotu un prieku. Darbā lieku uz galda vai piekabinu pie datora. Ik pa brīdim palūkojos krāsainumā. Strādāju tieši rudenī!

 

logo-36

Pievienot komentāru