Bērni, Pusaudži

Pusaudzis: “Ar nazi mēģinu izdarīt sev tik lielas sāpes, cik vien iespējams.” Kāpēc jaunieši sevi graiza, dedzina…

Foto - Fotolia/ highwaystarz

Viņu vecums – 13, 15, 17 gadi… un viņi graiza savu ādu ar žileti vai dedzina ar cigareti. Viņu ir vairāk, nekā mēs domājam, saka mūsu eksperti. Un paskaidro: tā pusaudži ziņo par saviem pārdzīvojumiem un lūdz palīdzību.

“Man ir 14 gadi. Kad skandāli skolā kļūst nepanesami, es ņemu saliekamo nazi un mēģinu izdarīt sev tik lielas sāpes, cik vien iespējams. Ja nav naža, es ieduru ādā lodīšu pildspalvu vai saskrāpēju sevi līdz asinīm. Es nezinu, kāpēc, bet, kad to daru, man kļūst vieglāk. It kā es izvilktu infekciju no ķermeņa. Vai ar mani viss ir kārtībā?” Mājas lapā saņemam no pusaudžiem šādas satraucošas vēstules.

Ir arī vecāku vēstules: “Manai meitai ir 15 gadi. Nesen pamanīju viņai uz rokas apdegumus. Runāt par to nav iespējams, jebkuru manu vārdu viņa uztver naidīgi un atsakās tikties ar psihologu. Es jūtos pilnīgi bezspēcīga un nezinu, ko darīt.”

Žiletes pēdas uz augšdelma, cigarešu apdegumi uz ķermeņa, sagraizītas pēdas – gandrīz 38% pusaudžu vismaz reizi mēģinājuši ievainot savu ķermeni. Doma par to, ka bērns pats nodara sev kaitējumu, biedē vecākus. Vecāki automātiski, refleksu līmenī vēlas pasargāt pusaudzi no sāpēm, bet saskaras ar neparastu šķērsli – nav ienaidnieku un ārējo draudu. Paliek jautājums: “Kāpēc viņš to darīja?”

Kontakts ar savu ķermeni

Bērniem pieaugot, apmēram no 11-12 gadiem, mainās vēlmes, intereses, uzvedība – viņu iekšējā pasaule kļūst citāda. Īpaši grūti pusaudžiem ir pieņemt izmaiņas savā ķermenī. Izstiepjas rokas un kājas, izmainās gaita, kustību plastika, balss. Ķermenis pēkšņi sāk uzvesties patvaļīgi: erotiskas fantāzijas un nodevīgi spontānā erekcija zēniem; mēnešreizes, bieži vien sāpīgas, meitenēm arī var sākties jebkurā laikā – skolā, treniņā.

“Ķermenis it kā kļūst par kaut ko atsevišķu. Nodarīt sev sāpes ir viens no veidiem, kā kontaktēties ar ķermeni. Pusaudžu izturēšanās ir līdzīga kā cilvēkam, kurš sapņo briesmīgu sapni: viņš vēlas to pārtraukt, iekniebt sev un pamosties.” saka ģimenes psihoterapeite Inna Hamitova.

Biedējošā pasaule

37 gadu vecumā T. skaidri atceras tos gadus, kad viņa graizīja savus augšstilbus: “Es uzaugu ģimenē, kurā bija aizliegts žēloties – mani vecāki to nesaprata. Kļuvusi pusaudze, es nevarēju atrast vārdus, lai izteiktu visu, kas tajā brīdī mani mocīja, un es sāku graizīt sevi. Tagad es saprotu, ka tas bija veids, kā ne tikai mānīt pieaugušos, bet arī mierināt sevi: tagad vismaz es zinu, kāpēc jūtos tik slikti.”

Daudziem mūsdienu pusaudžiem, tāpat kā reiz T., grūti izpaust savus pārdzīvojumus – viņi nepazīst sevi pietiekami labi un viņus satrauc pieaugušo neticība viņu jūtām. Turklāt daudzi vienkārši neprot atklāti un godīgi runāt par sevi. Nezinot citus līdzekļus stresa noņemšanai, pusaudži liek sev izjust sāpes.

“Tādā veidā viņi cīnās ar neizmērojami lielām ciešanām, jo ir grūti sev uzticēties, ja esi pārliecināts, ka neviens tevi nesaprot un pasaule ir naidīga. Pat ja tas tā nav, daudzu pusaudžu uzvedību nosaka tieši šī ideja par sevi un pasauli,” saka psihoterapeite Jeļena Vrono. Tomēr viņu rīcība, kas tā biedē pieaugušos, nav saistīta ar vēlmi atņemt sev dzīvību. Gluži pretēji, viņi izrāda vēlmi dzīvot – tikt galā ar ciešanām un atgūt dvēseles līdzsvaru.

Sāpju anestēzija

Brīža paradokss ir tāds, ka pusaudži, kuri savaino savu ķermeni, pārdzīvo… savas varenības izjūtu, kāda raksturīga zīdaiņiem. “Ķermenis ir vienīgā realitāte, kas pilnībā pieder tikai viņiem. Bojājot to, viņi jebkurā brīdī var apstāties. Pārvaldot savu ķermeni tādā mežonīgā veidā (no pieaugušo viedokļa), viņi jūt, ka kontrolē savu dzīvi. Un tas samierina viņus ar realitāti,” skaidro Inna Hamitova.

Fiziskās sāpes vienmēr pieklusina dvēseles sāpes, kuras viņi nespēj kontrolēt, jo nevar piespiest kādam mīlēt tevi, nevar izmainīt vecākus… Tas var arī norādīt uz piedzīvoto vardarbību (garīgo, fizisko vai seksuālo).

“Demonstrējot brūces, ko pusaudzis sev radījis, viņš neapzināti vērš uzmanību uz to, kas nav redzams. Nežēlība, ko bērni izrāda pret sevi, ļauj viņiem to neizpaust pret citiem. Tas darbojas līdzīgi kā senos laikos pielietoja asins pārliešanu: tā novērš pārmērīgu iekšējo spriedzi,” uzskata sociologs Davids Le Bretons.

Viņi nodara sev sāpes, lai vairs neizjustu sāpes. Daudzi pusaudži stāsta par atvieglojuma sajūtu, kas pārņem pēc sevis savainošanas. Par to raksta 20 gadus vecā G.: “Pēc sevis graizīšanas piedzīvoju absolūtas laimes momentus. Visas drūmās izjūtas, šķiet, aizplūda no manis kopā ar asinīm. Es izstiepos gultā un beidzot jutos labāk.” Tieši šī labsajūta izraisa risku kļūt atkarīgam: iznīcināt sevi, lai justos labāk. Labsajūtas stāvoklis rodas no anestēzijas efektu endorfīnu iedarbības dēļ. Šos hormonus ķermenis izstrādā, lai nomāktu sāpes.

Ģimenes sistēma

“Es graizīju sevi no 14 līdz 17 gadiem,” atceras 27 gadus vecais B.. “Un apstājos tikai tad, kad kā students pametu māju. Šodien, pateicoties psihoanalīzei, nonācu pie secinājuma, ka tā pārdzīvoju mātes nepatiku. Viņa negribēja, lai es piedzimtu un katru dienu ļāva man to saprast. Viņai es biju visnožēlojamākā būtne, kas nekad nespēs kaut ko sasniegt. Es jutos ļoti vainīgs un regulāri sodīju sevi par to, ka neesmu pelnījis viņas mīlestību.”

“Bērns, kurš pirmajos dzīves gados nepietiekami saņēma maigus pieskārienus, pieaugot var turpināt to sāpīgi pārdzīvot,” – skaidro Jeļena Vrono. “Ķermenis, kuru viņš nekad nav uztvēris kā patīkamu sajūtu avotu, joprojām ir kā atsvešināts, šķirts no viņa personības. Sevi ievainojot, viņš it kā iznīcina robežu starp iekšējo un ārējo.”

Vecāki var pastiprināt pusaudžu ciešanas. “Vislabāko nodomu vadīti daudzi cenšas neslavēt bērnus, it kā tas bērnus varētu samaitāt,” – saka Inna Hamitova. “Bet jebkura vecuma bērniem ir vajadzīgs atbalsts un atzīšana. Viņi tic tam, ko mēs viņiem sakām. Ja pieaugušie nepārtraukti kritizē bērnu, bērns pierod pie domas, ka viņš ir slikts (neglīts, lempīgs, gļēvs) cilvēks. Sevis savainošana emocionālajam pusaudzim var kļūt arī par atriebību sev, sodu par to, ka viņš ir tik slikts.”

Bet, ienīstot sevi, pusaudži nesaprot, ka patiesībā ienīst citu cilvēku viedokli par sevi. To apstiprina 16 gadus vecā A.: “Nesen sastrīdējos ar savu labāko draudzeni. Viņa man teica briesmīgas lietas – ka es nevienu nemīlot un neviens mani nekad neiemīlēšot. Mājās es jutos tik slikti, ka saskrāpēju visus pirkstu kauliņus pret apmetumu.”

Ģimenēs ar autoritāru audzināšanas stilu, ja vecāki strikti kontrolē ne tikai pusaudžu uzvedību, bet arī emocijas, kaitējuma nodarīšana sev, pēc Innas Hamitovas vārdiem, var kļūt par veidu, kā cīnīties ar vecāku varu.

Pusaudzis spriež šādi: “Vismaz attiecībā uz sevi es darīšu to, ko vēlos.” Un vienmēr griezumi un brūces uz redzamajām ķermeņa daļām palīdz bērniem piesaistīt pieaugušo uzmanību. Tie ir signāli, kurus vecāki nevar neņemt vērā, norakstot tos uz pārejas perioda īpatnībām.

Riska robeža

Svarīgi saprast atšķirību starp vienreizējām rakstura pārbaudēm (“Vai es to varu paciest?”), asins zvērestu draudzībā un atkārtotu sevis savainošanu. Pirmie ir saistīti vai nu ar “jaunā” ķermeņa iepazīšanu un eksperimentiem, jaunu sajūtu meklējumiem vai ar vienaudžu vidū pastāvošiem rituāliem. Tās ir pārejošas sevis meklēšanas pazīmes. Pastāvīgi mēģinājumi nodarīt sev sāpes – tas ir skaidrs signāls vecākiem, ka jāvēršas pie speciālistiem. Bet katrā gadījumā, kad pusaudži izrāda agresiju pret sevi, nepieciešams saprast, ko viņi vēlas ar to teikt. Un mums viņi ir jāuzklausa.

Ko darīt?

Pusaudži meklē sapratni un vienlaikus rūpīgi aizsargā savu iekšējo pasauli no iejaukšanās. Viņi vēlas parunāties – bet viņi nevar sevi izteikt. Un tāpēc, kā uzskata mūsu eksperti, varbūt labākais sarunu biedrs šajā brīdī būtu nevis vecāki, kuriem ir grūti palikt pasīviem klausītājiem, bet kāds no radiniekiem vai draugiem, kurš var pabūt blakus, just līdzi un nekrist panikā.

Dažreiz, lai apturētu bērnu, pietiek ar… labu bārienu no vecākiem. Šādā paradoksālā veidā viņi skaidri parāda, ka bērns ir aizgājis par tālu un izrāda rūpes. Bet, ja šāda uzvedība kļūst par ieradumu vai brūces rada draudus dzīvībai, labāk neatlikt konsultāciju ar psihologu. Tas ir īpaši svarīgi, ja pusaudzis noslēdzas sevī, sāk slikti mācīties, pastāvīgi jūtas miegains, zaudē apetīti – šie simptomi var liecināt par nopietnākām psiholoģiskām problēmām.

 

Avots: psychologies.ru

Pievienot komentāru