Liekais svars, Uzturs

Vai ēdiena smarža padara mūs resnus? Atklāta saistība!

Foto: shutterstock

Atliek tikai iztēloties, kā smaržo svaigi ceptas kanēļmaizītes, grilēta vista vai kraukšķīga arbūza šķēle, lai mutē saskrietu siekalas. Spēja sajust ēdiena aromātu ir viens no faktoriem, kas ēšanu padara par baudu. Savukārt šīs maņas “atslēgšana” visu procesu padara bezgaršīgu – to pieredzējis katrs, kurš ēdis, būdams slims ar pamatīgām iesnām.

Iespējams, ka tieši oža ir lielā mērā atbildīga par to, ka veidojas liekais svars. Pie šāda secinājuma nonākuši Kalifornijas Universitātes pētnieki, veicot eksperimentu ar pelēm: ēdot treknu barību, peles, kurām uz laiku bija atņemta spēja saost, saglabāja normālu svaru, bet peles, kurām visas maņas darbojās normāli, ar tāda paša daudzuma un uzturvērtības barību pieņēmās svarā divkārtīgi. Tika novērots arī, ka vēl tuklākas kļuva peles, kurām smaržas sajūta bija īpaši attīstīta. Turpretī peles ar liekajiem kilogramiem un traucētu glikozes vielmaiņu, kas varētu novest līdz diabētam, pēc ožas zaudēšanas gan atguva normālu svaru, gan attālināja diabēta draudus – par spīti tam, ka arī tās ēda tikpat treknu barību.

Šis pētījums ļauj izdarīt pieņēmumu, ka ožai ir liela loma vielmaiņas procesos: ja ēdienu nespējam saost, organisms uzņemtās kalorijas drīzāk “nodedzinās”, nevis uzkrās. Visticamāk, starp ožas mehānismu un vielmaiņu regulējošo sistēmu smadzenēs (konkrēti – hipotalāmā) pastāv kāda saikne, taču tas, kā notiek šo signālu pārraide un uztveršana, vēl jāpēta. Eksperiments ar pelēm ir tikai viens no pirmajiem soļiem šajā virzienā, kas ļautu labāk izprast, kā smadzenes uztver un novērtē enerģijas resursus organismā un kā līdzsvaro tās patēriņu, norāda pētnieki.
Zināms, ka cilvēki, kuri vecuma, traumas vai kādas slimības, piemēram, parkinsonisma dēļ zaudējuši ožu, mēdz saslimt ar anoreksiju. Tomēr šīs parādības cēloņi nav īsti skaidri, jo, tiklīdz ēšana vairs nav baudu sniedzošs process, nereti sākas depresija, kas pati par sevi izraisa apetītes trūkumu. Kalifornijas Universitātes pētnieku eksperiments norāda, ka arī ožas zudumam ir liela nozīme, kas jāņem vērā gan gadījumos, kad cilvēks vairs nespēj sajust smaržu, gan arī tad, kad kāds nesekmīgi cenšas tikt vaļā no liekā svara.

“Vielmaiņas procesos sajūtām ir liela nozīme. Svara pieaugums nav tikai kaloriju uzņemšanas rezultāts, tas ir saistīts arī ar to, kā kalorijas tiek uztvertas,” saka molekulārās un šūnu bioloģijas profesors Endrjū Dilins. Viņš uzskata – ja līdzīgi rezultāti būtu arī pētījumos ar cilvēkiem, varētu izgudrot medikamentus, kas bloķētu tauku krājumu izveides mehānismu, nekaitējot ožai. Šī piezīme ir būtiska, jo pētījumā tika novērots arī kāds nevēlams efekts – pelēm, kurām uz laiku bija “iemidzināta” oža, pastiprināti sāka izdalīties hormons noradrenalīns.

Ilgstoša šī hormona līmeņa paaugstināšanās cilvēkam var izraisīt sirdslēkmi.

Zinātnieki arī atzīmē: ēdiena smarža uz pelēm iedarbojas spēcīgāk, ja tās ir izsalkušas – līdzīgi ir arī cilvēkiem. To, kurš paēdis, aromāti vairs nespēj tā iekārdināt, tāpēc iespējams, ka ožas “atslēgšana” it kā piemāna ķermeni, liekot tam “domāt”, ka tas barību jau uzņēmis pietiekami. Kamēr notiek barības meklējumi, organisms veido rezerves gadījumam, ja tie būtu nesekmīgi. Kad pārtikas pietiek, organisms var atļauties kalorijas “dedzināt”. Tomēr ožas “atslēgšana” kā novājēšanas metode būtu ļoti drastiska, atzīst Dilins. To varētu apsvērt vienīgi smagas aptaukošanās gadījumos kā alternatīvu kuņģa gredzena ievietošanai vai kuņģa samazināšanas operācijai (un par spīti paaugstinātajam noradrenalīna līmenim). Šādiem pacientiem smaržu uztveres neironus varētu “atslēgt” uz laiku, piemēram, sešiem mēnešiem, un tad tiem ļaut atkal pamazām atjaunoties. Pa šo laiku vielmaiņa jau būtu pārveidojusies.

 

Avots: sciencedaily.com

Pievienot komentāru