Dziednieki, Netradicionāli

Seno zināšanu glabātāja Māra Brante, izgājusi cauri smagiem pārbaudījumiem, dalās zināšanās ar citiem

Foto - Matīss Markovskis

“Esmu vienmēr lūgusi, lai mani ved pa taisnāko, gludāko ceļu. Lai viss notiek viegli, raiti, ātri. Un tīri. Man vienmēr bijusi prasība pēc tīrības un dzidruma itin visā,” – tā saka Māra Brante, seno zināšanu glabātāja, dainu meditāciju un ugunsrituālu vadītāja. Izgājusi cauri smagiem ģimenes pārbaudījumiem, viņa meklēja atbildes un atrada jaunu dzīves saturu pati sev. Tik vērtīgu, ka tajā joprojām dāsni dalās ar citiem.

 

Atvērt dainas Indijā

Biju apskrējusi visus labākos dziedniekus, cerēju, ka kāds atjaunos mana vīra staigāšanas spēju. Nekas nelīdzēja. Taču nerima sajūta, ka varam vēl kaut ko darīt. Aizbraucām uz Indiju. Runāja, ka tur mēdzot notikt brīnumi. Dzīvojām Sai Babas ašramā, daudzi zina šo izcilo garīgo personību. Pēc tam devāmies uz Dharamsalu, kur dzīvo Dalailama un citi tibetieši, iepazinām viņu mācību. Lai gan neticamais nenotika, ieguvām daudz.

Indija atvēra mani tam, ko daru tagad. Un vēl – pieļauju, ka tas izklausās paradoksāli, – Indija man atvēra dainas.

Ašramā katra diena sākas ar dziedājumiem, skan vēdas, viss lauks piepildās ar dziedinošu enerģiju. Sāku domāt: bet mums taču ir sava vēda – daina, tautasdziesma. Tā ir mūsu valoda, izteicieni, epiteti. Turklāt tautasdziesma ir tik daudzslāņaina, ka to pat iztulkot nevar.

Mājās sāku lasīt dainas. Centos just, kura no tām rada manī kādu spēku un enerģiju. Pietiek noskaitīt īsto dainu divrindi, un tā uzreiz atver vaļā manu sirds pasauli. Dainas dziedina latvieša garīgo plānu, smalko būtību.

 

Pietuvoties senām zintīm

Meklējot atbildes, sapratu – lai tiktu tuvāk patiesībai, īstumam, tīrībai, Dieva liktajam, jāiet pēc iespējas tālāk pagātnē, jo katrs uzslāņojums kaut ko aizver ciet.

Visiem – gan mums, rietumniekiem, gan austrumniekiem – ir viens sākums. Reiz mēs visi bijām viens. Pēc tam devāmies uz dažādām debespusēm, lai gūtu pieredzi. Tagad ir laiks, kad atkal sākam iet kopā.

Mūsu tauta caur gadsimtiem iznesa savas dainas, tāpat kā austrumnieki savu viedumu. Ir vērts salikt no citurienes nākušo ar mūsu pašu zintīm. Cik brīnišķīgi šie puzles gabaliņi savienojas!

Lai gan ņemu talkā dainas un dziedu tautasdziesmas, neesmu folkloriste. Nedaru etnogrāfiski pareizi, par ko nereti saņemu pārmetumus. Folkloristi rūpējas, lai senatnes sniegtais tiktu nests nākotnē, saglabātos neaiztikts. Mana sajūta un misija ir citāda – meklēju vērtības un pielāgoju tās šodienai.

 

Sākt ar lina kreklu

Savulaik iemācījos šūt seno jeb arheoloģisko goda lina kreklu. Jutu, ka tas aizved atpakaļ pirmsākumos, notiek pieslēgšanās senseniem slāņiem. Nolēmu šo spēku dot arī citām sievietēm.

Nu jau vairākus gadus vadu šūšanas darbnīcu. Divās dienās ar rokām sašujam kreklu. Strādājot dziedam, palīdzam ar rituāliem, lai izdotos īsts spēka apģērbs. Daudzas darina arī virssvārci vai apsienamos svārkus, celo jostiņas.

Mudinu dāmas: radiet tērpu un rotas, kas pašām patīk, lai tas ir jūsu sirdstērps! Ne tikai etnogrāfiski perfekts apģērbs ir īstais. Katram jājūt, ko un kā vēlas.

Nevar strikti apgalvot, ka tikai tā latgaļi, kurši vai līvi ģērbās. Piemēram, atbrauca krustmāte no citas Latvijas malas un uzdāvāja saktu, ko likt pie goda tērpa. Tūlīt pat viss perfektums pazuda.
Skandēt latviski jogā

Arī jogu es vadu ar dainām. Iespējams, izklausās neparasti, taču senās kultūras lieliski papildina viena otru. Jogas precīzās, jēgpilnās ķermeniskās kustības un mūsu tautasdziesmas dziedinošās vibrācijas. Modinām ķermeņa mundrumu un kopā dziedam, radot iekšēji līdzsvarotu noskaņu, ko var dēvēt par dvēseles prieku.

Es pati katru rītu iesāku ar Sveicienu saulei – tas ir dinamisks rīta jogas komplekss, kurā āsanas jeb ķermeņa pozas, kustības saliktas secīgi. Šādi sagatavo sevi dienai – atmodina katru šūnu, katru orgānu, arī visus smalkos ķermeņus.

Veicot šo kompleksu, parasti skaita mantras. Taču man šķita, ka to var darīt ar dainām. Vispirms izpētīju, ko katra mantra nozīmē, ar kurām čakrām tobrīd strādā, kā elpo. Tad katrai āsanai, rīta kompleksa sadaļai, pievienoju tautasdziesmas divrindi. Tā palīdz saslēgties ar mums viegli pazīstamām enerģijām.

 

Lūgt un paļauties

Ikdienā man ļoti palīdz rīta lūgšana. Arī mūsu senči pirms jebkura darbiņa lūdza dievpalīgu. Pieslēdzos savai dienai, visam, ko paredzēts darīt. Lūdzu tajā klātbūtni, vadību un palīdzību, lai iecerēto paveiktu vislabākajā veidā.

Esmu pārliecinājusies, ka jālūdz nevis vispārīgi, bet konkrēti. Ja paredzamos dienas darbus salieku kā nodomu un lūdzu, varu paveikt ļoti daudz.

Visas dienas garumā es zinu un jūtu – šis atbalsts ir līdzās. Tā ir drošības sajūta, paļaušanās un ļaušanās. Ja arī viss nav tieši tā, kā mans prāts kārojis, es paļaujos, ka notika vislabākais, kas vien varēja būt.

 

Palīdzēt ar pulverīšiem

Vasara ir vākšanas laiks. Eju pļavās, svētās vietās vācu augus, mājās kaltēju, lieku burciņās. Vienlaikus meklēju informāciju, turpinu uzzināt, ko katrs augs dod veselībai.

Gatavoju gan tēju, gan pulverus – tie ir daudz iedarbīgāki. Pieeju pie sava zālīšu skapja, paņemu no dažām burciņām pa šķipsnai. Rīkojos pēc sajūtām. Tad augus sasmalcinu, samaļu un karotīti pulvera lieku mutē, uzdzeru ūdeni. Spēka devu lietoju vairākas reizes dienā.

 

Mainīt uz augšu

Manu pēdējo gadu lielākais ieguvums ir Indijas Pasaules Vienotības Universitāte, kur skolojos. Saņemu atbildes uz milzum daudziem jautājumiem. Neviena cita garīgā mācība nav sniegusi tik dziļu sapratni un atklāsmi. Jūtu, ka soli pa solim mainos uz augšu. Dziedinot smalkos ķermeņus, esmu saņēmusi arī fiziskas dziedināšanas brīnumu.

Septembra beigās 17 Eiropas vietās, arī Latvijā, notiks īpašs kurss Fenomens & Dāvana. Iespējams, mums visiem kopīgi izdosies veikt iespaidīgas pārmaiņas, lēcienu savā un visu Eiropas cilvēku apziņā.

 

Dzīvot astoņās pieturās

Mana kaklarota jau vairākus gadus ir Saules zīme. Saulīte mūsu tautai ir kaut kas īpašs. Tā ir mīļums, siltums, gaišums, viss labais un skaistais. Saules zīme atspoguļo arī mūsu tautas kalendāru.

Esmu pārliecinājusies, cik būtiski dzīvot saskaņā ar latvisko Saules gada ritu.

Tajā ir astoņi pieturas punkti – Meteņi, Liela diena, Ūsiņi, Jāņi, Jumji, Maza diena, Mārtiņi, Ziemassvētki. Sākot dzīvot šajā ritumā, daba dāvā attiecīgās enerģijas.

Nav jau svarīgi nosvinēt kādus svētkus, bet saprast, ka, piemēram, Ziemassvētki ir laiks, kad ieskatāmies sevī.

Septembra beigās sākas veļu laiks. Parunājamies ar aizgājējiem, izsakām tiem pateicību, labus vārdus, aizlūdzam, palūdzam svētību. Katram no astoņiem gada pieturpunktiem ir savi labvēlīgie atslēgvārdi, zīmes, enerģijas. Ja to visu ņemam vērā, tam apzināti pieslēdzamies, gūstam spēku un dzīvojam laika ritējuma svētībā.

 

Piesaukt Laimu un Pērkonu

Gūstot pieredzi un mācoties Pasaules Vienotības Universitātē, esmu sākusi vadīt uguns rituālu. Man pašai tā ir nopietna un dziļa gatavošanās, veicu rituālu ar pietāti un svētumu.

Uguns rituāls palīdz atvērt durvis jaunajam. Notiek sadarbība ar smalko pasauli, augstākajiem spēkiem. Mūsu tautai palīdz Dieva, Laimas, Māras un Pērkona, arī Dabas mātes klātbūtne un vadība. Šos spēkus pieaicinu. Un tad šie spēki palīdz piepildīt un tuvina rituāla nodoma īstenošanos.

 

 

Tvert stila aicinājumu

Esmu laimīga, jo visu mūžu daru to, kas patīk. Tieši to, ko konkrētajā dzīves brīdī sajūtu kā aicinājumu, kas sniedz vislielāko piepildījumu un prieku.

Esam no Kurzemes: es piedzimu Talsos, brālis – Dundagā. Taču es kā savējo dziļi izjūtu arī Vidzemi, Ērgļu pusi, no kurienes nāk mana tēva dzimta.

Līdz 30 gadiem vispār nevarēju saprast, ko gribu dzīvē darīt. Visu laiku veltīju ģimenei, abām meitām un dēlam. Kad mazie paaugās, sāku meklēt sev tīkamu nodarbi. Iespēja nokrita kā no debesīm. Tieši tolaik Latvijā parādījās amerikāņu kompānija Beauty For All Seasons, kas apmācīja krāsu un stila konsultantes. Kļuvu par stilisti.

Pēc padomju laika pelēkuma tas bija ļoti krāsaini un sniedza daudzām sievietēm jaunas atklāsmes par sevi. Katra vēlējās uzzināt, kuram no četriem gadalaikiem viņa atbilst, kādas krāsas piestāv. Piemeklēju viņām apģērbu, veidoju grimu un stilu. Man ļoti patika redzēt mirdzumu acīs – katra ieraudzīja sevi it kā no jauna, skaistu un citādu.

Jau tad sapratu, ka, darot sirdij tīkamu darbu, tas šķiras un sniedz gandarījumu. Iespējams, tāpēc es biju diezgan pieprasīta stiliste. Vīrs Alvils vadīja Somijas kompānijas Baltijas reģiona uzņēmumu.

Viss sagruva kādā saulainā pēcpusdienā.

 

Būt līdzās nelaimē

Ar vīru notika nelaime, viņš guva smagu traumu, salauza mugurkaulu. Tas gadījās slēpošanas trasē, taču ne jau slēpojot, bet palīdzot kādu bērnu novizināt ar piepūšamo kameru. Tā nevilšus sagriezās, un Alvils ar muguru ietriecās sniega pūtējā.

Slimnīcas, operācijas, kopšana, lēna atveseļošanās… Nespēju būt darbā, varēju domāt vien par to, kā palīdzēt vīram. Bija sāpīgs un smags laiks.

Esmu pateicīga vīra darbavietas vadībai, jo ne mirkli netika pieļauta doma, ka viņu varētu atstādināt no darba. Tu jau tikai nevari paiet, bet citādi nekas nav mainījies, ar galvu viss kārtībā, somi teica. Vīrs vēl šobaltdien tur strādā, vada uzņēmumu, atrodoties ratiņkrēslā. Alvils ar izciliem panākumiem startē arī sportā – parabobslejā, ir viens no labākajiem pasaules pilotiem.

Nereti man šķiet, ka viss notiekošais bija tā dievišķi nolikts. Pusotru gadu pirms traģiskās nelaimes mēs ar vīru uzbūvējām māju. Nez kādēļ izlēmām, ka tai būs tikai viens stāvs. Nekur netika veidoti augsti sliekšņi. Kad vīram bija jāsāk pārvietoties ratiņkrēslā, izrādījās, ka viss ir ideāli pielāgots, pat duškabīne.

 

Meklēt jaunu izpratni

Pēc slimnīcām un rehabilitācijas Alvils beidzot atgriezās mājās. Šā pusgada laikā bērni, izejot cauri visam, kas ar mums notika, kļuva pieauguši. Man nācās šķirties no tik mīļā stilistes darba, jo vairs nespēju samaksāt paaugstināto īri par stila studiju. Sapratu, ka sākas pilnīgi jauns posms. Visās dzīves jomās.

Kopš negadījuma visu laiku urdīja jautājumi: kāpēc tā notika, kas netika darīts pareizi? Pēc atbildes lūkojot, izlasīju neskaitāmas grāmatas, vēlāk meklēju internetā. Mans ceļš bija straujš un jaudīgs, tas pavēra citu izpratni. Sapratu, ka pastāv arī smalkās pasaules spēki, kurus var lūgt, ar viņiem sarunāties, sadarboties. Sāku tulkot smalkās pasaules vēstījumus no angļu un krievu valodas. Man šķita – ja jau tas palīdz man, noteikti dos labumu arī citiem.

Ja prāta pasaulei, zināšanām, aktīvajai darbībai pieliec klāt smalkās pasaules iedarbību, ko varētu dēvēt par sirds sajūtām, sāc dzīvot pavisam citā dziļumā, saslēgumā.

 

logo-36

3 Komentāri

  1. Jā, tiesām ieteiktais raksts bija pozitīvi aizķerošs, lai gan daudz kam nevar piekrist, bet kopumā jau padomju laika “bērniem”, tie, kas cēlusies no proletariāta, nevis funkcionāriem, kuri vēl šodien ir “kampēji”, nevienam dzīve nav rozēm kaisīta. Tad nu turamies! Veči tomēr nevar paļauties tikai uz dainām, mitoloģiju un zāļu tējiņām, tiem vajag kko spēcīgāku un spēcinošāku! Savu risinājumu izteicu šā raksta: “Kuņģa un kakla kaites homeopāta skatījumā. Un kāpēc tiem, kam svešs piens, sveša arī mātes mīlestība” komentāros.
    Neizsīkstošu enerģiju Mārai Brantei!

Pievienot komentāru