Ārstēšana, Veselības politika

Bez tuvinieku ziņas pārtrauc dzīvības uzturēšanu. LĀB par gadījumu Austrumu slimnīcā

Foto-LETA

Veselības inspekcija (VI) saņēmusi iesniegumu par gadījumu Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS), kur bez tuvinieku piekrišanas no dzīvības funkcijas uzturošiem aparātiem atvienota paciente, aģentūrai LETA apstiprināja inspekcijas pārstāve Līga Jeroščeva. Sākts ekspertīžu process. Iesnieguma izskatīšanas termiņš ir četri mēneši.

Latvijas Televīzijas raidījums “Panorāma” šovakar vēstīja, ka Austrumu slimnīcas valde nolēmusi veidot komisiju notikumu apstākļu izmeklēšanai, savukārt Valsts policija par notikušo ir ierosinājusi kriminālprocesu.

Vienlaikus veselības ministre Anda Čakša raidījumam apliecinājusi, ka pēc šī gadījuma stacionāriem uzliks par pienākumu informēt tuviniekus par iespēju atvadīties no pacienta. “Profesionālās asociācijas jau ir sākušas gatavot, ko mainīt Ministru kabineta noteikumos par šo protokolu, kas fiksē smadzeņu nāvi, un kam tur jābūt iekšā papildus,” sacīja ministre.

Austrumu slimnīcas mediķi uzsver, ka darīja visu iespējamo, lai pacienti glābtu, taču diemžēl tas neizdevās.

Savu viedokli par notikušo un šā gadījuma atspoguļošanu medijos ir Latvijas Ārstu biedrības prezidentam Pēterim Apinim.

“Pēdējo nedēļu visi iespējamie informācijas kanāli ar asarām acīs un reitinga celšanas degsmi apraksta gadījumu Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur mirušu pacienti atslēdza no mākslīgās elpināšanas iekārtām. Patīk kādam vai ne, bet cilvēks ar smadzeņu nāvi ir miris, pat ja viņa vietā elpošanu un/vai asinscirkulāciju nodrošina aparatūra.

Sāksim ar to, ka paciente, par kuras nāvi tik dedzīgi satraucas dzeltenā prese, bija ar diagnosticētu smadzeņu nāvi. Nekad, nekur pasaulē neviens cilvēks pēc smadzeņu nāves nav spējis pastāvīgi funkcionēt. Toties cilvēces iespējas pagarināt kāda individuāla cilvēka eksistenci ir diezgan lielas.

Izraēlas 11. premjerministrs ģenerālis Ariels Šarons pārcieta insultu 2006. gada 4. janvārī un komas stāvoklī pie mākslīgās plaušu ventilācijas bija līdz 2014. gada 11. janvārim – bez jebkāda kontakta, bez smadzeņu darbības. Viņa ilggadējā koma bija par iemeslu virknei medicīnas filozofijas izmaiņu uz zemeslodes, kā arī atziņai, ka nevis sirdsdarbības neesamība, bet gan smadzeņu nāve ir uzskatāma par nāves faktu.

Latvijas likumdošana atšķirībā no lielas daļas Eiropas valstu likumdošanas paredz par smadzeņu nāves faktu pārliecināties vēl 24 stundas.

Medicīnas lielā problēma ir apstāklī, ka žurnālisti plaši var izrakstīties no pacienta radinieku vai garāmgājēju viedokļa, bet nekad nevar pilnībā tikt pausts speciālistu viedoklis – to vienkārši liedz Pacientu tiesību likums. Visas publiskās diskusijas notiek „vienos vārtos” – ārstu kāds drīkst nosaukt par slepkavu, nosaukt vārdā un uzvārdā, paziņot viņa adresi un aprakstīt ģimeni, bet ārstam likums liedz izpaust pat tādas lietas, kas viņu varētu attaisnot.

Šajā gadījumā ārsti, kura precīzi izpildīja pasaules vadlīnijas un Ministru kabineta noteikumus Nr. 215 „Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai”, publiski nosauca par slepkavu, bet viņai iespējas paust savu viedokli un izskaidrot realitāti nav nekādas.

Es nepārmetu aizgājušās pacientes tuviniekiem, kas zaudējuši mīļu cilvēku, bet žurnālistiem un portālu redaktoriem, kas apzināti grauj Latvijas medicīnas prestižu. Manuprāt, vienīgā aka, kurā nevienam nevajadzētu spļaut, ir slimnīcu reanimācijas nodaļa, kura parasti ir pēdējā iespēja un ļoti bieži – lielā iespēja palikt robežšķirtnes šajā pusē.

Pie kā noved ņirgāšanās par ārstiem, šajā gadījumā ņirgāšanās par ļoti pieredzējušu, cilvēcīgu un profesionālu anestezioloģi, reanimatoloģi, kas savā dzīvē izglābusi tūkstošiem dzīvību, vadījusi smagāko reanimācijas nodaļu valstī un lielā mērā uzskatāma par jomas līderi?

Amerikā nepārtrauktās tiesāšanās ar mediķiem noveduši pie situācijas, kad netiek operēti un reanimēti pacienti ar ļoti augstu nāves vai invaliditātes risku. Es pieļauju, ka konkrētā paciente daudzās pasaules valstīs nemaz nebūtu operēta un nebūtu mēģināts cīnīties ar pamatslimību, kas pie nāves, iespējams, būtu novedusi gauži ātri.

Patiesībā Latvijā jebkuru sarežģītu tēmu pieņemts aizslaucīt pagultē un publiskajā telpā ņemties ap stāstiem „tas redzēts ar šo”, „šis nopircis mašīnu”, bet „tie divi sakāvās un viņš viņai atņēma darbu paša uzņēmumā”. Par nāvi Latvijā nerunā, un man nav datu, ko par eitanāziju, asistētu nāvi vai ilgstoša termināla stāvokļa uzturēšanu domā iedzīvotāji. Latvijas Ārstu kongresu gaidot, Latvijas Ārstu biedrība veica aptauju, kurā piedalījās 2644 ārsti, un viņiem līdzīgi jautājumi tika uzdoti.

Liela daļa kolēģu bija ļoti rezignēti par iespēju palīdzēt pacientam aiziet no dzīves, ja viņa dzīves kvalitāti galēji apdraud sāpes, slimības izpausmes vai pilnīgs smadzeņu darbības trūkums. Toties lielākā daļa no kolēģiem attiecībā uz sevi norādīja, ka viņi vēlētos, lai viņiem šādā veidā palīdzētu aiziet no dzīves, nevis palikt par aparatūras piedēkli. Šo rindu autors arī uzskata, ka nevēlētos, lai paša ķermenis kaut kādu laiku tiktu piepūsts ar gaisa un skābekļa maisījumu brīdī, kad smadzenes būtu beigušas funkcionēt.

Piezīme: es jau izlasīju murgus un ļaunumu pie rakstiem par konkrēto nāves gadījumu, komentārus pie šī raksta nelasīšu.”

16 Komentāri

  1. “…žurnālistiem un portālu redaktoriem, kas apzināti grauj…” – neviens neko neapzināti negrauj, bet gan apzināti cenšas savākt klikšķus. Tāds darbs. Kāda prestižs žurnālistiem un redaktoriem absolūti neinteresē, jo tas nav viņu darba uzdevums, par to algu nemaksā. Tā nu tas ir, patīk mums tas vai nepatīk.

    Tikai nesaprotu, kāpēc Apinis un LĀB tagad dara to, par ko algu maksā RAKUS komunikācijas speciālistiem?

    1. Ārsts nolēma nāvei?! Vai saprati, ko uzrakstīji??? Cilvēks jau bija miris! Un viņu vienkārši atvienoja no aparatūras. Kāda starpība – atvadies no mirušā, kuam mākslīgi cilājas krūšu kurvis , bet ir miris vai pēc tam, kad aparatūra to nedara mirušā cilvēka vietā… Vai pats gribētu būt “miris” vai “dārzenis” slimnīcas gultā? Cilvēki ir nejūtīgi pret mirušo, bet rūpējas tikai par savām jūtām, emocijām. Egoisms no piederīgo puses. P.S. Man nav nekāda sakara ar konkrēto gadījumu. Bet ir liela dzīves pieredze…

  2. Saprotu,ka katram savs tuvinieks ir mils, un negribas to zaudet. Bet neviens mes nedzivojam saules muzu, un karam pienak tas mirklis pamest so pasauli. Arsti dara visu lai pec iepejas padaritu so mirkli kaut nedaudz vieglaku, bet ari vni nav dievi un nespej iedvest dzivibu no jauna. Var jau but, ka kadam ir patikami noraudzities sava tuvinieka ciesanas, jo mes jau neviens nezinam, ko vins jut. Esmu pati sedejusi pie tada loti mla cilvecina gultas palat lidz edejam elpas vilcienam un zinu cik tas ir sapigi, ka tu esi bezspecigs kautko izmainit un neticu tam,ka arsti dodo paveli atslegt dzivuotspejigu cilveku no aparaturam. Tapec busim rei sapraigi un begsim apvainot tos, kuru darbs saja nodala tapat ir psihologiski loti smags.

    1. Cilvēks jau bija miris!!! Iemācies lasīt! Un, ja nepārzini dzīvības un veselības atšķirības no mruša cilvēka – netiesā tos, kuri to prot!

  3. Vai tomēr pirms tāda pacienta atvienošanas no aparātiem, nevajadzētu par to informēt tuviniekus?Tas būtu tikai ētiski.Nevis nodaļas vadītāja vienpersoniski tā izlēma un tā izdarīja, nostādot tuviniekus fakta priekšā. Ārzemēs tomēr tā nedara, ļaujot tuviniekiem atvadīties no mīļa cilvēka.

  4. Nu ko var tā izgrozīties, citēju-Es pieļauju, ka konkrētā paciente daudzās pasaules valstīs nemaz nebūtu operēta un nebūtu mēģināts cīnīties ar pamatslimību, kas pie nāves, iespējams, būtu novedusi gauži ātri.To teica Pēteris Apinis…..bet kā tad tā, informācijā par pacienti, bija teikts, ka operācija nebija nekāda sarežģītā un nekāda mirstamā kaite tā nebija.Neiet taču runa par neārstējamu slimību, kur cilvēks atvests uz slimnīcu vienkārši nomirt.Tad jau pirmsākumi meklējami ne tika RAKUS, pirmām kārtām jāplucina ģimenes ārsts, ja nolaida līdz tam, ka gals klāt.

  5. VISI GUDRI PĒC KARA,PROTAMS APINIS AIZSTĀVĒS ĀRSTU,BET ĒTISKO PUSI ŠĪ DAKTERE AIZMIRSA.NOTEIKTI INSPEKCIJA AIZSTĀVĒS DAKTERI,TĀ PIE MUMS PIEŅEMTS,TAI TIKAI NOSAUKUMS NEVIS INSPEKCIJA.ŽĒL TUVINIEKUS ,LAI KĀ ARĪ BIJA,IZSAKU LĪDZJŪTĪBU.

  6. Maimie. Neanalizēšu notikušo RAKUS,līdzjūtība piederīgajiem,protams,ka komunikācijas trūkums,bet tas viss ir tikai sekas,cēloņi meklējami un atbildība prasāma no tā Apiņa prāt sauktajiem apdalītajiem ģimenes ārstiem.Iznākums varēja būt savādāks.Ja Apiņa kungs nolēmis komentārus nelasīt,tad varbūt nemaz nevajadzēja pūlēties un izplūst garos rakstus rakstot un savas spalvas spodrinot.Jums,Apiņa kungs,bija iespēja sakārtot medicīnas jomu,kāpēc tad to nedarījāt esot Veselības ministra amatā?Arī uz Jums attiecas teiciens – pēc kara jau visi gudri.

  7. Varbut pareizaak buutu aarstiem, nevis tiem Jekabielas TIKSHBOSHKU poguspaiditaajiem visaadas kvotas un citus bezskaitligus labumus novirziit ?

    – Kaut proporcionali sadaliit VISAS PARAZITEESHANAS NAUDAS ???

  8. Un veel kas – nevienai reaaimacijai nav nekaadu biroju, preses vai sab. attieciibu … vai kaadu citu vairak vai mazaak intimu kucinskiigu sulainju varzas, kas vareetu pa starpu tieshajam darbam mekleet radiniekus – nu, naav.

Pievienot komentāru