Ārstēšana, Veselības politika

Dārgu ārstēšanu par nieka maksājumu? Vai atjaunos veselības likumprojekta nocirsto “galvu”

Foto - Shutterstock

Ministru prezidents Māris Kučinskis pirmdien Saeimā rīkotajā konferencē par jaunā veselības aprūpes finansēšanas likuma izaicinājumiem un iespējām paziņoja, ka nākamgad veselības aprūpei tikšot novirzīts rekordliels finansējuma palielinājums – vairāk nekā 200 miljoni eiro. Viņš solīja strauju finansējuma pieaugumu nodrošināt gan 2018., gan arī 2019. gadā, neraugoties uz to, ka konkrēts finansējuma pieaugums no 2018. līdz 2020. gadam no likumprojekta tika izņemts. 2020. gadā jau būšot jauna situācija, jo valdība zināšot konkrēti, cik daudz naudas iemaksājuši tie cilvēki, kas patlaban nemaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas. Būs zināmi arī finansiālie ieguvumi no nodokļu reformas.

Arī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, vēlēdamās nostiprināt valdības pozīciju, ka veselības aprūpe ir prioritāte, norādīja, ka nākamgad medicīnai tikšot piešķirts par 8,5% vairāk naudas nekā šogad un par 43% vairāk nekā 2010. gadā, un ka svarīgāk par skaitļu ierakstīšanu likumprojektā esot solījumu pildīšana. Atgādināšu, ka valdība no likumprojekta bija izņēmusi gan 4% no iekšzemes kopprodukta medicīnai, gan arī 2020. gadu, kad tas būtu jāsasniedz, un tikai tad, kad veselības ministre Anda Čakša neparakstīja protokollēmumu un piedraudēja ar demisiju, vismaz 4% tika atstāti. Veselības ministre pastāstīja, ka viņa uzrakstījusi vēstuli Ministru prezidentam, kurā izteikusi asu kritiku par to, ka nav ņemts vērā Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē panāktā vienošanās par likumprojekta redakciju. Pirmdienas konferencē runātais liek šaubīties, ka likuma pārejas noteikumos tiks atjaunotas finanšu garantijas jeb likumprojektam nocirstā galva, kā to raksturojis Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris. Par likumprojektu atbildīgais referents, Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītājs Romualds Ražuks sacīja, ka procentu ierakstīšana likumā vēl neko nenozīmējot. “Tas ir jāsasniedz valsts budžetā un vidējā termiņa budžetā,” secināja Ražuks.

“Ir valstis, kur veselības aprūpei piešķirts krietni lielāks finansējums nekā Latvijai, tomēr iedzīvotāji nav apmierināti ar medicīnas sistēmu. Bet, piemēram, Kiprā, Rumānijā un Ungārijā, kur medicīnai piešķirts mazāk naudas nekā Latvijā, iedzīvotājiem sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte ir labāka,” secināja finanšu ministre un uzsvēra, ka iedzīvotājiem ir jādod skaidri signāli, ko viņi saņems par piešķirto naudu. Tieši par šo jautājumu patlaban ir lielākās neskaidrības. Tās grasās kliedēt ar valsts obligātās veselības apdrošināšanas likumu, bet tā redakcija taps tikai līdz 2018. gada septembrim, taču sociālās apdrošināšanas iemaksas par 1% pieaugs no nākamā gada un arī nodokļu nemaksātājiem sistēmā jāiekļaujas, sākot ar 2018. gada 1. janvāri. Diemžēl Latvija valsts obligātās veselības apdrošināšanas jomā no Lietuvas un Igaunijas ir atpalikusi par divdesmit gadiem.

 

Turpinās dotēt nodokļu nemaksātājus

Valstī ir apmēram 900 tūkstoši strādājošo, taču trešā daļa jeb 300 tūkstoši cilvēku nemaksā nodokļus un viņiem būs pašiem sevi jāapdrošina, nākamgad maksājot 1% no minimālās algas jeb 4,30 eiro mēnesī. Konferencē izvērsās domu apmaiņa, kas tad ir šie nemaksātāji un kāpēc viņiem būs tiesības saņemt ārstēšanu un izmeklējumus par tūkstošiem, samaksājot mēnesī vien nieka naudu. Tiesa, 2019. gadā šis maksājums pieaugs līdz 3% no minimālās algas, bet 2020. gadā tas būs jau 5% no minimālās algas.

“Kāpēc man jāmaksā pilnais nodoklis, bet tūkstošiem cilvēku būs iespēja maksāt noteiktu maksājumu no minimālās algas? Tas nozīmē, ka es no saviem nodokļiem turpināšu dotēt nodokļu nemaksātājus,” atzina Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas vadītāja Daiga Behmane un piebilda, ka Saeimā pirmajā lasījumā pieņemtais veselības aprūpes finansēšanas likumprojekts neatrisina arī jautājumu par iedzīvotāju augsto privāto maksājumu īpatsvaru, kas esot sasniedzis jau 44 procentus. Savukārt veselības ministre Anda Čakša uzskata, ja nodokļu nemaksātājiem uzliks pārāk lielas iemaksas, viņi nemaksāšot, tāpēc tās esot simboliskas un krasi atšķiras no Igaunijas, kur mēnesī nodokļu nemaksātāju iemaksas ir vairāk nekā 1000 eiro. Tiesa, Igaunijā un Lietuvā to personu, kas pašas apdrošinās, ir samērā maz.

 

Uz ko pacienti var pretendēt?

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktore Inese Šmitiņa uzsvēra, ka likumprojektā daudzi nosacījumi nav viennozīmīgi. Nav skaidrs, vai tad, kad cilvēks nokļūs ārstniecības iestādē, tiks ņemtas vērā jau samaksātās sociālās apdrošināšanas iemaksas vai deklarētās, kuras ir jānomaksā. Nedrīkstētu pieļaut situ­āciju, kad pacientam atsaka medicīnas pakalpojumu, jo grāmatvedībā kavējas samaksāt deklarētās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Nav arī noteikts, kādi būs aģentūras uzdevumi, lai iedzīvotāji izprastu savas tiesības. Ja, piemēram, gadās, kad cilvēks kādu periodu “izkrīt” no sociālā nodokļu maksātāja skaita un nodoklis ir jāsamaksā pašam, tad kā šādai personai izvērtēt savu statusu un cik ilgā laikā tam jānotiek? Vai cits jautājums – darba devēji ne vienmēr korekti iesniedzot datus par savu darbinieku veiktajām iemaksām Valsts ieņēmumu dienestam, no kura tos saņem VSAA, un darbinieks kādā datu posmā nokļūst tādās kā lamatās. Kā to novērst, lai netiktu bremzēta piekļuve medicīniskajiem pakalpojumiem?

I. Šmitiņa aicināja Saeimas deputātus pirms likumprojekta pieņemšanas rūpīgāk identificēt tās personu grupas, kuras varētu “izkrist ārā” no veselības aprūpes saņēmēju loka. Pagaidām neskaidrs statuss ir tiem cilvēkiem, kuriem darba nespējas lapa (B) ir pagarināta uz trim mēnešiem, kā arī grūtnieces, kuras ir saslimušas bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā. I. Šmitiņa nav pārliecināta, ka likums izmainīs 300 000 nodokļu nemaksātāju apziņu, jo likumprojekta pašreizējā redakcija nerisina jautājumu, vai nodokļu nemaksātājiem ir izdevīgi veikt paredzēto valsts noteikto maksājumu.

Vēl ir ļoti daudz neskaidru jautājumu, kas jāatrisina un kas cilvēkiem liktu noticēt, ka veselības aprūpes finansēšanas likums dos iespēju saņemt kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus, negaidot garās rindās.

1 komentārs

  1. Un vēl viens,joprojām neatbildēts jautājums: Kāpēc vienīgi Latvijā nav vairs vajadzīgas slimokases,kas ir visās ES valstīs? Arī šeit pieminētajās Lietuvā un Igaunijā! Vai tikai tādēļ,lai krasi atšķirtos no visām citām valstīm?!

Pievienot komentāru