Dzīves māksla, Psiholoģija

Atrodi sevi zīmējumā. Kā es izmēģināju mākslas terapiju

Foto - Gints Ivuškāns

Kustība, deja, mūzika, drāma – visi mākslas virzieni ir dziedinoši, bet terapijā tie pārtop vienīgi tad, kad iesaistās mākslas terapeits, kurš vēro procesu un sarunājoties virza pretī noteiktam mērķim. Esmu izlēmusi doties uz vizuāli plastiskās mākslas terapiju, lai uzzinātu, ko tā vispār nozīmē.

Sazinos ar diplomētu mākslas terapeiti Daigu Dzeni, kura brīvprātīgi darbojas ar senioriem sociālās aprūpes centrā. Tur viņa mani sirsnīgi sagaida kopā ar kolēģi, arī diplomētu mākslas terapeiti Evitu Daksi. Nelielajā telpā atrodas galds, trīs krēsli, molberts un uz tā – skaista Daigas gleznota ziedu ainava. Izrādās, abas sievietes Latvijā adaptējušas mākslā balstīto izvērtēšanas instrumentu, ko izmēģināšu arī es.

 

Talantam nav nozīmes

Šajā metodē izmanto tikai noteikta veida pasteļkrītiņus bez papīra apvalciņiem. Tiem piemīt terapeitisks efekts: rokas labāk sajūt pašu krītiņu un radošajā procesā nošmulējas. Man pasniedz no Amerikas vestus pasteļus, taču Eiropā tiek akceptēti arī Faber Castell ražojumi. Vispār neesmu lielā sajūsmā par krītiņiem. Man tie nepatika jau pamatskolā, jo bija lipīgi vai sausi un neglīti aizkrāsoja laukumus. Tagad gan neiebilstu un rīkojos pēc instrukcijām.

Pirmais uzdevums ir radīt attēlu, izmantojot esošos materiālus – baltu A3 formāta lapu un pasteļus. Hmm, mana galva ir pavisam tukša! Terapeite atzīst, ka patiesi vieglāk ir uzzīmēt kaut ko noteiktu, piemēram, māju, turpretī, ja ir iespēja zīmēt jebko, rodas mulsums. Mierina tas, ka uzdevums ir izpildīts arī tad, ja laukums paliek tukšs.

Prātā iešaujas doma par mēness apspīdētu jūras krastu, bet kaut kas liek pārdomāt un sāku zīmēt to, kas man atrodas tieši priekšā. Tas ir gaišs galds, zaļa svece un krāsains krītiņu komplekts. Man ir atvēlētas 15 minūtes. Lai visa enerģija aizplūstu zīmējumā, procesa laikā nedrīkst sarunāties.

Necenšos radīt mākslas darbu, ļaujos sajūtām, un sanāk… tā, kā sanāk. Pagājušas trīs minūtes, un šķiet, ka esmu zīmējumu pabeigusi. Patiesi, šeit nekāds talants nav vajadzīgs! Mans darbiņš izskatās pēc sākumskolēna veikuma.

 

Satieku melno pusi

Ņemu nākamo lapu un saņemu norādi uzzīmēt koku. Atvieglota nopūšos – jau kaut kas konkrētāks! Uzzīmēju lielu koku ar pāris zariem un nelielām, zaļām lapām. Vēlāk paskaidroju, ka kailais, vientuļais, nosalušais kociņš atrodas zem klajas debess ūdens tuvumā, kur tas jūtas vislabāk. Sanāca uzzīmēt vien dažas lapiņas, bet dzīvē tā lapotne būtu kuplāka un stumbrs staltāks.

Jau zīmējot sapratu, ka kokam ir kāda saistība ar mums pašiem. Terapeite apstiprina, ka koku cilvēks parasti asociē ar sevi. Secinām, ka es gana labi jūtos viena pati, bet nevaru iztikt bez dabas tuvuma. Taisnība!

Trešā lapa un trešā norāde – atainot, kā es jūtos, izmantojot līnijas, formas un krāsas. Tas gan ir grūti! Tikai retais māk pateikt, kā jūtas, turklāt ir ļoti grūti atbildēt patiesi. Negribu apgrūtināt otru ar savām likstām, sakot, ka klājas slikti, vai citā reizē negribu atklāt, ka esmu ļoti laimīga, redzot cita cilvēka problēmas. Parasti nākas atbildēt, ka ir labi vai normāli, un nemaz neaizdomājos, ko tas patiesībā nozīmē. Tā nu es sēžu un domāju, kā jūtos. Ņemu rokā melnu krītiņu. Ceru, ka tas neliecina par depresiju. Varbūt tā ir latviskā aizsardzība – izlikšos, ka man iet slikti, lai citi neatņem manu laimi. Aizkrāsoju melnu lapu. Virspusē zīmēju rimbuļus un zigzagus. Uzvelku baltu plankumu un jūtos tā, it kā manī vairs nekā nebūtu. Saku, ka pabeidzu, bet patiesībā varētu zīmēt ilgāk par atvēlētajām 15 minūtēm.

Kad sākam analizēt, saprotu, ka uz manas lapas atrodas stresains haoss vai haotisks stress. Iespējams, tur uzķēpāju daļu domu un sajūtu, ko ikdienā apslāpēju, jo neveltu tām uzmanību. Piemēram, stresu vairs nejūtu, tikai zinu, ka tāds kaut kur ir.

 

Izzīmē stresu

Ieminos, ka nereti, runājot pa telefonu, uzzīmēju visādus ķeburus un pēc tam brīnos par tiem. Tas notiek tik neapzināti, ka svarīgus dokumentus labāk nolikt tālāk, kad iezvanās telefons. Terapeites saka, ka tādējādi varbūt tiek izzīmēts tābrīža stress. Tas reizē palīdz uzlabot smadzeņu darbību.

 

Depresija ne vienmēr ir melna

“Mākslas terapijā vērtē gan saturu, gan struktūru: šajā gadījumā līnijas, formas, krāsas un to novietojumu,” stāsta Daiga Dzene. Lai gan šajā tehnikā ir 21 darba izvērtēšanas kritērijs, visbūtiskākais ir paša klienta stāstījums. Citādi atainotā nozīmi var tikai minēt. “Ja uzzīmēts kaut kas melns, tas nebūt neliecina par depresiju!” apgalvo Evita Dakse. Piemēram, sešgadīgs puika sašvīkājis melnas strīpas un bumbulīšus. Vecāki aizved viņu pie psihoterapeita, jo ir neizpratnē par šādu darbiņu. Speciāliste vaicā bērnam, kas zīmējumā atainots. Izrādās, viņš centies uzzīmēt kartupeļu vagu, kurā bijis pirms nedēļas. No depresijas nav ne miņas, turpretī ir komunikācijas trūkums starp bērnu un vecākiem. Speciāliste uzsver, ka mākslas terapeita pienākums ir būt klātesošam, sarunāties, saklausīt un saprast klientu.

 

Bez interpretācijas

Radošā procesā darbojas labā smadzeņu puslode un izpaužas zemapziņa. Beidzoties radošajai nodarbei, ieslēdzas kreisā puslode, kas atbild par loģiku. Tad var ļauties sarunai un analizēt radīto darbu. Tomēr nav ieteicams aizrauties ar interpretāciju.

“Kursā pie profesores Kristīnes Mārtinsones bija jārada kolāža. Vienā lapas malā uzlīmēju kafijas paku. Kursabiedrene komentēja: “Redzu, ka Daigai ļoti garšo kafija.” Pasniedzēja pārvaicāja: “Bet ko tu redzi?” Atbildēju: “Es redzu kafiju.” Jā, vienkārši kafija! Varbūt man tieši negaršo kafija. Esmu to uzlīmējusi, bet man tā riebjas. Par savu darbu stāsta pats autors. Terapeits var tikai virzīt procesu ar jautājumiem: kas ir atainots, ko tu vēlējies ar to pavēstīt, ko tev tas nozīmē? Piemēram, bērnam bijusi slikta diena, viņš ir uzzīmējis kautiņu. Varam vaicāt, kā šo situāciju risināt, kā palīdzēt,” stāsta terapeite.

Grupas terapijā savukārt vaicā, vai vispār drīkst komentēt darbu, jo kādam tas var nepatikt. Šai terapijai ir būtiska loma, jo tā māca sadarbību, proti, jādalās teritorijā, jāapgūst attiecību veidošana.

 

Māksla dziedē

Pērn Latvijā tika svinēta mākslas terapijas desmitgade. “Piedalījāmies konferencē un prezentējām, kā mākslas terapeiti strādā ar senioriem. Piecu gadu laikā esam darbojušās ar klientiem, kam ir gan kustību, gan uztveres traucējumi,” atklāj Evita Dakse. Piemēram, ja cilvēkam ar demenci lūdz uzzīmēt koku, bet viņš nevar atcerēties, kādā krāsā tas ir, tad krāso, teiksim, zilu. Cilvēki ar posttraumatiskā stresa sindromu koka stumbrā var iezīmēt caurumus, koka zari var būt lauzti.

Salīdzinot šizofrēnijas pacientu un veselu cilvēku zīmējumus, redzams, ka tie, kuriem ir šizofrēnija, izmanto ne vairāk par trim krāsām, zīmējums ir pavisam neliels, parasti pašā lapas stūrī. Šiem cilvēkiem ir grūti izprast savas jūtas, tāpēc trešajā zīmējumā nezina, kā to paveikt. Viņi izjūtas uzraksta ar vārdiem. Amerikā ar šo paņēmienu palīdz diagnosticēt šizofrēniju, turklāt to izmanto arī citu diagnožu izvērtēšanai.

Ar katru nākamo terapiju pacients sevi vairāk apzinās, jūtas uzklausīts, jo kāds par viņu interesējas. Aug pašvērtējums.

Mākslas terapija palīdz tikt galā ar bailēm. Piemēram, ja bērnam tumsā rādās mošķi, terapijā šo briesmoni var pārveidot par kaut ko jauku. Bērns var zīmēt komiksu, pamatojoties uz savu pieredzi, teiksim, ja bijusi slikta diena, to ataino un komiksa veidā situāciju risina tālāk, stāsta terapeites.

Mākslas terapiju iesaka cilvēkiem ar attīstības traucējumiem, jo tā uzlabo sensorās (jušanas) iemaņas. Bērnam ir svarīgi iziet visus attīstības posmus. Viņš mēģinās sataustīt, sasmaržot, pareizi satvert zīmuli. “Strādājam arī ar hiperaktīviem bērniem, kuri patiesībā ir nesaprasti. Viņiem traucē dusmas, ar kurām paši netiek galā. Viens no veidiem, kā tās izpaust, ir izzīmējot,” stāsta Evita Dakse.

Terapiju iesaka izmantot vienu vai divas reizes nedēļā. Ne biežāk, jo ir jāvelta laiks pārdomām par sesiju, jāiedziļinās procesā. Īslaicīgā terapija ilgst 10 sesijas. Darbojas ar dažādiem materiāliem: zīmuļiem, krītiņiem, plastilīnu, mālu, papīra izgriezumiem, krāsām.

 

Izmanto provokāciju

Strādājot ar bērniem, pieaugušajiem un senioriem, atšķiras motivācija. Mazs bērns nav jāmotivē kustēties un darboties. Viņš zīmē ar prieku. Savukārt seniors domā: “Es taču neatceros, kā jāzīmē. Kam tas ir vajadzīgs? Man tāpat glezna nesanāks.”

Nepārliecinātus, sevī ierāvušos cilvēkus kāds jau iepriekš ir nomācis, tāpēc radīt kaut ko jaunu viņiem nešķiet droši. Viņi nereti uzskata, ka nav gana labi. Terapeita uzdevums ir likt klientam justies droši, apzināties, ka kļūdīties nav iespējams, stāsta Evita Dakse.

Terapijā izmanto arī mandalas. Piemēram, depresijas gadījumā tās jākrāso. Sākumā tas nav viegli, izdodas nepārliecinoši, bet ar katru reizi klients kļūst apņēmīgāks. Laukumu aizkrāsošana ir droša, tur pašam nekas nav jārada, bet vienlaikus tas ir radošs process.

“Ir perfekcionisti, kuri piekrīt zīmēt tikai ar parasto zīmuli, lai pēc tam varētu izdzēst. Kad pacients jūtas pietiekami droši, iesakām izmantot krāsainos zīmuļus, krītiņus,” atklāj Daiga Dzene. Klientiem ar depresijas pazīmēm šādas situācijas nereti izraisa dusmas. Viņi nevar ciest, ja radošajā procesā kļūst netīras rokas. Vaicā, kāpēc ir tikai 12 krītiņi, bet pats patiesībā izmanto tikai divus toņus.

Terapijā mēdz lietot provokāciju. Perfekcionistam pakāpeniski dod materiālu, ko nevar izdzēst. Ļauj dusmoties, lai varētu nonākt līdz dažādām atziņām un paplašinātu savas personības robežas.

 

Zīmējums kā konteiners

Zīmējums ir it kā starpnieks starp terapeitu un klientu. Tādējādi var paust emocijas, ko ar vārdiem pateikt ir ļoti grūti. “Atrisinot vienu problēmu, varam ķerties pie nākamās, jo mēs no problēmām vien sastāvam,” smej Evita Dakse. “Pat ja problēmu nav, mēs tās atradīsim.”

Nodarbības beigās pārdomājot uzzīmēto, arī es varu apstiprināt, ka terapija patiesi darbojas: izvērtējot savus zīmējumus, nākas neviļus atklāt daļu savas būtības. Pat ja kaut ko izdodas noslēpt, pēc tam jāpārdomā – kāpēc uzzīmēju tieši tā un ne citādi? Pārliecinos par dažām sev raksturīgām iezīmēm, ar kurām varu skaidrot iekšējās sajūtas un ap sevi notiekošos procesus.

Pēc sesijas svarīgi ir izrunāt, ko tālāk darīs ar zīmējumiem. Tajos, iespējams, ielikti dziļi pārdzīvojumi. Zīmējums kā mākslas konteiners ir uzsūcis daļu no autora. Es gan tos atstāju uz galda, jo man mājās zīmējumu pietiek.

Mākslas terapija ir piemērota, ja aizrauj radoši procesi. Kādam derēs deja, mūzika, citam –vienkārši saruna ar psihoterapeitu. Man šī pieredze ļoti patika, un iesaku izmēģināt arī citiem!

 

Eksperiments, ko katrs var pamēģināt mājās:

Paņem baltu papīra lapu un skricelē uz tās visu, kas ienāk prātā. Vislabāk tas darbojas neapzinātā stāvoklī, piemēram, runājot pa telefonu. Pēc tam radīto attēlu var izkrāsot, mēģināt tajā atrast kādu tēlu un padomāt, kas ir iznācis, ko tas liecina par šīs dienas noskaņojumu.

 

Pašportreta spēks

Daudz par cilvēku atklāj pašportrets, tāpēc arī to mēdz izmantot mākslas terapijā. Tas ļauj saprast, kā cilvēks uztver un izjūt pats sevi: vai attēlo sevi skumju vai smaidīgu, lielu vai mazu, ar daudzām sīkām detaļām vai skopām līnijām, kopā ar citiem vai kā atsevišķu figūru, pilnā augumā vai tikai seju utt. Prasmīgi izmantojot pašportretēšanu, šī terapijas metode palīdz atgūties pēc smagiem pārdzīvojumiem, uzveikt atkarības, iemācīties sadzīvot ar hronisku slimību vai ar cerībām raudzīties nākotnē. Pašportreta radīšanas tehnikai šajā gadījumā nav lielas nozīmes, svarīgākais ir attēlotais cilvēks, kā arī konteksts, kas var atklāt attiecības ar apkārtējo pasauli. Klientam var dot uzdevumu zīmēt sevi vidē vai, tieši otrādi, attēlot sevi vienu pašu; veidot detalizētu portretu vai zīmēt tikai kontūru. Arī šajā gadījumā nozīme ir sarunai ar terapeitu, kurš izvaicā par zīmējuma nozīmi.

 

logo-36

 

1 komentārs

Pievienot komentāru