Dzīvesveids, Nodarbes

Neiespējamais kļūst iespējams jeb Puisis, kurš apskrēja Latviju

Foto - Nauris Brūniņš

Arhitektam Dinam Vecānam garākā noskrietā distance līdz šim bija 70 kilometru. Viņš piedalījies arī akcijā 28 maratoni 28 dienās 28 valstīs. Kad Dins apņēmās par godu valsts simtgadei 18 dienās apskriet Latviju, ik dienu nācās pieveikt tik daudz kilometru kā nekad agrāk. Nolēma un izdarīja, bet ne jau viens pats – vispirms bija nopietns sagatavošanās posms, atrodot līdzīgi domājošos un atbalstītājus, kurus šī ideja aizrāva. Spēja iedvesmot, likt sev sekot gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir Dina īpašības, kuru dēļ pašlaik viņš kļuvis par Eiropas Sporta nedēļas vēstnesi.

 

Vai šis skrējiens bija tava ideja?

Tā bija dažādu apstākļu sakritība. Vēl pirms četriem pieciem gadiem domāju, ka gribētu apskriet apkārt savai valstij. Šo ideju kaut kur noglabāju, dzīvoju tālāk. Pagājušā gada oktobrī pamanīju fonda 1836 ieceri Aplido, apceļo, apmīļo Latviju! par gājienu gar Latvijas robežu, izveidojot tūrisma maršrutu. Tik forša ideja! Atcerējos savējo par skrējienu. Tā saslēdzās ar valsts simtgadi: apkārt Latvijai ir 1800 kilometru, ja skrien 18 dienas, katru dienu iznāk 100 kilometru. Tā viss salikās, un bija klikšķis – vai nu tagad, vai nekad. Ja es to neizdarītu, visticamāk, nekad arī neīstenotu.

Kāpēc? Iegrimtu darbos?

Visam ir savs laiks. Man pašam svarīgi noticēt tam, ko daru. Daudzi apšaubīja, ka vienā piegājienā var noskriet tik garu posmu. Bet projekta mērķis bija parādīt, ka neiespējamas lietas var kļūt reālas. Mērķtiecīgi uz to gāju. Bija gan veiksme, gan milzīgs darbs, lai mērķi sasniegtu: bija jānoorganizē loģistika, treniņi, jāsagatavojas psiholoģiski. Izdevās, kaut gan skriet iznāca ilgāk – 22 dienas.

Tagad varu pateikt, ka šādam pasākumam vispār nav iespējams sagatavoties, psiholoģiskā cīņa ar sevi, lai pārvarētu grūtības, izdzīvotu un nākamajā dienā turpinātu, ir neiedomājama. Nenovērtējams ir komandas darbs: draugi, paziņas, atbalstītāji, fizioterapeiti. Atbildības slogs ir vēl lielāks – negribas nevienu pievilt.

Reizēm, skrienot maratonu, domāju – kam man tas vajadzīgs? Kad noskrienu, tad saprotu – tāpēc! Gandarījums. Akcijā Apskrien Latviju! katru dienu bija gan augšas, gan lejas, tomēr ne reizi neradās jautājums, kāpēc es to daru. Pat devītajā un desmitajā dienā, kad iestājās totāla fiziskā un morālā bedre, nevienā mirklī nešaubījos par to, ko daru.

Redzēju, ka cilvēki man pievienojas un apstiprina šā skrējiena ideju – neiespējamas lietas kļūst iespējamas. Kāds bija paredzējis skriet kopā ar mani apmēram 15–20 kilometru, bet galu galā noskrēja 70! Cits mūžā bija noskrējis vien 10, bet ar mani kopā – maratonu. Deviņdesmit procenti no tiem, kuri skrēja ar mani, sasniedza personiskos rekordus. Gadījās arī tā, ka es savu dienas limitu biju noskrējis, bet otrs teica – man vēl pusotrs kilometrs atlicis līdz 50 – un tad skraidīja zigzagā šurpu turpu, lai noskrietu pirmo šāda garuma distanci savā mūžā.

Tādi gadījumi droši vien deva milzu enerģiju!

Šādas emocijas man palīdzēja noturēties visu laiku. Devītajā desmitajā dienā skrēju viens pats – tiesa, bija divi komandas biedri, bet pēc šīm dienām, kad biju ticis pāri emocionālajai un fiziskajai ellei, kļuvu stiprāks. Mikrotraumas bija katru dienu, līdz pat pēdējai. Ķermenis ar tām it kā centās parādīt, ka nav apmierināts: kāpēc dari man pāri, kas ar tevi notiek? Aptuveni 13. dienā tas samierinājās – šādu slodzi sāka uztvert par normu. To arī analīzes apstiprināja, pēc 13. dienas tās uzlabojās. Dakteris teica, ka es apgāzīšu visas medicīniskās teorijas, jo biju ticis līdz punktam, kad ir nenormāli slikti, bet pēc tam kļūst labi. Atklāsmes bija dažādas – iepazinu sevi, citus cilvēkus.

Sapratu, cik maz pazīstu Latviju. Man patīk ceļot, bet līdz šim lielākoties orientējos ārpus Latvijas – Eiropā, Āzijā, Amerikā. Biju iedomājies, ka Latvijā visu tāpat zinu, jo es taču te dzīvoju, bet… Pats esmu no Alūksnes. Skrienot tās apkārtnē, nonācu trijos ciemos, kuros vispār nekad neesmu bijis. 20 kilometru attālumā! Tad gan man par sevi bija kauns. Pēc šā projekta katru nedēļas nogali kaut kur braucu, šis gads man paiet Latvijas iepazīšanas zīmē.

Kura vieta tev palikusi prātā kā īpaša?

Viena tāda vieta noteikti bija Latgalē. Pēc skrējiena vajadzīga atjaunošanās, dažādas procedūras, ledusvannas. Nopirkt ledu bija grūti, tas daudz kur nebija pieejams, tāpēc izlīdzējos ar upēm: maijā bija vēl samērā auksts, sēžot 15 minūtes ūdenī, ķermenis atjaunojās. Reiz līdu cauri sazin kādiem džungļiem, lai tiktu pie upes. Jau gāju ūdenī, kad pienāca kāds kungs un vaicāja, ko mēs darot. Pastāstīju par projektu. Viņš uzreiz teica – nāc pie manis, man ir aka, arī vanna atradīsies! Saruna notika krievu valodā, es to mācos, un izdevās atrast kopīgu valodu. Aizgāju pie viņa, un kungs atnesa… mazu bleķa vanniņu. (Smejas.) Bet atradām alternatīvu – viņš sadabūja divus lielus spaiņus, ielēja ledaino akas ūdeni, un es iemērcu kājas. Ūdens bija tik auksts! Viņš man teica – ņem tās kājas laukā, citādi tev viss atmirs! Es iebildu, ka esmu jau pieradis, varu izturēt 15 minūtes, tomēr jau pēc septītās minūtes vilku kājas ārā. Tā tiešām bija laba procedūra!

Vēl viens stāsts ir par Jaunsauli pie Bauskas. Tur bija kāds kungs, lielzemnieks, kurš pats pēdējo reizi bija skrējis 1988. gadā – tad, kad es piedzimu. Padzirdējis par manu projektu, viņš bija nogreiderējis sešus kilometrus garu ceļa posmu, lai varētu skriet kopā ar mani.

Kā vietējie uzzināja, kad un kur skriesi?

Vispirms mēs sazinājāmies ar visām pierobežas pašvaldībām. Aptuveno grafiku izziņojām arī internetā un vietējos laikrakstos, kur tādi bija. Vēl bija mājaslapa internetā – feisbukā un instagramā varēja redzēt, kur tajā brīdī atrodos: man bija trakerītis, kas onlainā parādījās kā punktiņš kartē. Daudzi zvanīja pa norādītajiem tālruņa numuriem. Diezgan labi varēja aprēķināt, kurā brīdī kur atradīšos, un piebiedroties. Tā arī notika, piemēram, Ventspilī skrējām septiņu astoņu cilvēku bariņā, pretī brauca mašīna, no tās izlēca viens čalītis, pievienojās mums, bet mašīna aizbrauca. Tas bija episki!

Visa skrējiena laikā negatīva reakcija bija tikai vienu reizi, kad kādam nepatika, ka tur skrienu. Teica – ko jūs skrienat, tur nav ceļa! Ceļš tomēr bija, bet tas bija vienīgais nepatīkamais starpgadījums. To vispār var nepieminēt, jo simtiem cilvēku mūsu projektu atbalstīja un uztvēra pozitīvi.

Vai vakaros varēji aizmigt? Pēc tādas piepūles var būt grūti gulēt.

To man ļoti daudzi ir jautājuši, tomēr aizmigt nebija nekādu problēmu – pusotras minūtes laikā jau biju atslēdzies. Diennaktī iznāca gulēt aptuveni piecas stundas, jo dienā nācās skriet vidēji 84 kilometrus. No rīta bija sagatavošanās, tad skrējiens maratona garumā, tad – pusdienu pauze, kad uzēd siltas pusdienas, mazliet atjaunojies, bieži vien ledusvannā, un saņem sevi rokās, lai noskrietu nākamo maratonu. Vakarā bija pilnās procedūras. Četras piecas reizes pievienojās profesionāli fizioterapeiti, bet pārējā laikā man pašam ar sevi vajadzēja strādāt, komunicējot ar fizioterapeitiem Elitu Salgrāvi un Hariju Hanzenu un sporta ārstu Mārtiņu Pulveri. Viņiem izstāstīju visu, līdz vissīkākajām detaļām, jo tieši kāds sīkums var ļoti samilzt un kļūt par problēmu. Un var būt arī tā, ka sāp, teiksim, potīte, bet problēma ir celī vai gurnā.

Kā pats sev varēji palīdzēt?

Pats sevi masēju – gan ar speciālām ierīcēm, gan vienkārši spaidīju muskuļus, lai dabūtu laukā visus sabiezējumus. Tas bija ļoti sāpīgi, bet, kad šos punktus izmasēju, muskuļi atbrīvojās.

Pēc skrējiena nevarēja tā vienkārši nokrist un gulēt. Organisms novājināts, viss esi noklāts aukstiem sviedriem, bet vēl jālien ledusvannā vai ledainā ūdenī, jāliek ledus uz kājām. Nenormāla gaļas mašīna! Arī morāli esi sabrucis, bet jāsaņemas fizioterapijai. Par skrējienu top arī dokumentāla filma, tāpēc katru dienu bija jāpiefiksē notikušais. Tas viss aizņem aptuveni divas trīs stundas. Tad atlaid emocijas, kaut ko uzēd, uzņem kalorijas, lai vispirms atjaunotu niecīgo enerģijas pārpalikumu, saņemies un dari.

Vienos naktī gāju gulēt, sešos cēlos. Bija tā – aizvēru acis un atvēru. Vispār nebija sajūtas, ka būtu gulējis. Man teica, ka guļu par maz, bet es arī ikdienā daudz neguļu. Varbūt tas man palīdzēja.

Visu laiku vajadzēja turēt sevi rokās, koncentrēties. Ventspilī man teica – mazliet vairāk nekā 200 kilometru atlicis, bet kaut kas var atgadīties pat pēdējos piecos kilometros. Gandrīz tā arī bija: aiz Ventspils aizķēros aiz zara, izstiepos milzīgā špagatā un pamatīgi izstiepu muskuli!

Kā varēji noturēties tieši psiholoģiskajā ziņā?

Pirmajās piecās dienās ļoti noslēdzos sevī, gandrīz vispār nesarunājos. Ar tiem, kuri mani pavadīja, – jā, bet tētim, mammai un māsai vienīgi aizsūtīju īsziņas, ka ar mani viss ir labi. Viņiem piezvanīju tikai sestajā dienā.

Kā viņi uztvēra tavu nodomu?

Zina, ka esmu spītīgs, ka man neko nevar padarīt. Māsai bija viens noteikums – lai sevi neizspiežu līdz pēdējam.

Pirmajā dienā, kad mērķis bija Salacgrīva, finišēju 10 kilometru pirms tās. Tad skrēju nevis pēc plāna, bet pēc sajūtām, bija jāieklausās, ko saka ķermenis. Ja izspiestu no sevis visu, ko var, tas atspēlētos pēc divām trim dienām. Tavs plāns ir tavs ķermenis. Visu laiku jābūt saskarē ar to.

Kāda bija sajūta, tuvojoties galamērķim?

Līdz devītajai desmitajai dienai es par nākamo dienu nedomāju. Ejot gulēt ceturtajā vakarā, nedomāju, kas būs piektajā dienā. Man vienkārši nebija tādas funkcijas, jo vajadzēja tik daudz ko darīt, lai sagatavotos. Bet tad, kad biju apskrējis Latvijas plato galu Latgalē, man it kā izkristalizējās trīs galapunkti – Bauska, Liepāja, Rīga. Kad tiku Bauskā, domāju – vēl trīs dienas, un būšu pie jūras. Kad sauszemes robeža bija noskrieta, bija ļoti emocionāls brīdis. Kad nonācu Kolkā, zināju – vēl viena diena, un viss. Būšu Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Bet asaras nenobira arī tad, kad atskrēju. Citos brīžos uzsita sentimentu, piemēram, Jūrmalā. Tas likās prātam neaptverami – vai tiešām noskrieti jau 1720 kilometri 21 dienā?!

Patiess prieks bija, kad cilvēki pie lielveikala Spice man pievienojās pēdējiem simboliskajiem sešiem kilometriem līdz Brīvības piemineklim.

Kopumā emociju bija tik daudz, ka to vispār nevar aptvert.

Kad varēsim redzēt dokumentālo filmu par Apskrien Latviju!?

Domāju, ka gada beigās. Varbūt decembrī.

 

Pievienot komentāru