Ārstēšana, Citas slimības

Hormoni mūža garumā, lielākie kaitnieki un palīgi tiem

Foto - Shutterstock

Hormonu vētra – šādu vārdu salikumu bieži mēdzam lietot, raksturojot pusaudžus, bet, ja runā par iemīlēšanos, nereti spriežam par jūtu ķīmiju starp diviem cilvēkiem. Patiesi, gan pubertāte, gan iemīlēšanās cieši saistīta ar hormoniem, tomēr tie ir iesaistīti arī daudzās citās organisma norisēs. Būtībā visās!

 

Hormonālā programma

“Hormonālajai sistēmai ir sarežģīta, bet interesanta regulācija. Ir dziedzeri, kuri ražo hormonus, taču vajadzīgo daudzumu tie neizdomā paši: attiecīgu komandu sūta hipofīze, stimulējot ar cita veida hormoniem. Piemēram, ja vairogdziedzeris hormonus ražo par daudz, hipofīze sūta mazāk stimulējošo hormonu, un otrādi: ja vairogdziedzeris darbojas nepietiekami, tas jāstimulē pastiprināti. Taču arī tas nav viss – smadzenēs atrodas vēl citi centri, kuri savukārt stimulē hipofīzi. Iznāk tāda kā kaskāde – viss savstarpēji darbojas un mijiedarbojas,” stāsta Veselības centra 4 filiāles Juglas klīnika endokrinoloģe Renāte Helda.

Eksistē ļoti liela hormonu daudzveidība, zinātnieki atklāj arvien jaunus, tā ka arī to iedarbība un mijiedarbība joprojām ir pētījumu objekts. Piemēram, viens no pētījumu tematiem pašlaik ir hormonu un brūno tauku mijiedarbība – atklājumus šajā jomā varētu izmantot, cīnoties ar diabētu un aptaukošanos. Brūnie tauki atbild par termoregulāciju; reaģējot uz noteikta veida hormoniem, tie aktīvi sāk dedzināt enerģiju, lai ķermenim būtu silti. Ja izdotos panākt, ka līdzīgi reaģē arī baltie tauki, varētu risināt daudz problēmu, ko izraisa liekais svars.

“Organisms nevar eksistēt bez hormoniem – tie darbojas vēl nedzimuša bērna ķermenī un turpina līdz pat cilvēka pēdējai stundiņai,” saka pieredzējusi ārste. No hormoniem atkarīga gaidāmā bērna augšana un attīstība, pusaudžu vecumā meitenei palīdz nobriest par sievieti, bet zēnam – par vīrieti, liek izjust seksuālo pievilcību, kā arī sniedz iespēju turpināt dzimtu, jo bez hormonu līdzdalības nenotiktu ne olšūnas apaugļošanās, ne bērna iznēsāšana. Arī tas, ka jaunajai māmiņai rodas piens zīdaiņa barošanai, ir hormonu noteikta dabiska reakcija tāpat kā mazuļa un mātes savstarpēja emocionālā pieķeršanās. Dzimumhormonu (sievietēm estrogēnu, vīriešiem androgēnu) daudzums mūža garumā pakāpeniski samazinās, līdz sievietei menopauzē to ražošana ievērojami sarūk. Vīriešiem androgēnu līmeņa pazemināšanās notiek daudz lēzenāk un pilnīgi neizbeidzas, tāpēc pēdējā laikā par andropauzi (tādu kā vīriešu menopauzi) speciālisti vairs nerunā. No hormoniem atkarīgas ne vien dzimumfunkcijas, bet arī vielmaiņa un organisma atjaunošanās, kas iespējama īpašu hormonu dēļ, kuri rodas miegā. Hormoni nodrošina arī labu garastāvokli un izraisa labsajūtu – ikviens taču būs dzirdējis par tā dēvētajiem laimes hormoniem, kas rodas fizisko aktivitāšu vai seksuālas tuvības laikā, taču šīs vielas ietekmē arī atmiņu, spēju mācīties un saskarsmi ar citiem cilvēkiem.

 

Mistiskie hormoni

Hormonu līdzsvars ir pēdējā laika modes temats – pastāv viedoklis, ka hormonālais disbalanss ir visu nelaimju cēlonis, bet atliek vien ievērot speciālu diētu, lai destabilizētā sistēma atkal nostātos savā vietā. “Tik vienkārši tas nav, lai gan daļa taisnības šajā principā ir,” spriež Renāte Helda. Viņa uzskata – hormonu pievilcība plašākas sabiedrības skatījumā slēpjas faktā, ka tie nav līdz galam izpētīti, tāpēc šķiet nedaudz mistiski. “To es redzu savā praksē – daudzi pacienti sūdzas: dakter, man ir hormonu disbalanss! Nākamais, ko parasti min, ir pieņemšanās svarā. Tas ir teju vai standarts.” Daļa taisnības tajā var būt, taču hormonu disbalansa izpausme ne vienmēr ir liekais svars, un arī nevēlami kilogrami nav nepārprotams hormonu disbalansa simptoms.

Vispirms jāsaprot, ka hormoni nav nemainīgā līdzsvarā visā mūža garumā – bērna augšana, pubertāte vai novecošana, ko tiešā veidā ietekmē noteikta veida hormonu līmeņa kāpums vai kritums, ir normāli, likumsakarīgi dzīves periodi. Savukārt nopietnas hormonālās svārstības – to pārprodukcija vai trūkums – liecina par endokrīnās sistēmas slimībām. Biežākās no tām ir vairogdziedzera slimības, diabēts, olnīcu policistoze gan jaunām meitenēm, gan sievietēm (nevēlams vīrišķo hormonu pārsvars), retāk – virsnieru slimības. “Lai precizētu, vai patiešām vainojami hormoni, vispirms mēģinām precizēt, uz kuru pusi vējš pūš, jo visu hormonu pārbaudes nav iespējamas. Ievācam anamnēzi – aina veidojas jau no tā, ko cilvēks stāsta par savām izjūtām. Hipotētiski pieņemam, kas tā varētu būt par slimību, un tad saucam palīgā lielo palīgu – laboratoriju,” apraksta ārste. “Mūsdienās ļoti daudzus hormonus iespējams novērtēt ar standartizmeklējumiem, taču tā nav bijis visos laikos. Kad es studēju, šādu iespēju vēl nebija – gandrīz vai pēc skata vajadzēja noteikt, vai konkrētajam pacientam hormonu ir par daudz vai par maz. Tagad saprotu, ka šādi novērtēt ir grūti, jo pacienti paši jauc pēdas. Kā? Ir pieejama māte gūgle un dažādi forumi. Cilvēks daudz ko izlasa un uzzina par simptomiem. Svīšanai, sirdsklauvēm, nogurumam un bezmiegam var būt tūkstošiem iemeslu. Varbūt cilvēks ir vienkārši pārstrādājies, bet varbūt patiešām ir kāda slimība. Tāpēc ārstam jābūt ļoti uzmanīgam, lai pārliecinātos, kurā virzienā meklēt, lai pacients nebūtu lieki jāsūta uz analīzēm, kuras bieži vien nav par velti.”

 

Viskaitīgākais – stress

Hormonālo disbalansu cilvēks var izraisīt arī pats ar apzinātu vai neapzinātu darbību. Piemēram, drastiskas diētas krasi samazina sievišķo hormonu līmeni, tāpēc meitenēm un sievietēm tiek traucēts menstruālais cikls vai mēnešreizes beidzas. Ķermenis it kā saņem signālu, ka iestājušies grūti laiki – nav īstais brīdis bērnam. Savukārt sporta ārsti mēdz runāt par atlētu atkarību no serotonīna un endorfīna – laimes hormoniem, kas vairāk izdalās fizisko aktivitāšu laikā: cenšoties noķert kaifu, piemēram, skrienot, sportists arvien vairāk paaugstina slodzi, līdz iestājas izdegšana un smaga pārslodze. Tomēr tādu cilvēku, kuri sporto par daudz, ir ievērojami mazāk nekā tādu, kuri to dara par maz, piebilst ārste.

Biežākais hormonālā līdzsvara traucētājs ir stress. “Tā dēvētie stresa hormoni, no kuriem zināmākais ir kortizols, ir ļoti spēcīgi – to ietekmi jūt gan viss ķermenis kopumā, gan pārējie hormoni. Ja cilvēks atrodas pastāvīgā, nekontrolētā spriedzē vai pārāk ņem pie sirds visu, kas ap un ar viņu notiek, stresa hormoni izdalās pastiprināti,” stāsta Renāte Helda. Kas tad notiek? “Sākas bezmiegs, nervozitāte, paaugstinās asinsspiediens. Nāk klāt svars – zīmīgi, ka tieši vēdera rajonā, veidojoties ābola tipa ķermeņa aprisēm. Var paaugstināties cukura līmenis. Sevišķi to jūt cilvēki, kuriem ar cukura līmeni jau ir problēmas: ja ir diabēts un sākas stress, vajag vairāk insulīna, lai stāvokli stabilizētu.” Pats par sevi vienīgi stress diabētu neizraisa, taču tas var būt veicinošs faktors, ja ir predispozīcija.

Hormonālo sistēmu ietekmē arī apkārtējā vide un ķīmiskās vielas, kas plaši tiek lietotas gan sadzīvē, gan rūpniecībā.

 

aptaukosanas

 

Labāk neiejaukties!

Ko cilvēks pats var darīt, lai savu hormonālo sistēmu turētu līdzsvarā? “Labāk neko īpašu nedarīt vai darīt mazāk,” saka endokrinoloģe un min piemēru: kļūdaina rīcība ir pastiprināta joda lietošana, domājot, ka tas nāk par labu vairogdziedzerim. “Tas gan notiek arvien retāk, bet laiku pa laikam kāds atkal pie tā atgriežas. Kaut kur padzird, ka ļoti veselīgs ir jods, un cenšas to dažādiem paņēmieniem uzņemt pavairāk,” stāsta ārste, brīdinot, ka šādi var tikt pie nopietnām slimībām. Zinātne ir attīstījusies, ir atrastas citas metodes, kā uzlabot vairogdziedzera veselību, bet sabiedrības apziņā aizķērusies šī ideja, kas radās XX gadsimtā, mēģinot rast risinājumu joda deficītam, kas mēdz piemeklēt augstkalnu iedzīvotājus.

Tikpat aplami ir paaugstināt testosterona līmeni, ko vīrieši dažkārt cenšas darīt, lai iegūtu vīrišķīgākas ķermeņa aprises. Ja testosterona līmenis ir normāls, cilvēks ir vesels, kaut gan neizskatās pēc mačo, bet līmeņa mākslīga mainīšana var beigties ar smagām, neatgriezeniskām sekām, piemēram, neauglību.

Vēl kļūdaini ir lietot alkoholu, lai noņemtu stresu un labāk iemigtu. Der zināt, ka alkohola iedarbība palielina stresa hormona kortizola izdalīšanos – ja to lieto par daudz, pastāv ne vien alkoholisma draudi, bet arī tiek traucēts miegs, kas ir svarīgs ķermeņa atpūtai un atjaunotnei.

Izņēmums, kad pašam cilvēkam vajadzētu aktīvi rīkoties, ir otrā tipa cukura diabēts slimības sākuma stadijā. Proti, tad ļoti bieži pacienta organismā hormona insulīna ir nevis par maz, bet par daudz. Izskaidrojums – liekā svara un mazkustīgā dzīvesveida dēļ cukura līmenis asinīs ir paaugstināts, organisms ir zaudējis jutību pret insulīnu, tāpēc vajadzīgo mērķu sasniegšanai insulīna vajag krietni vairāk nekā parasti. Tas būtu brīdis, kad vajadzētu tikt vaļā no liekajiem kilogramiem un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Tādējādi zāļu lietošanu iespējams atlikt uz daudziem gadiem.

“Mani ieteikumi hormonu līdzsvara panākšanai ir censties mazināt stresu, nomest lieko svaru un nodarboties ar sportu. Banāli, vai ne? Bet tas patiešām der, un ļoti daudzos gadījumos! Diemžēl šie paņēmieni nav diez ko populāri, bet brīnumlīdzekļu mums nav.”

 

Medicīna var palīdzēt

Hormonālās sistēmas traucējumu gadījumā, kad hormonu ir par daudz vai par maz, medicīna tomēr nav gluži bezspēcīga. Situācijās, kad ir hormonu pārprodukcija, iespējams izārstēties samērā veiksmīgi: ar medikamentiem hormonu līmeni var samazināt, un dažkārt cilvēks pavisam izārstējas. “Tā tas ir, piemēram, vairogdziedzera pastiprinātas darbības gadījumā. To sauc par tireotoksikozi. Tulkojot no latīņu valodas – saindēšanās ar vairogdziedzera hormoniem,” skaidro Renāte Helda. “Zāles jālieto diezgan ilgi, bet pēc tam cilvēks ir vesels.” Ārste brīdina: tikmēr, kamēr vairogdziedzera hormoni nav atguvuši normālu līmeni, pacienti nedrīkst iet pirtī un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, pat ja iepriekš tas bijis kas pavisam ierasts, – ļoti smagi var ciest sirds, cilvēks var kļūt par invalīdu.

Turpretī gadījumos, kad hormonu ir par maz, izārstēt cilvēku nav iespējams. Proti, šūnas, kas ražo hormonus, ir ļoti augsti diferencētas – var teikt, ka tās ir specšūnas, kas iemācījušās ražot hormonus. Šo savu darbiņu tās cenšas darīt līdz pēdējam! Tāpēc tad, kad laboratoriski iespējams konstatēt hormonu deficītu, no šūnām, kas tos ražo, gandrīz nekas vairs nav palicis pāri. Bojāgājušās šūnas atjaunot nav iespējams, un trūkstošie hormoni jāaizvieto ar sintētiskajiem tabletēs vai injekcijās. Tad ārstēšana ir mūža garumā, un pareizāk ir runāt nevis par ārstēšanu, bet gan aizstājējterapiju.” Visbiežāk šādi ārstē vairogdziedzera problēmas, jo ļoti izplatīta slimība ir hronisks vairogdziedzera iekaisums, kura dēļ iet bojā šā dziedzera šūnas. Izplatīts ir arī pirmā tipa cukura diabēts, kad ar insulīna injekcijām tiek kompensēts hormona trūkums. Aizstājējterapija ir efektīva arī virsnieru tuberkulozes gadījumā, kas gan nav tik izplatīta slimība, tomēr reizēm to konstatē. Ja trūkst virsnieru ražoto hormonu, organisms, cilvēkam ilgstoši stāvot, nespēj noturēt asinsspiedienu, ir jāģībst. Ir arī daudz citu draudīgu simptomu, un kopumā tas ir dzīvībai bīstams stāvoklis.

 

testosterons

 

Haoss, kas traucē tikt pie bērna

Mūsdienās izplatīta problēma ir policistisko olnīcu sindroms – būtisks šķērslis bērna ieņemšanai. Tie ir hormonu darbības traucējumi, kas piemeklē 5–10% jaunu sieviešu. Cistas olnīcās ir labdabīgi veidojumi, to rašanās ir saistīta ar daudzām nevēlamām pārmaiņām organismā, un tās gluži kā zobrati mehānismā ietekmē cita citu:

* notiek paaugstināta vīrišķo hormonu androgēnu ražošana, kas izraisa maskulinizāciju – pastiprinātu matiņu augšanu dažādās ķermeņa vietās, piemēram, uz virslūpas, var veidoties arī aknes;Ne visām sievietēm, kurām ir policistiskas olnīcas, ir paaugstināts androgēnu līmenis, un otrādi.

* novērojama ovulācijas izbeigšanās, vai arī ovulācija notiek ļoti reti – olnīcās nerodas nobriedušas, apaugļošanai gatavas olšūnas;

* mēnešreizes ir neregulāras vai izbeidzas pavisam;

* olnīcu cistu veidošanās pavadonis var būt liekais svars – sindroms ir saistīts ar vielmaiņas traucējumiem, jo īpaši ar insulīna rezistenci, kas ir galvenais otrā tipa diabēta cēlonis.

Kaut gan policistisko olnīcu sindromu iespējams veiksmīgi ārstēt, pilnīgas skaidrības par tā cēloņiem nav – uz visiem jautājumiem par hormonālās sistēmas darbību vēl nav atbilžu.

Nereti pāri vēršas pie endokrinologa, jo nespēj tikt pie bērna un problēmās vaino hormonus, tomēr bieži vien cēloņi meklējami psihes dzīlēs un labāk palīdz psihoterapeits.

 

Ārstēšanas ilūzija?

Daudz runā un raksta par hormonu aizstājējterapiju menopauzes periodā sievietēm, tomēr daktere Renāte Helda akcentē – to īsti nevar uzskatīt par ārstēšanu, jo menopauze nav slimība, bet dabisks process cilvēka ķermenī. “Ir sievietes, kurām menopauzes simptomi ir tik mokoši, ka ar terapiju iespējams pārejas procesu nedaudz attālināt. Taču man zināmā vecākā sieviete, kura cieta no tipiskākajiem menopauzes simptomiem – svīšanas, karstuma viļņiem –, bija 90 gadus veca. Tas ir iespējams! Dažām sievietēm tas var ilgt ļoti ilgi.

Kādreiz uzskatīja, ka hormonu aizvietotājterapija ir brīnums – kaut kas līdzīgs jaunības eliksīram, kas sievietēm aizkavē novecošanu un ļauj labi izskatīties. Vēl domāja, ka tā samazina sirds asinsvadu slimību risku, jo sievietes pirms menopauzes ar tām slimo mazāk nekā vīrieši – sievišķie hormoni it kā nedaudz pasargā. Veicot ļoti lielus pētījumus, izrādījās, ka tā tomēr nav taisnība,” informē Renāte Helda. “Veselībai nekāda būtiska ieguvuma nav – terapija tikai samazina simptomus, taču kāds pētījums atklāj: lietojot aizstājējterapiju ilgāk par pieciem gadiem, pieaug krūts vēža risks.”

Kāpēc menopauzes laikā sieviete jūtas tik slikti? Arī pie tā vainīgi hormoni! Proti, olnīcas pārstāj ražot sievišķos hormonus, bet hipofīze ar pilnu sparu turpina ražot tās stimulējošos hormonus. “Tas ir atavisms,” saka ārste un paskaidro: “Dzīvnieku pasaulē tad, kad izbeidzas reproduktīvā funkcija, turpmāk dzīvot vairs nav jēgas, turpretī mēs, cilvēki, vēl dzīvojam un dzīvojam – no dabas viedokļa, stingri ņemot, pa tukšo. Taču tas ir tikai mans pieņēmums.”

 

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Diena un nakts

Ne velti mēdz teikt, ka bērni aug miegā, jo daudzu hormonu ražošanai ir izteikts diennakts ritms, visvairāk – stresa un augšanas hormoniem. To līmenis no rīta pirms pamošanās ir visaugstākais, bet dienas laikā tas pakāpeniski samazinās. Līdz ar to ir būtiski, kurā laikā veic hormonu analīzes. Šī īpatnība arī liecina, cik svarīgi ir ievērot noteiktu miega režīmu: iet gulēt un mosties aptuveni vienā un tajā pašā laikā vakarā un no rīta. No šāda viedokļa ļoti kaitīgs ir diennakts darba ritms.

 

Palīdz izaugt

Ne tik senā pagātnē bērnus, kuri augšanas hormonu nepietiekamības dēļ neizstiepās garumā, izrādīja liliputu cirkos vai līdzīgi kā eksotiskus dzīvniekus. Tagad šādu bērnu gandrīz vairs nav, jo, laikus diagnosticējot problēmu un injicējot sintētisko augšanas hormonu, problēma tiek atrisināta – bērns izaug tāds pats kā vienaudži. Terapija ir dārga, taču Latvijā to kompensē valsts.

 

Kāpēc astmas medikamentos ir hormoni

Vecākās paaudzes medikamentos pret astmu bija sintētiskie stresa hormoni, kas samazināja reakciju uz alergēniem. Astma kļuva vieglāka, taču mākslīgie hormoni organismam varēja nodarīt kaitējumu. Proti, šos hormonus ķermenis izdala arī pats, bet ilgstoši lietoti medikamenti izraisīja to pārprodukciju. Sekoja organisma atbildes reakcija – tas sāka samazināt dabisko hormonu līmeni. Rezultātā dažkārt veidojās liekais svars, osteoporoze, diabēts, Kušinga sindroms. Jaunākās paaudzes pretastmas preparātos mākslīgā kortizola līmenis ir ievērojami samazināts, tātad tamlīdzīgas sekas endokrinologi savā praksē redz arvien retāk.

 

Tauki nav tikai tauki

Liekais svars var izraisīt hormonālo disbalansu – balto tauku šūnās ir lielas sievišķā hormona estrogēna rezerves. Ar to izskaidro faktu, ka vīriešiem ar lieko svaru mēdz izveidoties sievišķīgas ķermeņa aprises.

 

logo-36

Pievienot komentāru