Bērni, Grūtniecība un dzemdības

Inese Prisjolkova uzraksta gaišu grāmatu par saviem mirušajiem dvīnīšiem. Fragmenti

Foto - Matīss Markovskis

Inese Prisjolkova ir daudzu grāmatu autore, izveidojusi mācību centru Pavasara studija. Sociālajā vietnē Facebook daudzi zina Ineses izveidoto grupu 100 apņemšanās dienas, tai ir vairāk nekā 6000 sekotāju. Ļoti daudzi ir gatavi sevi izaicināt 100 dienās un mainīt dzīvi, pasākumam rit jau trešais cikls. Par Inesi septembrī rakstīja žurnāls 36,6 °C, neparasto sievieti varēja iepazīt arī portāla veselam.lv lasītāji.

Ineses pašas dzīves ritējums atgādina šūpoles – no traģiskas nelaimes bedres līdz harmonijai. Šobrīd Ineses dzīve iegriezusies laimīgās sliedēs, viņa kopā ar vīru Tomu audzina dēliņu Kasparu, puisēnam ir jau gads un astoņi mēneši.
Ineses Prisjolkovas jaunā grāmata Mammīt, kāpēc tā? radusies saistībā ar sūrāko viņas dzīves notikumu – bērniņu nāvi. Šovakar notiek grāmatas atvēršanas svētki.

“Tās ir manas sarunas ar dvīņu puisīšiem, kuri bija atnākuši šeit uz Zemes tikai īsu brīdi. Tātad tās ir sarunas ar viņiem Debesīs. Runājam par visu, kas svarīgs – par mīlestību un zaudējumiem, satikšanos un šķiršanos, par dvēseļu pieredzi un cilvēka izvēlēm. Par to, kā grūtumu izdzīvot viegli, kā skumjas padarīt gaišas, un kā sāpes pārvērst mīlestībā.

Esmu sarakstījusi daudzas grāmatas, bet šī ir īpaša,” klusināti saka Inese.

Viņa mierina lasītājus – grāmata nav skumja, drīzāk gaiša un vieda, tā spēkpilni rosina pārdomāt dzīvi. Grāmatas Mammīt, kāpēc tā? atvēršanas svētkos kā īpašs viesis aicināts Varis Vētra.

“Varis bija līdzās man, mūsu ģimenei, kad gaidīju dvīņus. Toreiz gulēju slimnīcā vairākas nedēļas, bija smagi, jutos tik maza un nespēcīga. Nezināju, kas varētu mani stiprināt. Kolēģe Aija ieteica sazvanīt Vari Vētru. Mēs runājām stundām. Viņš mani dziedināja, palīdzēja šo notikumu iziet vieglāk, izprast dziļāk un caur to pašai kļūt viedākai. Varim piemīt īpaša redzība un dziedinošs spēks, viņš ir mans Skolotājs ar lielo burtu,” atklāj Inese.

Ar autores atļauju publicējam nelielus izvilkumus no jaunās grāmatas.

x x x

“Es ilgi skatos pilnīgi baltā lapā. Ir tukšums. Kluss, mierīgs tukšums. Varētu teikt, nekā vairs nav. Bet… galvā visu laiku skan maza bērna balstiņa: “Mammīt, kāpēc ar mums tā notika?”

Jau trešo dienu es visu laiku dzirdu iekšējus dialogus un nesaprotu, ko lai ar tiem dara. Sākumā man likās, ka tie pāries, ka tos veido manas iedomas, emocijas, sāpes. Domāju, ka netieku galā ar notikušo savā dzīvē. Bet saruna manā galvā kļūst arvien uzstājīgāka un skaļāka. Nu jau man sāk likties, ka varbūt tā nav paredzēta man. Varbūt tas, ko dzirdu, man ir jānodod tālāk. Varbūt man tas ir jāuzraksta.

“Mammīt, vai tad mūsu stāsts nav laimīgs?” jau atkal ieskanas man tik mīļā balstiņa.

“Dēliņ, ir laimīgs, ir! Tikai dažreiz cilvēki grib to laimi daudz ilgāku un daudz taustāmāku,” es mierīgi domās atbildu, un man atkal sāk birt asaras.

“Mammīt, kad tu turēji manu rociņu, vai tas nebija taustāmi? Vai tad, kad dziedāji man dziesmiņu, tas nebija taustāmi? Un vai tad, kad jūs ar tēti sēdējāt pie manas gultiņas, tas nebija taustāmi?”

“Bija, mīļo dēliņ, bija, tikai es to gribētu vēl arvien.”

“Tad kāpēc mums ar brālīti vajadzēja iet prom? Vai tu mūs negribēji?”

“Es jūs ļoti gribēju un bezgalīgi mīlu, bet dažreiz mammītes savus bērnus zaudē. Ir notikumi, kas mammas un bērnus izšķir. Mūsu gadījumā tās bija veselības problēmas, kas pielavījās, kamēr neviens par to pat neiedomājās.”

“Mammīt, bet ja tu būtu zinājusi, ka viss notiks šādi, vai tu būtu mūs gribējusi?”

“Protams, dēliņ! Es šo mūsu tikšanos nemainītu ne pret ko pasaulē. Jūs ar brālīti izmainījāt manu un tēta dzīvi. Es vairs nekad nebūšu tāda, kāda biju līdz šim. Jūs mani padarījāt par mammu. Mēs bijām kopā tik tuvu! Lielāko jūsu dzīves daļu – manā puncītī. Es vēl tagad varu iztēloties, kā jūs kustaties. Zinu, ka abi esat ļoti atšķirīgi. Tu vienmēr kūleņoji, bet brālītis lielāko tiesu čučēja. Un arī tagad jūs esat kopā ar mums. Jūs visu mūžu būsiet kopā ar mums, tikai mēs vairs nevarēsim cits citam pieskarties.”

x x x

“Mammīt, tu vienmēr runā par to, kā dzīvot viegli.”

“Tagad es tieši to mācos – kā milzīgu grūtumu iziet dziļi un viegli vienlaikus.”

“Kā tu to dari?”

“Sākumā es guļu un atgūstu spēkus. Es nedaru neko. Es ne ar vienu nerunāju. Es vienkārši ESMU. Šo periodu es

dēvēju par “gulēšanu zem segas” un domāju, ka ikreiz, kad mums ir ļoti grūti, ir vērts atgriezties pie sevis un pabūt pašam ar sevi. Šajā laikā nav spēka, lai saņemtos, lai tēlotu, lai skaidrotu citiem, kas notiek. Tieši tādēļ būtu sev jāatļauj šo visgrūtāko etapu izdzīvot “zem segas”, tikai ar sevi.

Ir ļoti svarīgi, lai sevi nemānu. Es eju tai grūtajā notikumā iekšā un necenšos neko pasteidzināt, ātrāk aizmirst, ātrāk izsāpēt, lai mudīgi tiktu pie veiksmīgas dzīves. Es apzinos, ka ikviena pieredze ir ļoti vajadzīga. Ja reiz manā dzīvē tā notiek, tas nozīmē, ka man šo grūtumu ir jāiemācās izdzīvot ar mīlestību.”

 

gramata-prisjolkova

11 Komentāri

    1. Viņa ne mirkli sevi nav žēlojusi! Tieši otrādi – izgājusi visas šīs sāpes ar lielu viedumu un mīlestību. Un tagad dalās savā pieredzē ar pārējām Latvijas sievietēm, kam tā ir nepieciešama. Tā ir viņas misija.

      1. Viņai patīk kaukt. Pat rakstīt gaudu grāmatas un ar to lepoties. Savu “smagumu” uzspiest citiem. Taisa bezjēdzīgus kursus. Pirms mācīt citus vajadzētu sakārtot SEVI!!!!

        1. Pirms spriest par cilvēku (vai jebko citu), ir ieteicams vismaz palasīt kādu grāmatu vai ko vairāk. Inese nevienam neko neuzspiež, un, starp citu – grāmatas atklāšanas pasākumā visas vietas, ap 40 noteikti, bija aizpildītas. 😉

  1. Šitā sarunājoties var sajukt prātā. Visādi notiek, taču cilvēks ir saprātīga būtne un garīgās slimības nevajag uzspiest kā ko īpašu vai normu

    1. Inese ļoti labi apzinās, ko dara – viņa uztver notiekošo daudz dziļāk, nekā tie, kas dzīvo parasto ikdienas dzīvi, neanalizējot, kāpēc ar mums notiek tā vai citādi, kaut gan paši esam visa radītāji (karma) un arī atbildam par to. Nav brīnums, ka Dievs viņai piešķīris spējas sajust smalko (dvēseļu) pasauli un ar to sazināties.

Pievienot komentāru