Ēšana, Uzturs

…kā nu bez desertiņa? Ko nozīmē ēst apzināti

Foto - Anda Krauze

Ēdiens ir paredzēts dzīvības uzturēšanai, tomēr dažkārt šķiet, ka dzīvojam, lai izbaudītu un aprītu visus apkārt esošos gardumus. Ja vēl pievienojas skumjas, dusmas, stress, nomāktība, mēdzam iztēloties, ka reizē ar ēdienu apēdam arī nepatīkamās sajūtas.

Restorānā ir paēstas vakariņas, un jūtam, ka vēderā vairs nav vietas, bet pienāk oficiants un vaicā, ko vēlamies desertā. Blakussēdošie kaut ko pasūta, tāpēc atteikt būtu neērti. Vēl grūtāk ir atteikties no cienasta, kad esam ciemos. Ir jāpagaršo, citādi būs nepieklājīgi! Līdzīgas situācijas atkārtojas vienatnē mājās, kad uz galda stāv kaste ar gardām konfektēm. Stresa, skumju, steigas ietekmē tās pazūd cita pēc citas. Šajos brīžos mēs bieži atrodamies nevis šeit, bet bēdu un citu emociju vilcienā, uzskata ārste, apzinātas ēšanas trenere Inese Millere.

Neesam klāt

Tam, kāpēc mēs ēdam, ir daudz iemeslu. Nereti fizioloģiskajam izsalkumam ar to nav nekāda sakara. Līdzīgi kā citi procesi, arī ēšana kļuvusi par automātisku nodarbi. Ēdiens garšīgi izskatās, labi smaržo, sola apmierināt, bet nereti tiek apēsts bez klātbūtnes sajūtas, nesagaršojot un nepievēršot uzmanību. Galu galā tiek apēsts pārāk daudz.

Tas, kā mēs ēdam, ir tikai daļa no apzinātas ēšanas, tomēr gana svarīga. Pavērosim, kā ēdam mēs un citi!
Kafejnīcā persona pasūta pusdienas. Līdz atnes ēdienu, cilvēks sēž, garlaikojas, skatās pa logu. Tiklīdz atnes porciju, tiek izcelts telefons. Cik bieži ēdam pie datora vai televizora? Esam ieurbušies ierīču ekrānā, grāmatā, avīzē, žurnālā vai sarunā ar kādu, novērojusi Inese Millere. Ļaujam prātam būt visur citur, tikai ne tiešajā ēšanas pieredzē.

Ēdam stresu

Stress ir jebkas, kas izsit no līdzsvara. Jebkas, kas liek justies slikti, ir gana labs iemesls darīt kaut ko, lai uzlabotu pašsajūtu. Ēdiens ir viens no līdzekļiem, kas uz neilgu brīdi ļauj justies labi. Tomēr dziļākajā būtībā tas nenovērš garlaicību, vientulību, dusmas, raizes, finansiālas problēmas – iemeslus, kas lika justies slikti.

Kad “ēdam stresu”, parasti apēdam pārāk daudz un ne to, ko patiesībā vajadzētu. Kad jūtamies slikti, pirmā izvēle nebūs seleriju kāti vai burkāni. Labāk mierina trekni, sāļi, saldi, kalorijām un garšām bagāti ēdieni. Ja ēdam tos automātiski un lielos daudzumos, pieaug svars, mazinās pašvērtējums, motivācija, nejūtamies labi, vairs neapmierina mūsu spoguļattēls. Turklāt nav atrisinātas problēmas, kuras izraisīja sliktās emocijas un kuru dēļ pārēdāmies. Problēmas kļūst vēl lielākas, nebeidzamo riņķi raksturo Inese Millere.

Klīniskā psiholoģe, MEDR terapeite Natālija Morozova skaidro, ka regulāra pārēšanās var liecināt par nopietniem ēšanas traucējumiem, ko sauc par kompulsīvu jeb negausīgu ēšanu. Tas nozīmē, ka cilvēkam zūd kontrole pār ēšanas procesu, zūd sāta sajūta. Reizēm tiek izēsts viss ledusskapja saturs. Pēc rīšanas lēkmēm negausīgais ēdājs jūt kaunu un dusmas uz sevi, bezspēcību. Negausīgajiem ēdājiem nereti mēdz būt depresija. Šāds stāvoklis nereti ir jāārstē, jo cilvēks pats tikt galā nespēj. “Parasti pie manis ierodas ar sūdzībām par sliktu pašsajūtu, pašvērtējumu, depresiju, attiecību problēmām. Laikam ritot, klients apjauš, ka viņam ir sarežģītas attiecības ar ēdienu. Ēšanas traucējumi ir vairāku faktoru mijiedarbība, tāpēc ārstēšana ir ilgstoša un parasti norit vairāku speciālistu vadībā.”

Ēdam par daudz

Arī Capital Clinic Riga gastroenteroloģe, endoskopiste Ilona Vilkoite novērojusi, ka ikdienā ēdam par daudz. “Pacienti cenšas ēst veselīgi, ievērot diētas, ņemt vērā aizliegumus. Aizvien vairāk cilvēku pievēršas veģetāram un vegāniskam dzīvesveidam. Tomēr uzņemtā ēdiena daudzums ir pārāk liels, turklāt tam ir tendence pieaugt.”
Ēdienu daudzveidība un piedāvājumu klāsts paplašinās. Uz katra stūra ir ātrās ēdināšanas iestādes. Lielajās Eiropas pilsētās liela daļa darbspējīgā vecuma ļaužu ēd, ejot pa ielu. Vienā rokā tur bulciņu, otrā – telefonu. “Kioskā nopirkto biezpienmaizi cilvēks uzskata par vieglu uzkodu, bet kaloriju ziņā tā ir pielīdzināma ēdienreizei,” atklāj ārste. Daļa ēd biroju kafejnīcās, strādā pie datora. Mājās bieži vakariņo pie televizora vai datora. Ēšanas process saplūst ar ikdienu un pienākumiem. To novēro ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Izskatās, ka šis paradums tik ātri nezudīs. Tāpat nekur nezudīs tendence ēst par daudz un neizmantot uzņemto enerģiju. Pētījumi apstiprina, ka maltīte pie televizora ir tiešā veidā saistāma ar pārēšanos un lieko svaru. Ar to saskaras pat mazi bērni. “Mūsdienu dzīves ritmā uzņemam par daudz un patērējam par maz kaloriju. Fiziskām aktivitātēm neatliek laika,” vērtē speciāliste.

Apzināmies ķermeni

Brīdī, kad sākas cīņa ar ēšanu, mēs lēmumus pieņemam, pamatojoties uz ārējām norādēm. Ir noteikumi vai uztura plāns, kam sekojam. Mūsu izvēli ietekmē arī domas, impulsi, emocijas. Tiek ignorēta intercepcija jeb ķermeņa un tā signālu apzināšanās, kas ikvienam piemīt kopš dzimšanas. Šīs ķermeņa norādes ir fizioloģisks izsalkums, sāta sajūta, garšas sajūta. Ja sajūtas ir notrulinājušās, ēdam, pārsvarā ārēju norāžu vadīti. Tad vajag aizvien vairāk, treknāk un garšām bagātāk.

“Mēs visi piedzimām ar šo sajūtu. Bērnībā raudājām, pieprasījām ēdienu, mamma pabaroja. Kad bija gana, izspļāvām, sākām spēlēties. Līdz noteiktam brīdim bērnam nevar iemānīt vairāk ēdiena, kā viņam nepieciešams izsalkuma apmierināšanai,” stāsta Inese Millere.

Taču vecāki piekodina, ka šķīvis jāizēd tukšs, citur taču bērni ir badā, ēdienu nedrīkst mest laukā! Bērns sāk ignorēt iedzimto ķermenisko sajūtu tikai tādēļ, lai būtu labs vecāku acīs, lai viņi nedusmotos, būtu priecīgi. Vēl sliktāk, ja vecāki atļauj apēst desertu tikai tad, ja izēsts pusdienu šķīvis. Bērns noprot, ka deserts ir vērtīgāks par pusdienām. Kad sakreņķējas, nopērk saldējumu, kas it kā liek justies labāk. Izveidojas automātisks paradums: kad jūtos slikti, jāapēd kaut kas salds. Tas veido cilvēka ēšanas paradumus.

Gūstam apmierinājumu

Inese Millere uzskata, ka situāciju var atrisināt apzinātībā balstīta ēšana.

Tas ir prāta treniņš, kas ļauj atpazīt brīžus, kad esam aizgājuši prom no sava ķermeņa, un aicina atpakaļ pašreizējā brīdī.

Apzināta ēšana sākas, izprotot, kāpēc vispār ēdam? Vai tas ir fizioloģisks izsalkums vai kāda cita vajadzība, ko mēģinām apmierināt ar izsalkumu? Vai ēdam tikai tāpēc, ka ēd draugi vai kāds atnesa mājās ko gardu? Saprotot, kāpēc ēdam, varam uzdot papildu jautājumus. Ko es izvēlēšos ēst? Kā es to ēdīšu? Kā es jutīšos pēc ēšanas?

Prasmīga izvēle nenozīmē, ka konfekte jāēd vienīgi tad, kad esam izsalkuši. Konfekte ir paredzēta baudai. Esot klātesoši, ēdot ar nodomu un uzmanību, no konfektes gūstam kāroto. Tas nenotiek, ja prātā skaitām kalorijas, domājam par pesticīdiem, taukiem, cukuru un domājam par nākamo ierobežošanu. Tad roka stiepjas pēc nākamās konfektes, bet domas atkal aiziet kur citur. Nevajag šaustīt sevi par pieņemtajiem lēmumiem. Nelemjam par visām iespējamām potenciālajām situācijām, bet katrā brīdī pieņemam atbilstošāko izvēli, aicina trenere. Ir liela atšķirība, vai reaģējam uz katru stimulu ēst vai atbildam, pieņemot apzinātu lēmumu.

To visu es apēdu?

Patiesi, bieži ēdam neapzināti, piekrīt gastroenteroloģe. “Dažkārt pacienti paši sev melo. Kad iesaku apēsto piefiksēt uztura dienasgrāmatā, viņi nespēj noticēt, ka tik daudz dienas laikā apēduši. Kamēr cilvēks vizuāli neapjauš, ko liek sev mutē, tikmēr nekas nemainās.” Reizēm pacienti piesedz savus grēkus: “Īstenībā jau ēdu veselīgi. Tas bija tikai muslis.” Taču muslī reizēm ir vairāk kaloriju nekā šokolādes batoniņā, atklāj ārste.

“Arī veselības kongresos un konferencēs uzsver, ka cilvēkam vizuāli jāredz, ko un cik daudz viņš apēd. Ja ir laiks, pacietība un apņemšanās, ieteicams to uzskaitīt uztura dienasgrāmatā. Pēc nedēļas var apsēsties un šo sarakstu izanalizēt. Paveras dažādi interesanti fakti, ko pacients iepriekš citādi nebūtu piefiksējis. Apzināšanās var būt sākums, kā risināt ēšanas situāciju. Tas, protams, ir laikietilpīgi.”

 

Vairāk par negantajiem ēšanas paradumiem un veidiem, kā tos izmainīt, lasi žurnāla “36,6 C°” oktobra numurā vai tā elektroniskajā versijā.

Pievienot komentāru