Bērni, Veselība

Latviešu pediatre Amerikā: “Mājvizītes vairs neejam, tas nav droši”

Foto - Karīna Miezāja

Zaiga Alksne-Filipa ir pediatre, kurai ir četrdesmit gadu pieredze Amerikā. Viņa strādā koppraksē ar vairāk nekā 80 bērnu ārstiem, medicīnas māsām un ārstu palīgiem Belvjū pilsētā Vašingtonas štatā. Ar dakteri Alksni-Filipu tikos pēc Latviešu ārstu un zobārstu apvienības 70 gadu jubilejas konferences Rīgā, kur viņa uzstājās ar referātu par bērnu veselību.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu vidū ASV ir 25. vietā bērnu mirstībā līdz viena gada vecumam un 22. vietā pēc mirušo māšu skaita. Kāpēc šie rādītāji ir tik augsti, zinot, ka Amerikā nauda medicīnai netiek žēlota?

Z. Alksne-Filipa: ASV ir reģioni, kas ir ļoti nabadzīgi. Jāņem vērā arī tas, ka ne jau visi, kam nepieciešams, nāk pie ārstiem. Tas ir galvenais iemesls mirstībai. Ir daudz tādu gadījumu, kad bērns ir piedzimis priekšlaicīgi, bet vecāki viņu neved pie ārsta. Skaidrs, ka vēlāk būs lieli riski viņa veselībai.

Veselības apdrošināšana ASV ir ļoti dārga. Arī tad, ja cilvēks ir pensijā, viņam atvelk apdrošināšanas maksu no valsts pabalsta – tie ir apmēram 500 dolāri mēnesī.

No tiem, kas nav spējīgi apdrošināt savu veselību, mēs vizītē savā praksē pieņemam tikai 10 – 12% pacientu. Pretējā gadījumā cilvēkiem nebūs stimula apdrošināties, viņi nāks tāpat un prasīs ļoti kvalitatīvu aprūpi. Mūsu prakses izdevumi par neatliekamo medicīnisko aprūpi neapdrošinātajām personām ir daudz lielāki, nekā valsts mums apmaksā. Mums ir jāierobežo šo pacientu skaits, lai ārstu prakse nebankrotētu.

Piemēram, ja mums ierodas jauns mazais pacients, kura vecāki nav spējīgi maksāt, mēs viņam sniegsim medicīnisko palīdzību kādas divas reizes. Bet pēc tam viņš tiks sūtīts uz tā sauktajām sabiedriskajām klīnikām, kur pacients saņem aprūpi, kas viņam nebūtu pieejama citur. Diemžēl bērnam tur netiek nodrošināta nepārtraukta uzraudzība.

Vai jūs ejat arī mājas vizītēs?

Nē, mēs to vairs nedarām. Pirmkārt, tās nav drošas, jo nevar zināt, kādā situācijā ārsts nonāks. Tur var būt dzērāji, tur var tevi piekaut. Bez drošības apsvēruma ir arī praktiskā puse, jo ārsts nevar paņemt līdzi visu nepieciešamo, kas būtu vajadzīgs medicīniskās palīdzības sniegšanai. ASV ārstu mājas vizītes ir ļoti reti.

Vai pie jums ir jāgaida rindā?

Nē, nav. Mēs esam pieejami 365 dienas 24 stundas. Dienā, kad pacients piesakās, viņu vienmēr pieņem tobrīd strādājošais ārsts. Arī tad, ja nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība, pacients nekavējoties tiek pieņemts.

Vasarā strādājam līdz pulksten sešiem pēcpusdienā, bet ziemā – līdz septiņiem vakarā. Ja pacientiem nepieciešama palīdzība pēc darba laika, viņi zvana mūsu māsiņām, kas ir augsti kvalificētas un spējīgas palīdzēt ar padomu. Ja māsiņa jūt, ka situācija nav skaidra un viņa nevar palīdzēt, tad zvana naktī dežurējošam pediatram, kas ir mājās, vienojas, vai bērns var gaidīt līdz rītam vai viņš jāsūta uz neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.

No mūsu ģimenes ārstiem ir liela pretestība par pieejamību ārpus darba laika…

Ārsti vakarā un naktīs nav savās darba vietās un šajā laikā galvenās ir medicīnas māsas, kuras ir ļoti labi izglītotas. Tas nav bieži, kad viņas zvana nakts dežurārstam un lūdz padomu. Parasti māsiņas pašas tiek galā.

Kā jūs sadarbojaties ar ģimenes ārstiem?

Ļoti labi. Taču viņu vidū ir arī tādi, kuri nevēlas redzēt bērnus. Ja ģimenes ārsta praksē nonāk kāds bērns ar problēmām, viņš konsultējas ar mums un bieži arī sūta pie mums. Ģimenes ārsts nav speciālists pediatrijā, jo tas nav iespējams. Lielākā kļūda, ko Latvijā izdarīja, ir pediatru pārkvalificēšana par ģimenes ārstiem. Bērnu veselībai ir jābūt pirmajā vietā.

Nesen man bija lekcija Baltimorā tieši par bērnu mirstību ASV un Latvijā. Mēs likām akcentu uz jaunpiedzimušajiem un tiem vecākiem, kuri nerūpējas par saviem bērniem. Diemžēl daudzi vecāki nav izglītoti, kā rūpēties par savu bērnu, lai saprastu bērna domāšanu zināmos vecumos. Pati savā darbā veltu daudz laika, lai vecākiem to skaidrotu. Katrā profilaktiskajā bērna veselības vizītē stāstu, cik svarīgas ir potes un regulāra garīgās un fiziskās veselības rādītāju pārbaude.

Man šķiet, ka arī Latvijā vecākus vajadzētu vairāk izglītot. Ja viņi izpratīs bērnu psiholoģiju, būs mazāk nelaimes gadījumu. Vecāki ir jauni, viņi daudz ko nezina, ne jau visiem mazuļiem vienmēr ir klāt vecmāmiņas.

Latvijā skolotāji, kuru klasēs ir bērni ar uzvedības vai mācīšanās traucējumiem, saka: “Manā klasē ir diagnoze 5.6.” Vai ASV skolās arī viņus integrē parastajās skolās?

Ļoti. Tad bēns iemācās, kā dzīvot sabiedrībā, bet tie bērni, kuriem nav šādu problēmu, iemācās, kā apieties ar viņiem. Es ļoti respektēju skolotājus, jo viņiem ir ļoti, ļoti grūts darbs. Esmu strādājusi par bērnu ārsti arī skolā. Man pašai ir trīs bērni un es viņus izaudzināju viena. Man gribējās būt iespējami biežāk ar viņiem kopā, tāpēc paņēmu algotu darbu skolās. Mans uzdevums bija ne tikai sniegt medicīnisko palīdzību, bet arī novērtēt bērnus ar dažādām problēmām un komunicēt ar privātajiem ārstiem, kurus viņi apmeklēja. Tagad šo darbu ir uzņēmušās galvenokārt medicīnas māsas.

Jūs esat palīdzējusi ārstēt arī mazos liepājniekus…

Liepāja ir Belvjū sadraudzības pilsēta kopš 1992. gada. Sadarbībā ar Liepājas pediatru Gunāru Jaunzemu noorganizēju Amerikas labdarības organizāciju “The healing of children”, kas finansiāli atbalstīja vairāk nekā 150 Liepājas bērnu operēšanu, bet vairāk nekā divdesmit saņēma ilglaicīgu medicīnas un ķirurģijas aprūpi Amerikā. Atceros, ka vienai meitenītei bija ļoti smaga skolioze, un Latvijā nebija iespējams viņu pilnībā izārstēt. Citam bērnam bija deformētas rokas, kādai meitenītei bija veikta sirds operācija, bet viņu vajadzēja operēt atkārtoti, bija bērns ar nieru problēmām… Visi šie pacienti man ir kļuvuši par labiem draugiem.

Latvijā ir daudz skumju faktu, par ko man joprojām sāp sirds. Pirmkārt, par ārstu mazajām algām, kas liek viņiem pamest Latviju, kaut viņu izglītība ir ļoti laba. Otrkārt, par bērnu mirstību ne tikai nelaimes gadījumos, bet no slimībām, no kurām var izsargāties potējoties – masalām, masaliņām, garā klepus un parotīta (tautā sauktajām cūciņām). Latvijā daudzi vecāki ir saklausījušies visādus briesmu stāstus par potēm un pretojas bērnu potēšanai. Arī Amerikā netrūkst tādu vecāku, bet bieži vien es viņus varu pārliecināt, stāstot vēl, vēl un vēlreiz, kāpēc potēšanai ir liela nozīme.

Kad bērns jālaiž skolā un vecākiem jāparakstās, ka viņi ir pret bērna potēšanu, tad es ar viņiem runāju ļoti, ļoti daudz. Saku: nekad neceļojiet kopā ar bērnu, iekams viņš nav sapotēts.

Kad vācu informāciju par bērnu vakcināciju Latvijā, nekur nevarēju dabūt datus, piemēram, vai bērnam bijušas trīs nepieciešamās potes, vai tās ir saņemtas pareizajā laikā. Pirms uzstāšanās Baltimorā par bērnu potēšanu pārskatīju daudzus avotus un statistiku un radās pārliecība, ka Latvijā statistikas dati ir nepilnīgi. Ja, piemēram, bērna māte ir bijusi hepatīta B nēsātāja, vai ir pārbaudīts, ka bērnam tā pote bijusi efektīva? Ja nav, tad varbūt viņam ir vajadzīga ceturtā pote.

Baltimorā man vaicāja, vai tiešām Latvijā ir tuberkoloze un ar to slimo arī bērni?

Vai tad Amerikā nav?

Ir, bet ar to slimo iebraucēji. Ir pat ādas tuberkuloze. Manā praksē bija arī kāds bērns, kurš bija sasirdzis ar masalām, jo nebija potēts. Tas mūsu klīnikai izmaksāja ļoti dārgi – piecus tūkstošus dolāru, jo bija jāapzina visi cilvēki, ar kuriem slimais pacients bija kontaktējies uzgaidāmajā telpā, kā arī jāsapotē tie, kas vēl nebija saņēmuši attiecīgo poti.

Vai jūs gribētu ārstēties Latvijā, ja nu kādreiz tāda vajadzība rastos?

Pacientiem ir grūti saņemt atbildes no nogurušiem ārstiem un māsām. Man stāsta, ka lielo slimnīcu uzņemšanās nodaļās reizēm ir stundām jāguļ, lai sagaidītu, kamēr ārsts atnāk pie slimnieka. Baidos no man nepieņemamas attieksmes.

Vai pacienti bieži sūdzas par saviem dakteriem?

Nereti sūdzas, ja jāgaida uz pieņemšanu ilgāk, ja ārsts pietiekami neieklausās pacienta problēmās, nav uzmanīgs un nenosūta pie speciālista… Bērnu ārsti ļoti daudz mācās, un, kad vecāki liek sūtīt, piemēram, pie ortopēda, mēs skaidrojam, ka mums ir zināšanas ortopēdijā. Bet arī saprotam vecāku vēlmi un palīdzam viņiem izkārtot nosūtījumu pie bērnu ortopēda.

No kā ir atkarīga jūsu darba samaksa?

Mūsu praksē strādā augstākā līmeņa pediatri un šis līmenis ir jāuztur ar gadskārtējiem kursiem un zināšanu pārbaudījumiem. Darba samaksa mūsu klīnikas pediatriem ir, pirmkārt, atkarīga no tā, vai esi Pediatrijas akadēmijas loceklis, ieguvis tur augstāko kvalifikāciju. Otrkārt, vai ārsts strādā pilnu vai nepilnu darba slodzi un, treškārt, cik pacientu mēnesī ir bijuši vizītē pie attiecīgā ārsta.

Ļoti svarīga darba samaksas noteikšanā ir darba kvalitāte, kuru vērtē atsevišķi speciālisti mūsu praksē. Viņi izskata pacientu sūdzības, vērtē, kā ārsts strādā ar slimniekiem… Atšķirībā no Latvijas ģimenes ārstu un pediatru praksēm pacienti netiek reģistrēti un par viņiem valsts nemaksā ikmēneša maksājumu tikai tāpēc, ka viņš ir piereģistrējies pie kāda ārsta.

Ja ir saņemta sūdzība, tad notiek pārrunas, jo mēs negribam nevienu ārstu partneri, par kuru būtu daudz sūdzību. Daži ārsti, kuri mēdz kļūdīties ne reizi vien, tiek nosūtīti pie attiecīga speciālista, lai viņš novērtē ārsta psihisko stāvokli.

Cik pacientus jūs dienā pieņemat?

Gandrīz trīsdesmit. Mūsu praksē viss tiek aizpildīts elektroniski, tā ir ļoti laba sistēma. Taču personīgi es nebiju piedzimusi ar datoru rokās. Tāpēc bieži vedu datoru uz mājām, un man aizrit kādas 2 – 4 stundas, kamēr beidzu rakstīt ne tikai pacienta slimības vēsturi, bet arī pārskatīt laboratoriskos izmeklējumus, pārsūtīt tālāk… Māsiņas man sūta jautājumus par pacientiem, vecāki zvana pa dienu un viņiem ir jāatbild elektroniskajā pastā.

Vai nebaidāties par datu noplūdi?

Nē, es par to nebaidos, jo datu drošība mums ir dubultā. Mūs apmāca reizi gadā, kā saglabāt datu drošību. Informācijas datorizācija ne tikai atvieglo darbu, bet arī liecina par ārsta darba kvalitāti. Mums bija viena ārste, kas, izrādījās, nerakstīja pareizās lietas. Viņa ierakstīja to, ko vajadzēja ierakstīt, kaut gan bērnu nebija izmeklējusi. Kontroles ārsti to nofiksēja, un šī daktere vairs nav kopā ar mums. Faktiski mēs jau visi viens otru kontrolējam, lai darbs būtu augtākajā kvalitātē un pacienti pie mums nāktu. Lasot slimnieka medicīnisko vēsturi, redzams, ko mans kolēģis jau iepriekš ir darījis. Ja kaut kas nav kārtībā, mēs runājam augstākajā līmenī.

Ja ārsts darbā ieradies alkohola reibumā, viņš tiek nosūtīts ārstēties, bet, ja nelabojas, viņam atņem licenci.

Mums nesen bija gadījums, kad kāds diezgan slavens neiroķirurgs, kuram bija ļoti daudz pacientu un pie kura māsiņas pārgurušas strādāja virsstundas, savā vietā lika operēt rezidentiem un pats operācijās piedalījās tik vien, ka atnāca paskatīties, kā viņiem sokas. Viens pacients operācijas laikā nomira, un izmeklēšanā atklājās, ka naudu par operācijām saņem nevis rezidenti, bet pieminētais neiroķirurgs. Tā viņš bija strādājis trīs gadus. Kontrolētāji sāka pievērst uzmanību, ka viņa ienākumi slimnīcā ir ārkārtīgi lieli. Radās jautājums: no kā? Šī lieta nokļuva pat līdz Vašingtonas štata medicīnas departamentam. Neiroķirurgu atbrīvoja no darba un atņēma licenci. Amerikā licences atņemšana nav nekāds retums, tas notiek diezgan bieži.

Katra specialitāte grib savu “gaismas pili”. Kādas iekārtas, aparatūras ir jūsu praksē?

Mūsu praksē ir laboratorija un rentgens, kurš visvairāk nepieciešams traumu gadījumos, jo mēs ārstējam arī lūzumus. Tiesa, ne tos sarežģītākos. Vašingtonas štatā pastāv likums, kas uzliek par pienākumu iegūt štata administrācijas atļauju iepirkt rentgena un citu aparatūru. Lai ierobežotu nelietderīgus pirkumus, tiek ņemts vērā potenciālo pacientu skaits, kam šī aparatūra būs nepieciešama.

10 Komentāri

  1. Mums nu tiešām nevajag tādu medicīnu un apdrošināšanu, kā Amerikā. Taču šķiet , ka uz to iet. Un, protams, mēs līdz ar to kļūstam maksātnespējīgi, 500 bagsi mēnesī, vājprāts.

  2. Vienu jautaajumu tomeer interveetaaja aizmirsa paprasiit. Un tas ir – cik pelna gimenes arsts tur. Atbildi izdzirdot daudzi nokristu no kreesla. Iespeejams, tas tad arii bija iemesls, kaapeec par sso tika taktiski nokluseets. Un jaa, tur aarsti, kuriem atnnem privaatprakses licenci, deel alkohola vai citaam probleemaam, straadaa plecu pie pleca ar studentiem, praktikantiem “Sarkanaa Krusta” slimniicaa, kur sniedz paliidziibu truuciigajiem..

  3. Stradat par gimenes arstu nav viegli, tomer darbs ar berniem ir musu ikdiena un nosrosinat pectecigu aprupi var vienigi gimenes arsts. Latvija pediatri ir uz pirkstiem saskaitami. Tacu ari gimenes arstiem ir kvalifikacija stradat ar mazajiem, kurs to izmanto kurs ne. Latvija ar masalam, masalinam, poliomielitu mirstibas praktiski nav jo berni tiek poteti un atskiriba no ASV viniem tiek nodrosinata profilakse par valsts naudu, taja skaita prettuberkulozes vakcina. Lidz 30 pacientiem diena nav mazs skaits tacu man ir zinamas prakses LV kur japienem 80 pacienti diena, par samaksu atskiribam musu valstis protams butu jaruna.. B hepatita potes tagad sanem visi berni 4 pirmaja gada, un vecakiem ar b hepatita risku ir atseviska shema. Sak paradities vakcinkontrolejamas slimibas Latvija vecaku atteikumu del, bet lielaka dala gadijumu izdodas pierunat vecakus pasargat savu bernu, kas protams prasa papildus stundas darba un speka un netiek novertets.

  4. Musu valsti arsts protams ir arkartigi neaizsargats pret to, kas vinu var sagaidit majas vizites, atceros, to stastu, kur pirms gadiem Gulbene gimenes arsti saplosija suni, jo bija aizmirsts piesiet vinus, kops ta laika vienmer jautaju pacientiem vai suni piesieti. Pirms 3 gadiem mani izsauca majas vizite kur socialais dienests bija saucis neatliekamo mediciniskas palidzibas dienestu mirstosai tantitei, kura bija tureta ilgstosi ieslegta pati savas majas- dels bija reibuma stavokli un draudeja viniem ka vinam ir ierocis un lai braucot prom- pec tam protams izsauca gimenes arstu. Atceros, ka toreiz budama vel rezidente, braucu kopa ar teti un baidijos par musu dzivibam- mes klauvejam pie logiem un ar acim meklejam bises stobru- virietis bija nomierinajies uz to bridi un ielaida mus, tacu vareja redzet ka bija iedzeris, agresivs un aizdomigs. Tantite bija terminala stavokli, netiriba un nekopta – sarunajam ar delu, ka izsauksim NMP un aizvedis vinu uz slimnicu- vina nomira jo bija gulosa, smagi slima, nekopta un nebarota, bet vismaz tas notika tiras drebes.. Valsts nedoma par arstu neaizsargatibu- mes varam zaudet dzivibu ik dienu un musu gimenes nesanems nekadu atbalstu vai paldies. Skumji bet fakts..

  5. Cienījamais raksta autor! Papūlieties tomēr noskaidrot, kas ir šis kods 56!!! Kauns, ka rakstāt un vēl jautājat to par ko jums nav sajēgas, 56 ir mācību grūtības, nevis kaut kāds diagnozes kods!

  6. Interesanti.Mums ,piemeram,ir ta saucamais majas dakteris,kurs apmekle klientus pec izsaukuma diennakts garuma.Dakterim lidzas ir miessargs,kas pie reizes ir ari daktera soferis.

  7. Un kamdēļ cienījamā daktere neko nepastāstīja par vakcīnu izraisītām blaknēm, tieši ASV katru gadu kompensācijās izmaksā miljonus.
    Un par tuberkulozi – ASV nekad nav bijusi vispārējā vakcinācija (ar tuberkulozi slimo tikai sociālā riska grupās – kaut tieši tos arī vakcinē), bet Latvijā 70 gadus vakcinē tikko dzimušus zīdaiņus (~100 % ) un tomēr tuberkuloze ir ļoti izplatīta .

Pievienot komentāru